Esi parādījies TV ekrānā. Daudziem tas ir kā tāds mājas dievs. Kādēļ esi nonācis šajā jaudīgajā medijā, pats nākdams no vēl viena jaudīga medija - reklāmas?

Man ir pārliecība, ka nākotnē reklāma nebūs vajadzīga. Es ceru, ka vienu dienu tādi cilvēki kā es, būs bez darba tāpēc, ka būs tik spējīgi un uzņēmīgi cilvēki, kuri radīs tādus produktus un pakalpojumus, kas būs tik interesanti un lietojami, ka tie kalpos par reklāmu paši sev. Produkts būs kā medijs, kā saturs. Interneta saziņā jebkurš var visiem saviem sekotājiem izstāstīt par kādu labu lietu tāpat kā par sliktu. Līdz ar to, daudz lielāks uzsvars būtu jāliek uz paša produkta radīšanu un mazāks uz komunikāciju. Mītu nepieciešams radīt tikai tādiem produktiem, kas ir vēl viens savas kategorijas papildinājums – vēl vienas šķēres vai vēl viena maize. Man ļoti patika uzstādījums no producentu kompānijas „HansaMedia” puses – nākt ar jaunu raidījumu, kas izmanto tradicionālo mediju, lai sasniegtu cilvēkus, stāstot nevis par gataviem produktiem, bet to idejām, veicinot cilvēkos vēlmi pašiem uzņemties, izdomāt un pastāstīt. It īpaši tas darbojas komplektā ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru (LIAA), kas ir galvenais šā raidījuma mecenāts. Viņus interesē jebkāda veida uzņēmējdarbība. Es piekrītu, ka mums vajag atrast nevis vēl vienu „Nokia”, „Skype” vai „Google”, bet mums vajag pēc iespējas vairāk radīt cilvēkos vēlmi uzņemties, sākt uzņēmējdarbību.

No tās kvantitātes noteikti nāks laukā kvalitāte.

Dalībniekiem tā ir ne tikai laba prakse, kā aizstāvēt savu projektu, lai kāds gribētu tajā investēt, bet arī ļoti labs pašreklāmas veids. Šis te, kā tu saki, „dievs mājās” ir labs veids, kā to izdarīt. Vēl viena lieta noteikti ir arī skatītājos veicināt vajadzību, pieprasījumu pēc maziem un vidējiem uzņēmumiem, jaunām lietām, dodot priekšroku pašmāju produkcijai.

Vai ir sajūta, ka vismaz daļa no jaunajām idejām ir tādas, ko pēc tam reāli arī realizēt tirgū, nevis tikai utopija, par ko papļāpāt un aizmirst?

Respektīvi, krīze veicina radošāku domāšanu.

Protams! Vēl padomju laikos dzīvojušajām paaudzēm vispār ir ļoti raksturīgi likt lietā savu prasmi un izdomu, radīt ko jaunu vai noskatītu ārzemēs. Runājot vēl par to utopiju – labu ideju pārbauda tikai tās realizācija. Ārkārtīgi svarīgi ir tas, ka idejas materializācija raidījumā būs tas dabīgais filtrs, vai pēc tās vispār ir vajadzība vai nav. Ir pieci žūrijas locekļi, kuri ir pieredzējuši katrs savā sfērā, un viņi kopīgi rada šo filtru, pirms tu esi ieguldījis idejā savu naudu. Kas nav mazsvarīgi, viņi izvērtē arī pašu cilvēku – vai viņam piemīt šis uzņēmēja gēns vai nepiemīt. Vēl ir ļoti svarīgi apzināties to, ka idejas nevienam nepieder. Mēs bieži dzirdam apgalvojumu: „Man šī ideja bija pirms pieciem gadiem.” Tā nekad nav bijusi tava!

Kā raidījuma veidotāji esam jau daudz dzirdējuši, ka tās idejas taču nozags. Bet ideja nevienam nepieder, jo tā jau vēl nav inovācija!

No raidījuma aspekta ir svarīgi, ka tu nevis centies to ideju nosargāt pie sevis, bet par to atklāti runāt, likt to lietā un iedarbināt. Un tikai tad tu vari likt uz to īpašumtiesības.

