Kad jums bija pieci gadi, vecāki esot atklājuši, ka jums ir absolūtā dzirde. — Kaut arī mani vecāki ir dakteri, viņi ļoti mīlēja mūziku. Brīvajā laikā tētis spēlēja vijoli, mamma — klavieres. Reiz ciemos pie mums bija atnākusi ksilofoniste, un viņi spēlēja trijatā. Kad šī sieviete aizgāja projām, mamma man rādīja, kur uz ksilofona ir "do". Bet es, būdams "sīkais", dzirdēju, ka mamma nepareizi rāda, ka "do" nav tajā vietā. Visi brīnījās, kā tad es to varētu zināt. Ko es? Dziedādams piegāju pie klavierēm, sameklēju vajadzīgo taustiņu un parādīju īsto "do". Tad arī viss sākās. (Smejas).

Jūs labprātīgi pakļāvāties muzikālajam spiedienam?

— Sākumā — jā, mani interesēja. Bet tas bija līdz mirklim, kad sāku mācīties Dārziņa skolā, kur man par paraugu lika bērniņus, kuri klavieres spēlēja astoņas stundas dienā. Mani piedabūt spēlēt četras stundas dienā jau bija grūti. Tāpēc arī klavierklasi nebeidzu. Pamazām cauri visādām klasēm aizgāju uz kompozīciju. Dārziņos nebija kompozīcijas klases, taču to varēja apgūt brīvprātīgi. Es tā arī darīju. Kompozīcija mani kaut kā ieinteresēja, lai gan nevarētu teikt, ka ar to nodarbojos ļoti daudz.

Jau mūzikas skolā mani sāka interesēt tā mūzika, kuras nav mācību programmā. Tie bija džeza un rokmūzikas pirmsākumi. Un kad man šī mūzika un blūzs sāka interesēt, tad jau mani vairs nevarēja no klavierēm atraut. Kad pie klavierēm sāku improvizēt, mamma teica, ka tas esot mans armijas maršs, ka ar to es soļošu armijā. Ka man jāspēlē tas, kas uzdots, nevis tas, ko gribu.

Bet viss, ko es sasniedzu, ko ieguvu, tas viss — tikai pateicoties vecākiem. Bez viņu dzīšanas es neko nebūtu izdarījis.

Bet teātriem un kino sāku rakstīt nejauši. Ja ļoti kaut ko grib, tad arī var to izdarīt, un viss labi aiziet.

Vecāki ar jums lepojās?

— Ja lepojas, tad ne skaļi. Un vispār es domāju, ka viņiem gādāju vairāk raižu nekā prieka. Es nevienam īpaši neklausīju, vismazāk jau skolā. Tā laika režīmā tas bija bīstami, tāpēc vecāki ieteica vairāk turēt muti. To es arī darīju.

Vecākiem tomēr klausījāt?

— Vispār klausīju gan. Gan tad, kad viņi dzina mani pie klavierēm, gan tad, ja kaut ko aizrādīja. Tāpēc es pilnīgi nesaprotu, kā var ļaut bērniem darīt, ko viņi grib. Japāņu tradīcijās tas ir pieņemami, jo tas sanāk organiski. Taču mūsu sabiedrībā tas ir absurdi. Jo bērns, darīdams visu, kas ienāk prātā, taču var nodarīt sev pāri — garīgi vai fiziski.

Un kā jūs savu meitu audzinājāt? Līdzīgi tam, kā vecāki audzināja jūs?

— Es laikam nebiju tik ļoti labs tētis, kā bija manējais. Es un Austras mamma dzīvojām šķirti, tāpēc mums nebija tādas klasiskas ģimenes. Tomēr mums ar Austras mammu ir ļoti labas attiecības, un domāju, ka arī Austras audzināšanā abi darījām labāko, ko varējām. Es, no vienas puses, biju ļoti brīvs, demokrātisks. No otras puses — ja es kaut ko reiz biju pateicis, trīsreiz neatkārtoju.

Ko tad jūs darījāt? — Piemēram, lelle izlidoja pa logu un pakaļ iet tai nedrīkstēja. Un, ja divreiz biju jau pateicis, viņa zināja, kas notiks tad, ja pateikšu trešoreiz. Pēris gan laikam viņu nekad neesmu. Es pats gan tiku gan paplēsts aiz matiem, gan aiz auss parauts... Zālamans ļoti labi teicis, ka nevajag saudzēt, bērnus vajag audzināt.

