Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ivars Jēkabsons ir luterāņu draudzes mācītājs. Nu jau divus gadus viņš darbojas Rīgas Krusta baznīcā. Patiešām vienkāršs un pārsteidzoši dzīvesgudrs. Reiz bērnībā Rīgas kinostudijā Ivars izvēlēts galvenajai lomai mākslas filmā "Dullais Dauka". Tomēr pēc spožās kinodebijas viņš ne reizi nav vēlējies kļūt par aktieri, bet interesējies un izglītojies tehnikas jomā. Toties tagad kļuvis par mācītāju, apgalvo, ka īstenojis ilgi loloto sapni.
— Mācītāj, kāds ir jūsu ceļš pa karjeras kāpnēm?
— Pēc tehnikuma beigšanas plānoju iestāties Rīgas Politehniskajā institūtā, lai studētu mašīnbūvniecību. Taču tas bija laiks, kas mainīja visu manu dzīves izjūtu. Sapratu, ka man jāiet uz pilnīgi citu jomu — jāstudē teoloģija. Tas bija iekšējais aicinājums, kas mani aizveda no tik eksaktas un tehniskas lietas uz garīgām. Savā dzīves laikā nemaz nebiju iedomājies, ka tas tā varētu notikt, bet, ja padomāju, tad dzīves pirmo posmu biju sekojis līdzi savai videi, kāda man bija apkārt — cilvēki, draugi un radi, bet dziļākajā būtībā vienmēr atceros, ka lielāko piepildījumu un aicinājumu man sniedza garīgie jautājumi, kas zemapziņā vai apziņā vienmēr gruzdējuši. Atceros savas kristības — astoņu gadu vecumā mani kristīja Rīgas Jaunciema baznīcā. Mammai toreiz esmu teicis, ka man ļoti patīk mācītājs, un es arī tā gribu. Tas noteikti nebija labs jautājums, jo kā gan skolnieks padomju gados varēja teikt, ka grib kļūt par mācītāju?! Tāpēc tūlīt sekoja atrunāšanās — lai kļūtu par mācītāju, ļoti daudz jāmācās. Tā bērnības sapnis aizmirsās, bet pēc 15 gadiem tas atkal pamazām atgriezās. Es gribētu teikt — uzmanieties no tā, ko jūs pa īstam gribat, jo tas var piepildīties. Bērnībā ar visu sirdi esmu izteicis savu vēlmi, un dzīvē tas ir piepildījies...
— Kā sapnis atkal lika par sevi manīt?
— Esmu strādājis Mārupes kolhoza fermu mehanizācijas brigādē par avārijas brigādes darbinieku, braucis uz kūtīm remontēt salūzušos mēslu transportierus. Tā bija vesela pieredze, kad strādāju melno darbu — mainīju katlus, metināju un remontēju transportierus. Ja vajadzēja, piestrādāju pat kalējam par uzsitēju. Taču vienlaikus — kopš vieniem Ziemassvētkiem — regulāri apmeklēju baznīcu. Sākumā gāju uz Jaunciema baznīcu, kur bija mācītājs Austris Rāviņš, pēc tam uz Svētās Trīsvienības draudzi. Nomainījās draugi, izveidojās kontakts ar jaunu sabiedrību — jauniešiem no baznīcas. Piedalījos dažādos pasākumus un iegāju baznīcas dzīvē arvien dziļāk. Tad arī atcerējos savu seno sapni un aicinājumu. Sapratu, ka mana vieta ir baznīcā. Vēl jo vairāk tad, kad piedzīvoju, ka garīgās sarunas ar līdzcilvēkiem, jauniešiem un veciem cilvēkiem man raisās ļoti viegli. Sapratu, ka tā ir dāvana, ko nedrīkstu nomest zemē. To sapratis, iestājos Teoloģijas fakultātē un to pabeidzu. Līdz ar studijām jau aktīvi darbojos luterāņu draudzē. Vēlāk studēju pedagoģiju, lai varētu būt par skolotāju, un pedagoģijā ieguvu pat maģistra grādu.
— Kas jūs pamudināja studēt pedagoģiju?
— Vienkārši vajadzēja papildu zināšanas un papīrus, lai varētu strādāt skolā. Bērnībā biju pārliecināts, ka nekad mūžā nebūšu skolotājs. Beigu beigās tieši šai profesijā atradu savu vietu, un bērni mani varēja saukt par vienu no labākajiem skolotājiem. Rīgas 28. vidusskolā pasniedzu ticības mācības stundas. Turklāt bērniem šīs stundas bija ļoti mīļas, un viņi apgalvoja, ka šajās stundās var parunāt par dzīvi. Vēl arī studentiem no Rīgas Izglītības pedagoģijas un vadības augstskolas lasīju kursus reliģijas vēsturē.
— Vai iegājāt baznīcā jau kā mācītājs?
