Norādi radinieku, kam paziņot nāves gadījumā

Jau pavasarī grupa "Gain Fast" saņēma piedāvājumu no Aizsardzības ministrijas uztaisīt apsveikuma videoklipu Latvijas karavīriem Afganistānā. Vēlāk nāca piedāvājums doties pie karavīriem ciemos pašiem. Džeki piekrita, un valsts svētki tika atzīmēti Afganistānā. Pavisam militāru nemieru nomocītajā valstī "Gain Fast" (pieci grupas mūziķi un skaņu inženieris Didzis Simanovičs) pavadīja astoņas dienas, kas ir pilnīgi pietiekami, lai pa visām vīlēm sajustu tur valdošo spriedzes pilno atmosfēru.

"Sākumā aizlidojām no Rīgas uz Oslo ar civilo reisu," stāsta Čikijs. "Bet pēc tam jau sākās “jautrība” - mūs aizveda uz Oslo militāro lidostu, kur viss bija daudz nopietnāk.

Kad pie iekāpšanas kartes vajadzēja rakstīt klāt tuvinieka vārdu, kam paziņot par manu nāvi, godīgi sakot, kļuva jau mazliet šķērmi, jo ceļojums bija tikko sācies un mēs pat vēl nebijām Afganistānā!"

Neilga nosēšanās Turcijā, astoņu stundu lidojums un... "lejā bija redzams tikai tuksnesis, kalni, mazas, mazas būdeles un labākajā gadījumā kazas."

"Kad nosēdāmies, ieraudzījām karabāzi – tādu, kā filmās," turpina Čikijs. "Mūs sagaidīja pats galvenais pulkvedis, uzreiz bija jāuzvelk bruņuvestes un ķiveres un jānoklausās instruktāža –

ja tiek kaut kas teikts, tad tas ir momentāni jādara, nevis jāprasa – kāpēc?"

Sākums tātad jaudīgs. Runājot par tālāko, Čikijs uzsver, ka Latvijas karavīri viņu pamatīgi pārsteiguši. "Viņu angļu valodas un vispār inteliģences līmenis ir daudz augstāks nekā vismaz pusei mūsu valsts amatpersonu!" viņš saka ar neslēptu sajūsmu. "Viņi ir gudri, izglītoti un runā nosvērti. Ir arī amizanti pat Afganistānā secināt, ka Latvija tiešām ir maza, jo ar lielu daļu karavīru mēs sarunās atradām kādu kopīgu draugu vai paziņu. Piemēram, karavīram Dainim Muižniekam brālis ir reperis Dairis no grupas "Kreisais krasts", sastapām arī vienu grupas "The Hobos" basista Mārtiņa Burkevica radinieku un tā tālāk."

Kultūras dzīve karabāzē

Uz Afganistānu gandrīz neviens vairs nedodas tūrisma braucienā. Arī šajā gadījumā par īpaši plašu zemes apskati nevarēja būt ne runas. Attiecīgi "Gain Fast" paviesojās divās karabāzēs un nedaudz arī Meimanas pilsētā. "Sākumā mēs aizlidojām uz bāzi Mazarešarīfā, kur ir tikai daži latvieši, bet nākamajā dienā lidojām uz bāzi Meimanā, kur atrodas pārējie gandrīz 200 Latvijas karavīri," stāsta Čikijs.

Tas jau bija 18. novembris, un grupa par godu svētkiem sniedza vienu no pavisam trim Afganistānā nospēlētajiem koncertiem. "Svētku pasākumā karavīriem rādīja arī Zanes Penezes filmu "Afganistāna – skola karalaukā", kas stāsta par bāzi pie Bostikas, kur latvieši apmācīja afgāņu karavīrus," atminas Čikijs. "Tad bija arī latviešu vakariņas, nelatviešu karavīriem, kas arī piedalījās pasākumā, bija viktorīna par Latviju, un tad bija koncerts."

Čikijs neslēpj, ka sākumā šķitis jocīgi – kā lai spēlē karavīriem? Grupa spēlējusi ne tikai savas, bet arī citu latviešu mūziķu dziesmas, jo vēlme bija maksimāli iepriecināt tur strādājošos karavīrus. "Viņiem ir aprīkota, neliela skatuve tādā kā teltī, kur notiek dažādi kultūras pasākumi," stāsta Čikijs. "Ir pat tāds norvēģis vārdā Ola, kurš ir pilnīgs šovmenis, lai arī ir kapteinis. Viņš rīko kultūras pasākumus karavīriem visā Afganistānā. Ar mums kopā pasākumā uzstājās arī norvēģu stand-up komiķis. Tāds kā mūsu Jānis Skutelis. Protams, ka to mēs negājām klausīties, jo nemācējām smieties norvēģiski. Proti, neko nesapratām!"

Izrādās, ka kultūras dzīve Afganistānas karabāzēs tādējādi sit nosacīti augstu vilni, kas arī saprotami – tas karavīriem ir nepieciešams atslodzei no ikdienas spriedzes. Karabāzē ir arī kinoteātris ar ērtiem ādas krēsliem, iespēja uzspēlēt Playstation, galda tenisu...