Laikā, kad sākāt spēlēt, jūs esat bijis viens no diviem cilvēkiem Rīgā, kam bijis tolaik nedabūjamais džinsu kostīms.

— Tā bija gan. Taču pie džinsiem tiku, vienīgi pateicoties savam klasesbiedram. Viņa tēvs bija diezgan augstā partijas amatā un bieži braukāja pa ārzemēm. Un kad tēvs manam klasesbiedram atveda džinsenes, tās izrādījās par šauru. Godīgi runājot, klasesbiedrs jau nemaz nezināja, cik tā ir dārga manta. Tā man izdevās par diezgan izdevīgu cenu bikses atpirkt.

Klasesbiedrs palika bešā?

— Tā sanāk. Kaut gan es domāju, ka no nākamā brauciena tēvs viņam atveda īstā izmēra bikses. Man jau nepatīk, ja zīmējas, bet tajā laikā zīmējāmies gan — tieši tāpat, kā to dara tagadējie jaunieši. Tikai mums bija cita mode: gari mati, puķainas čības, džinsi... Dzīvnieku sugām pat eksistē zīmēšanās, kur nu vēl cilvēkiem!

Un kurš laiks jums šķiet visforšākais?

— Es nevienu posmu nevaru novērtēt par zemu, citādi pārējie apvainosies. Man ļoti patika, piemēram, "Sindi putnu dārzs". Tur bija ne tikai profesionāls sniegums, bet arī cilvēcīga emocionāla atdeve. Tur liels nopelns bija diriģentam Ivaram Bērziņam. Tāpēc es būtu ļoti priecīgs, ja viņš būtu nevis tik daudz kultūras profesors ar Vācijas izglītību, bet diriģents. Un pat ja kora diriģēšana viņam šķistu par šauru, viņš taču mierīgi varēja piemācīties klāt orķestra diriģēšanu.

Jums jau arī bija zināmi nopelni...

— Jā, var teikt, ka mēs darbojāmies trijatā. Es tikko biju aizgājis no "Sīpoliem" — to es arī uzskatu par ļoti nozīmīgu posmu —, jo man šķita, ka rokmūzika sevi ir izteikusi. Biju nolēmis, ka gadu neko nedarīšu. Bet Ivars Bērziņš mani savaņģoja korim. Tā mēs darbojāmies trijatā: es, Ivars un arī Uģis Brikmanis — diriģents, komponists un režisors. Tāpēc šo posmu es arī nevaru par zemu novērtēt. Kas tikai mums nenotika! Piemēram, opera Rīgas cirkā — "Eiridīke" — bija ļoti interesants pasākums. Es tikai saku vienu: ja kaut ko ļoti grib, visu var izdarīt un dabūt. Galvenais, lai būtu motivācija.

Un kāda tad bija un ir jūsējā?

— Tolaik par to daudz neaizdomājāmies — bija vai nu latviskās brīvības alkas, vai seksuālā dziņa. Un tas ir dabiski jauniešu ansamblim... Katram putnam ir dziesma! Kur tad nu vēl cilvēkam...

Kā padomju laikos neizšvimpēja dziesmu "Daugaviņa"? — Tolaik bija runas, ka vajadzētu šo dziesmu aizliegt, jo tā ņemta no Plūdoņa krājuma, bet viņš Padomju Savienībai šķita nevēlams. Bet dziesmu dabūjām cauri, pateicoties režisoram Arvīdam Krievam — viņš veidoja filmu par Plūdoni. "Daugaviņa" aizgāja kā hits.

Kā veidojusies sadarbība ar citiem mūziķiem? Jūs pats vienmēr esat piedāvājies?

— Nekad! No agras bērnības esmu sapratis: ja tu kādam piedāvājies, tevi nevajag. Ja tu no kāda bēdz, tad tieši tevi vajag. Tu vari stāstīt, cik aizņemts esi, bet tāpat tevi neliks mierā, kamēr nebūsi piekritis piedāvājumam. Ir bijuši nepatīkami gadījumi. Piemēram, reiz biju reizē sagrābis trīs darbus, un mans domubiedrs režisors gribēja, lai es ņemu vēl ceturto darbu — viņa izrādi. Nevarēju to paveikt ne morāli, ne fiziski. Tā pagāja divi gadi, un viņš bija ļoti apvainojies. Tāpēc labākais variants — kā rakstot mūziku "Rīgai 800". Darīju vienu darbu, neviens mani netraucēja... Pēc tā es arī tiecos — nodoties vienam darbam un negrābt visu reizē. Par laimi, tā arī ir sagadījies. Mans pēdējais darbs, veltījums brāļiem Kokariem, arī tika rakstīts, pilnīgi nododoties tam vien.