— Kopš sāku apmeklēt baznīcu, nesēdēju mierā. Sāku kā zvaniķis, tad kā pērminderis, kas palīdz mācītājam darboties pie altāra, tad dievkalpojumos lasīju Bībeli. Daudziem šķiet, ka man ir ļoti viegli uzstāties cilvēku priekšā. Tagad patiešām ir viegli. Bet pirmās reizes bija gandrīz vai dramatiskas. Vienmēr esmu uztraucies publikas priekšā. Skolas gados man pat bija problēmas no galvas noskaitīt dzejoli, jo uztraukuma dēļ visu aizmirsu. Reiz bija ļoti interesants gadījums Jaunciema baznīcā. Mācītājs pirmo reizi iedeva nolasīt Bībeli. Nostājos altāra priekšā un atvēru Bībeli, taču pēkšņi man uztraukuma dēļ gar acīm sametās migla. Pirmajā brīdī pat neredzēju tekstu, bet, ja uz to paraugās ar humoru, tad sanāca skaista mākslinieciska pauze. Beigās lasījumu tomēr nolasīju, un viss bija kārtībā. Saruna aci pret aci, protams, ir vieglāka. Publiski uzrunājot cilvēkus, vienmēr esmu iedomājies, ka pretī man ir tāds pats cilvēks kā es. Šai mirklī uzdevu sev jautājumu — "Vai es mīlu šo cilvēku?" —, un sarunāties kļuva vieglāk.
— Tad jau jūs zināmā mērā esat arī lielisks psihologs?
— Vienkārši varu runāt un strādāt ar cilvēkiem. Savā ziņā šis darbs ir tikpat melns kā tehniskais, jo arī cilvēkiem ir daudz melnumu... Kad mācījos Teoloģijas fakultātes otrajā kursā, atnāca kolēģis un vaicāja, vai nevaru viņu aizvietot dievkalpojumā. Un studiju laikā sākās arī kalpošana. Pirmā reize bija Vangažos, luterāņu draudzē, kas lēnām atjaunojās un attīstījās. Vēlāk sāku strādāt arī Mālpili. Tad arī Nītaurē, Zaubē un Allažos. Pēdējos gados kā viens no mācītājiem biju arī Brīvdabas muzeja Usmas baznīcā. Bet šeit, Krusta draudzē, līdz ar mācītāja Gunta Dišlera pāriešanu pareizticībā atbrīvojās vieta un tiku izraudzīts par piemērotāko mācītāja amata kandidātu. Šajā baznīcā esmu jau divus gadus.
— Kad pievērsāties kristietībai, sākāt draudzēties ar jauniem draugiem. Vai tad vecie bija tik slikti?
— Protams, ne. Tas notika dabiski, jo nomainījās vide man apkārt. Mainījās intereses. Ne jau vecie draugi bija slikti. Atradu savu aicinājumu un piepildījumu baznīcā. Tur bija visādi notikumi, piedzīvojumi, koris, citi cilvēki, kas bija ne mazāk interesanti kā līdzšinējie draugi. Katrā ziņā mājās ģimene un arī vecie draugi uz mani sāka tā jocīgi skatīties. Piemēram, tēvs teica: "Nu jā, uz baznīcu iet ir labāk nekā uz krogu." Nav jau runa par to, ka vecie draugi bija slikti vai es biju kļuvis iedomīgs. Vienkārši mums nebija vairs pa ceļam.
— Sākotnēji ģimene savādi raudzījās uz jūsu izvēli kļūt par mācītāju. Kā ir šobrīd?
— Pozitīvi, jo mans aicinājums sekmējas arvien labāk. Mani radi un draugi rēķinās ar mani kā ar mācītāju. Ja sākumā šķita — nezin", ar ko tas viss beigsies, tad šobrīd tā ir pozitīva uzticēšanās. Varbūt ne vienmēr un visur esmu bijis pieejams tik, cik gribētos un vajadzētu, taču esmu varējis arī kalpot kā mācītājs savai ģimenei un tuviniekiem, lai kas tas būtu — kristības vai bēres. Nevarētu arī teikt, ka mājās nebūtu kristīgo tradīciju; vecmāmiņa bija viena no Jaunciema baznīcas valdes loceklēm. Vecmāmiņa audzēja ziedus, kurus pārdeva "Saktas" puķu tirdziņā un kādu ienākumu daļu ziedoja baznīcai. Tāpēc nevar teikt, ka mani senči nebūtu ieinteresēti baznīcā. Man liekas, ka mana vecmamma priecājas par manu izvēlēto ceļu. Kaut gan būtu nepareizi apgalvot, ka esmu izvēlējies šo ceļu. Man jāsaka otrādi — šis ceļš izvēlējās mani. Tagad viss mans laiks aiziet baznīcai un mācītāja pienākumiem. Protams, man ir arī ģimene — sieva Liene, dēls Kristiāns un meita Madara. Ar sievu esam kopā 14 gadus, apprecējāmies diezgan jauni...
— Kā zināms, jūs reiz spēlējāt galveno lomu mākslas filmā "Dullais Dauka".