"Koncerts bija... jauks," Čikijs mēģina piemeklēt īsto vārdu par pieredzēto valsts svētkos. "Visi sēdēja, klausījās. Protams, neviens negāja dejot vai baigi priecāties un dziedāt. Taču atsaucība pēc koncerta bija fantastiska, visi nāca klāt parunāties. Arī pats pulkvedis pienāca un teica, ka ir jau braukuši ciemos visādi mākslinieki – norvēģi, vācieši... bet šis esot bijis pagaidām viskvalitatīvākais un iespaidīgākais koncerts. To bija tiešām patīkami dzirdēt."

Ēzelis vai "Toyota"

Interesanti, ka otrs "Gain Fast" koncerts Meimanā bija tā sauktais jam session kopā ar karavīriem, kuru vidū arī netrūkst dažādu mūzikas instrumentu pārvaldītāju. "Bija, piemēram, viens amerikānis, kurš bija ļoti līdzīgs Tomasam Kleinam!" Čikijs smej. "Tikai ar īsiem matiem. Mēs viņam prasījām par "Līviem", bet viņš teica, ka neko par to nezinot. Viņš kopā ar mums uzspēlēja Džimija Hendriksa "Hey Joe". Bija arī daži drosmīgie karavīri, kuri nemācēja spēlēt neko, bet tāpat nāca pamēģināt." Trešo koncertu grupa jau spēlēja savas vizītes beigās amerikāņu un norvēģu karavīriem Mazarešarīfā.

Čikijs atzīst, ka pēc visa piedzīvotā var izspriest – aizbraukt ir interesanti, bet pašam negribētos tur strādāt. "Tajā pusgada misijā dodas tikai labākie," viņš saka. ""Bezģeļņikiem" tur nav ko darīt, un viņi arī nemaz nevar tur nokļūt."

Kur bijis visvairāk bail? Čikijs atzīst, ka tieši Meimanas pilsētā. "Braucām ar trim lieliem "Iveco" džipiem, kuri aprīkoti katrs maksā ap miljonu eiro. Mašīnas ir nobruņotas, ar lielu ložmetēju uz jumta un kārtīgu geimeru konsoli iekšā. Jutos jau it kā droši, bet vienalga sajūta jocīga."

Viņš neslēpj, ka bijis šokā par to, kā dzīvo vietējie iedzīvotāji – būdās, kas būvētas no māliem un ēzeļu izkārnījumiem. "Jautrākais ir tas, ka daži ir pamanījušies tajās būdās ielikt jaunos pakešlogus!" Čikijs turpina. "Bet vispār ir sajūta kā aizpagājušajā gadsimtā. Visapkārt arī valda šausmīga netīrība un mums ik pa laikam bija kārtīgi jāmazgā rokas ar antibakteriālu šķidrumu. Taču vietējie bērni mazgā rokas peļķēs. Un visi, protams, spēlējas ar plastmasas automātiem..."

Vietējie pārvietojoties tikai ar diviem transporta līdzekļiem – ēzeļiem vai... "Toyota". Pēdējās pārsvarā ir veci "Land Cruiser" apvidus auto, bet ar glaunākām "toijotām" brauc "biezie", kuri pa vidu māla būdām pēkšņi pamanījušies uzcelt Baltezera cienīgu villu. "Karavīri stāstīja, ka viens "biezais" esot nopircis "Lexus", norāvis tā atpazīšanas zīmes un salīmējis klāt "Toyota" apzīmējumus..." smej Čikijs. "Viņi arī par "Iveco" džipiem saka – forša "Toyota"! Un nemaz nemēģini ar viņiem strīdēties! Afgāņiem vispār acu skatiens ir TĀDS – viņš uz tevi paskatās un tev jau kļūst bail..."

"Gain Fast" karabāzē bija arī iespēja izmēģināt savu šaušanas prasmi. "No 20 metriem šāvām ar "Glock" pistoli un no 60 metriem – ar G36 automātu," stāsta Čikijs. "Ar pistoli man sanāca trāpīt mērķī diezgan labi, bet automāts pārsteidza ar to, cik viegli ar to bija šaut, jo izskatījās tas liels un smags."

Rezumējot viņš saka, ka nu jau arī var apmēram paskaidrot, kas tad Afganistānā īsti notiek: "Karš tur nav, tur ir rekets. Ir talibi, kas nāk no Pakistānas un ir ļoti labi bruņoti. Attiecīgi tie ir jau ļoti nopietni pretinieki, īstie teroristi. Tad ir bandīti, kas arī ir bruņoti, bet nav tik bīstami. Viņi terorizē vietējos ciemus. Vietējā policija ar to netiek galā, jo ir slikti apmācīta un arī korumpēta. Tad arī iejaucas miera uzturēšanas spēki un aizdzen bandītus.

Kamēr karavīri tajā ciemā ir, viss ir kārtībā. Tiklīdz viņi aizbrauc no turienes prom, tā bandīti atgriežas. Tā ir cīņa ar vējdzirnavām...

Taču skaidrs, ka globāli tās ir biznesa intereses un, ja bija baumas, ka amerikāņi brauks no turienes prom, tad droši varu pateikt, ka tā nav taisnība – tās bāzes tiek vēl paplašinātas. Tomēr uz vietas arī saproti, ka gadījumā, ja to amerikāņu un eiropiešu tur nebūtu, vietējie būtu jau viens otru nogalinājuši."

Čikijs arī aizraujas ar filmēšanu, un drīzumā taps īsfilma par šo viesošanos Afganistānā. Noteikti par to vēl informēsim!