Un jūs vienmēr esat apmierināts ar paveikto?

— Principā jā. Tikai man ir pārliecība, ka cilvēkam jācenšas mainīties, cik vien iespējams. Un zinot, ka cilvēkam ir dotumi, no kuriem atbrīvoties nav iespējams, tomēr jācenšas mainīties, paplašināt savus izteiksmes līdzekļus.

"Liepājas dzintarā" jūs visus pārsteidzāt ar imidža maiņu...

— Ak, jūs domājat tos garos matus! (Smejas.) Matus ar cepuri nopirku Amerikā. Uzskatīju, ka "Dzintaram" tas bija atbilstoši, jo laikos, kad uzstājāmies, mani mati bija vēl garāki nekā mākslīgie. Kad spēlēju rokmūziku, man visu laiku bija gari mati. Bet tad pienāca laiks, kad mati prasījās pēc griešanas. (Smejas.)

Jūs parasti mēdzat pārsteigt ar savu atraktivitāti...

— Tā jau laikam ir. Tas viss notika tā — pubertātes gados es pats sev nepatiku, kautrējos, pats sev šķitu patizls. Taču koncertos ievēroju, ka tieši mans tizlums publikai patīk. Un es to vairs nebremzēju. Otrs — cilvēkiem ir milzīgas bailes būt atšķirīgiem. Tās ir šālaika briesmas. Kādreiz cilvēku vērtēja kā personību, bet tagad vērtē pēc tā, vai viņš ir tāds kā visi. Tagad cilvēki, baidīdamies no patstāvīgas darbības, kopē viens otru. Sak", šito pirksim, jo visi to pērk. Bet es saku: beidz salīdzināt, tev ir tāda brīvība, tu esi neatkārtojams! Arī mūziķi baidās atšķirties, jo domā — ko par mani teiks, ko par mani padomās... Stulbums!

Neesat domājuši renovēt "Sīpolus"?

— Laikam jau ne. Lai varētu spēlēt kvalitatīvi, visiem grupas dalībniekiem būtu jāpamet pamatdarbs, jāizkrīt no aprites. Ļoti daudz jāstrādā. Un finansiāli tas nebūtu iespējams. Vai ar desmit koncertiem būtu iespējams nodrošināt savu izkrišanu no aprites? Domāju — nē. Nedomāju arī, ka grupai ir iespējams pa īstam atdzimt no jauna.

Jūtat starpību starp publiku tolaik un tagad?

— Atšķirība ir zvērīga. Tolaik visus vienoja fakts, ka tas, ko mēs darām, ir daļēji aizliegts. Sajūsma bija milzīga. Mēs Cēsīs vienā dienā nospēlējām četrus koncertus pārpildītās zālēs. Pēc pēdējā koncerta nevarējām vairs pat pa trepēm uzkāpt... Uzkāpt varēja vienīgi, ja ierāva vismaz 50 gramus konjaka...

Bieži tā ieraušana notikusi?

— Ja "Sīpoli" ar "Līviem" satikās, tad gāja drūmi. Tad bija jāzina visas nakts "točkas".

Un kurš visvairāk turēja? — Jāteic, ka Niks Matvejevs turēja visvairāk... (Smejas.)

Ja jūs dzīvotu ārzemēs, jūsu honorāri būtu neizmērojami...

— Ko tas dotu manai izaugsmei, ja man būtu salas, lidmašīnas, daudz naudas? Ar ko es būtu labāks? Es varētu vairāk patērēt, nopirkt... Vienīgais, ka man būtu drošības sajūta par vecumdienām. Jo tas, ko redzam mums apkārt, ir šausmīgi. Pensionāri eksistē, nevis dzīvo. Godīgi sakot, es raizējos par savām vecumdienām. Jebkurš cilvēks, kurš uzrakstījis vairāk par 100 izrādēm, 100 filmām, ārzemēs ir miljonārs. Bet ne jau šeit. Es pats neesmu skaitījis savus darbus, bet manas meitas māte pirms gadiem divdesmit to darīja. Jau toreiz viņa saskaitīja, ka esmu uzrakstījis mūziku vairāk nekā 100 izrādēm un 100 filmām.