Kā ir ar paaudžu problēmu? Filmā par „Facebook” radīšanu „Sociālais tīkls” bija apspēlēta ideja, ka jaunajai paaudzei nav jāklausās vecajā, jo straujā tagadne pieder jaunajiem, laiki mainījušies un cauri – ir jaunais „Facebook”, jaunais „Skype”.

Mana diplomātiskā atbilde būtu tāda, ka labu ideju nav iespējams norakt. Žūrijā tad būtu jābūt greizi principiālam vai stagnējošam cilvēkam, kas tā noteikti nav. Un nav jau arī svarīgs vecums, kādā tu pasniedz ideju vai kādā tu to vērtē. Laba ideja uzreiz staro potenciālu. Galvenais uzstādījums raidījumā ir parādīt, ka ir svarīgi savu ideju noformulēt, uzņemties iet ar to publiskajā vidē, spēt prognozēt, kāda būs materiālā puse, un saprast, cik plaši ar to ideju vispār ir jāiet. To, ko raidījums dara, mēs varam reducēt līdz pieciem jautājumiem, uz kuriem būtu jāatbild jebkuram potenciālam uzņēmējam, kam ir kāda ideja. Kādu problēmu es risinu? Kā es to atrisinu? Cik liels ir tirgus? Kā es līdz tam tikšu? Un kāds ir mans peļņas modelis? Šie ir pieci jautājumi, uz kuriem laba ideja spēj atbildēt.

Pašam vispār ir interesanti? Esi iesaistījies jaunā vidē, jaunā projektā un attiecīgi izaicinājumā.

Jā, man ir ļoti interesanti! Esmu tiešām izkāpis ārpus savas komforta zonas. Tieku vērtēts kā personība, kā tēls, bet esmu radis, ka pārsvarā vērtē tieši manus darbus. Šis projekts arī maina manu domāšanu par to, kā radīt saturu. Kāda ir politika tā veidošanā un cik patiesībā tiešām spēcīgs medijs ir televīzija, kas spēj mainīt publisko viedokli. Kā tas atšķiras no tehnikām, kas tiek izmantotas reklāmā. Es vienmēr esmu bijis uz saturu virzīts cilvēks, un šī noteikti ir viena no labākajām komandām Latvijā, ar ko strādāt. Mērķis ir rast skatītājos sajūtu, ka uzņēmējdarbība var būt dzīvesveids, vēl viens alternatīvs veids, kā pelnīt maizi un kā vispār būt. Un televīzija, kā, vēlreiz atsaucoties uz tevis teikto, dievs mājās, ir lielisks veids, lai ar aizraujošas un interesantas televīzijas spēles palīdzību to stāstītu.

Šis saslēdzas kopā arī ar īpaši pēdējā laikā uzliesmojušo latviešu pašlepnuma celšanu – 20 atgūtās neatkarības gadi pagājuši, laiks pacelt galvu augstāk, darīt pašiem.

Tas noteikti ceļ mūsu pašapziņu, ja apzināmies, ka varam izdarīt kaut ko paši. It īpaši, ja varam to izdarīt lokālā līmenī, atrisinot kāda reģiona vai pat visas valsts problēmu. Ja vēl spējam ar to iziet arī ārpus Latvijas robežām, tad tas jau ir tikpat liels panākums kā zelta medaļa olimpiskajās spēlēs. Cik daudz laba „Skype” ir izdarījis Igaunijai vai „Nokia” Somijai! Un mums ir šis potenciāls.

Vienīgi latvieši pretēji mūsu pašu uzskatam ir ļoti slinka tauta. Mums patīk stāstīt, ka esam strādīgi, bet jautājums ir arī, cik efektīgi strādīgi tad esam?

Vienīgais iemesls ir tāds, ka ir nepietiekams kvalitatīvais piedāvājums, ar ko tad cilvēkiem šeit nodarboties. Latvijā ļoti daudzi uzņēmēji atduras tieši pret starta kapitāla problēmu, un viņu darbība tā arī paliek tādā hobija līmenī. Šis raidījums ir atspēriena punkts, kas saka – ir cilvēki, kuriem ir līdzekļi, ko viņi ir gatavi ieguldīt, vajag tikai pārliecināt par savu ideju.

Pats arī savulaik ienāci reklāmas biznesa vidē ar svaigu un drošu ideju – sapludināji kopā kreatīvo, mediju un digitālo aģentūru darbības principus, nodibināji savu aģentūru „Fuse”. Rezultātā tiki pat nodēvēts par reklāmas partizānu.

Tāpēc arī, kad mani aicina runāt lekcijās, semināros vai vienkārši tikties ar cilvēkiem, arvien atsaucos uz savu dzīves piemēru. Es izveidoju uzņēmumu, dodoties pie liela uzņēmuma „Omnicom Media Group” ar savu ideju par to, kā patlaban trūkst mārketinga un komunikāciju nozarē Latvijā. Radām iespēju piesaistīt līdzekļus, sākotnēji saņēmu savu algu, kas bija 500 lati mēnesī un tajā laikā nebija nekas īpaši liels, pēc trim mēnešiem bija jau pirmie rezultāti, un pēc pusgada nodibinājām atsevišķu juridisko personu. Nākamajā periodā apgrozījums jau bija mērāms simtos tūkstošu latu. Mans biznesa modelis vienkārši bija konkurētspējīgs tajā brīdī, to pieprasīja tirgus situācija. Tādēļ arī vienmēr atsaucos uz to kā uz starta piemēru. Tā vietā, lai pats sistos par klientiem un mēģinātu kaut ko nopelnīt paša spēkiem, es izlēmu doties pie cilvēkiem, kuriem ir šie brīvie līdzekļi un kuri ir gatavi investēt, un uz šāda sadarbības principa izveidoju ko tādu, kas bija ļoti konkurētspējīgs.

Rezultātā ieguvu praktiski visas iespējamās reklāmas nozares balvas, kas ir pieejamas Baltijā!

Un, protams, guvu milzīgu pieredzi, kas noteikti cēla manu pašapziņu un deva konkurētspēju ne tikai Latvijas, bet arī Krievijas tirgū.

Pēc tam tiešām sāki strādāt Krievijā. Savelkot to kopā ar raidījumu, vai nav tā, ka cilvēki, kas gūst pirmos panākumus šeit, pēc tam dodas prom, radot tā saucamo „prāta noplūdi”?

Tā gluži es negribētu to formulēt. Paskaidrošu kontekstu. Bija laiks, kad cilvēki aizstāja radošumu ar naudu. Bija viegli realizēt jaunas idejas, jo bija kaut kādi budžeta pārpalikumi. Tika ieguldīts nepārbaudītās, jaunās lietās. Ar laiku tas mazinājās. Budžeti samazinājās tāpat kā algas un darbavietas. Es jutu, ka savukārt digitālie mediji vēl nav pieņēmuši tādu spēku, kā vajadzētu. Raidījuma dalībniekiem tādēļ skaidroju, ka viņu ideja ir tikai viena, kuru viņi attīstīs vai neattīstīs, bet ir jābūt kabatā vēl četrām, piecām, astoņām nākamajām idejām.

Proti, katrai idejai ir savs dzīves cikls.

Tieši tāpēc tev ir jāsāk domāt par nākamo jau tad, kad pirmā vai aktuālā ideja ir sasniegusi savu augstāko punktu un tūlīt sāksies lejupslīde. Man bija sajūta, ka tā sauktie partizānu mārketinga principi ir ieviešami arī lielo plašsaziņas līdzekļu komunikācijas veidošanā. Sapratu, ka man ir nepieciešama šāda pieredze un pēc iespējas plašāka. Vienlaikus nāca piedāvājums doties uz Maskavu strādāt lielākajā Krievijas aģentūrā (BBDO), kas 80 procentus sava budžeta iegulda televīzijā. Droši vien nevienam nebūs pārsteigums, ka Krievijā standarta reklāmas kampaņu budžeti ir astronomiski. Viena klipa ražošanas izmaksas ir pielīdzināmas Latvijas TOP 10 klienta mārketinga kopējam gada budžetam – apmēram pusotrs miljons dolāru. Strādāju ar MTS, kas ir Krievijas LMT. Guvu milzu pieredzi un sapratu, ka arī tur ir pieprasījums pēc tiem darbības principiem, kā darbojās „Fuse”. Un Krievijā reklāmas jomā strādā ļoti prasmīgi, bet reizē sirsnīgi un atsaucīgi cilvēki.

Bet es atgriezos atpakaļ ar ambīciju pieteikt sevi plašsaziņas līdzekļos ar principiem, ko apguvu partizānu mārketingā. Proti, ir jārada lietas, kas ir tik interesantas, ka cilvēki paši grib par tām runāt tālāk. Ir principiāls mārketinga budžeta pārdalījums. Tas dalās materiāla radīšanā un izvietošanā. Standartā tas nozīmē to, ka cilvēki maksā ļoti lielu naudu par nopirktu sienu pilsētā, bet ļoti mazu naudu par pašu reklāmas maketu. Mans uzstādījums bija, ka ir muļķīgi pirkt ļoti dārgu zemi un tad likt tur būdu. Vajag uzbūvēt labu māju, un tad tam zemes pleķim ir jau otršķirīga nozīme, jo cilvēki runās par to, kāda ir tava māja. Ir jārada pašpietiekamas ziņas un jāmaina priekšstats par to, kāda ir reklāma. Nevis kārtējā iedvešana, bet cilvēka iesaistīšana. Labs piemērs pēdējā laikā ir Ventspils venti, kas ar visiem finanšu ministra, vadošo partijas cilvēku komentāriem izvēršas par Ventspils pilsētas mārketinga kampaņas aisberga augšējo daļu, kas tālāk transformējas virtuālajā vēstniecībā, kur cilvēki var attālināti pelnīt virtuālu naudu, ko pēc tam apmainīt pret fizisku papīra naudu un norēķināties ar to Ventspilī par pakalpojumiem.

Nesen Viktors Ginsburgs sabiedēja krievu un ne tikai krievu tautu, radot filmu pēc Viktora Peļevina grāmatas „Generation P” motīviem, banālākajā veidā parādot tur atspoguļotās idejas par reklāmas iespējām manipulēt ar sabiedrības domu. Varbūt vari izteikt savu viedokli par šādu skatījumu.

Jautājumu par manipulāciju es tad drīzāk reducētu uz ētikas jautājumu.

Netradicionālo reklāmas risinājumu kontekstā es uz to skatos tā – piedošanu vienmēr ir vieglāk iegūt nekā atļauju!

Ja es bez tavas ziņas esmu iesaistījis tevi saturā, kam ir komerciāls nolūks, tad tas ir jautājums par to, vai tad, kad tu to sapratīsi, es būšu bijis spējīgs procesā argumentēt tā, lai tu piekristu – tas bija tā vērts. Ja tas nav bijis tā vērts, es esmu pārkāpis ētiku, un mana brīvība beigsies tur, kur sāksies tavējā. Taču, ja tu no šīs iesaistes būsi guvis savu labumu, tad gribēsi arī pēc tam atstāt man savu daļu brīvības, lai es varu turpināt piedāvāt savu saturu. Tajā brīdī es no neuzskatu par manipulāciju, jo cilvēki tic tam, kam viņi grib ticēt. Vispār tiek ļoti daudz runāts par to, ka reklāma rada ļaunumu, nevajadzīgu patēriņu.

Jāatzīst, reklāmai tiešām nav tas labākais tēls!

Nav, nav. Taču savu dziļāko sūtību reklāmas nozarē redzu tieši tajā, ka vēlos mainīt priekšstatu par to, kas tad vispār ir reklāma. Vēlos, lai tā kļūtu par tikpat pilntiesīgu satura radīšanas veidu kā tie, par kuriem cilvēki maksā tiešā veidā – kino, teātris, koncerts, ekskursija... Es uzskatu, ka uz reklāmu nākotnē būtu jāskatās pozitīvāk. Pretējā gadījumā mums izsīkst cilvēki, kas vēlas tajā strādāt, ir grūti pārvarēt šo negatīvo barjeru un iepriekš minētā piedošana ir daudz grūtāk iegūstama. Reklāma gan mainās, un šobrīd jau ir arvien grūtāk pateikt, par ko tiek maksāts un par ko ne. Kas ne vienmēr ir peļami, ja saturs ir pasniegts profesionāli, noderīgi. Raidījums „Firmas noslēpums” patiesībā ir klaja, propagandējoša reklāma tam, ka ikviens cilvēks var būt uzņēmējs. Lai katrs pats skatās un vērtē!