— Mans tēvs Visvaldis strādāja Mārupes kolhozā, un mēs, bērni, apmeklējām Mārupes bērnudārzu, kur slavenā krustmāte Lienīte bija muzikālā vadītāja. Mani brāļi Jānis un Valdis dziedāja kopā ar krustmāti Lienīti tolaik populārajos bērnu raidījumos. Kad uzņēma mākslas filmu "Ilgais ceļš kāpās", mans brālis tika izraudzīts galvenās lomas atveidotājas Lilitas Ozoliņas mazā dēliņa Edgariņa lomai. Tā mēs, visi trīs brāļi, palikām Rīgas kinostudijas fotogrāfiju arhīvos. Un, kad sāka filmēt Ināras Čakstes režisēto Sudrabu Edžus "Dullo Dauku", provēs mani, 2. klases skolnieku, izvēlējās Dullā Daukas lomai. Iepriekš nebiju gājis teātra pulciņā, bet filmas veidotājiem kaut kas manī šķita interesants. Filmēšana notika Brīvdabas muzejā, tāpat arī pie jūras Zvejniekciemā. Tā bija daudznozīmīga loma; atveidoju īpatnēju zēnu. No vienas puses, man bija iespēja izcelties, no otras puses, loma, ko atveidoju, uzlika tādu kā zīmogu. Dullais Dauka bija īpatnējs, ne vienmēr pareizs zēns. Tik zinātkārs, ka, lai kaut ko uzzinātu, izcieta pat nežēlīgu pēršanu. Tie bija grūtākie skati filmēšanas laikā. Tomēr jāpiemin, ka arī šajā filmā parādās Bībele un mācītājs. Turklāt filmas beigās Dauka parādās kā apņēmīgs zēns, kas iet pāri ledum, meklējot apvārsni, kur zeme un debess satiekas.
— Un kā ar izzināšanas vēlmi tolaik bija jums pašam?
— Zinātne man joprojām ir tuva; par zinātnes lietām vēl arvien interesējos. Viena no mīļākajām lasāmvielām ir dažādi zinātnes un tehnikas žurnāli, arī laikraksti.
— Vai jums ir bijušas vēl kādas kinolomas?
— Nākamās lomas lielākoties bijušas kopā ar ģimeni. Esam filmējušies dažādās epizodēs "Vilkatī Tomā"; kinolentē ar brāli iejutāmies Vilkača Toma bērnu lomā. Vēl bija arī filma, ja nemaldos, "Pats garākais salmiņš".
— Vai pēc īsās kinokarjeras nekad neesat vēlējies kļūt par aktieri?
— Es zinu, ka no mācītāja līdz aktierim un no aktiera līdz mācītājam nav tālu. Atšķirība ir tā, ka varbūt aktieris ne vienmēr spēlē labā lomu. Toties mācītājam jāspēlē labā loma, un vislabāk, ja tas ir pa īstam. Runājot par aktiera karjeru, nekad tā īsti neesmu par to domājis.
— Vai jūsu mājas arhīvā ir saglabājies "Dullā Daukas" videoieraksts?
— Jā, ir. Šad tad to noskatos. Esmu bijis arī dažās Latvijas skolās uz šīs filmas prezentāciju. Piemēram, Ķeguma komercnovirziena vidusskolā, kur literatūras stundā skolotāja bērniem rādīja šo filmu un no paziņām bija uzzinājusi, ka Dullo Dauku var arī satikt un paraudzīties, kāds viņš tagad izskatās. Man bija jāsniedz milzum daudz autogrāfu, jāstāsta par filmēšanos, kā arī par to, ko daru tagad. Kaut kas līdzīgs aktieru preses konferencēm... (Smejas).
— Miniet savas dzīves lielākos pieturas punktus!
— (Ilgi domā.) ...Bezmaz vai kā nekrologā. Te prasās pēc pauzes, pēc ilga pārdomu brīža. Protams, ir bijuši gan prieki, gan bēdas. Bēdīgākie brīži — mātes un tēva zaudēšana, tad vēl vairāki pārdzīvojumi saistībā ar bērnības un jauniešu nepatikšanām, kurās gadījies iekulties, nedarbus darot. Savukārt pozitīvākais ir iespējas, ko dzīve piespēlējusi. Esmu bijis tādā kā laimes krekliņā. Iespējas filmēties, iespējas izcīnīt uzvaras un veiksmes, arī tas, ka atradu sevi kā garīgu darbinieku, mācītāju. Spilgti brīži, kas veidojuši manu ticības dzīvi. Noteikti — mana ģimene, laulība, desmitā kāzu gadadiena. Šobrīd man grūti runāt, liekas, ka katra diena nes savu spilgtumu. Visu daru pēc vislabākās iespējas, un katra veiksmīga uzvara, katrs veiksmīgi īstenots pienākums man liek iet centimetru virs zemes — ar prieku.
***
ĪSI & KODOLĪGI
ivars jēkabsons
DZIMIS: 1971. gada 15. septembrī Rīgā
AUDZIS: Rīgā un Pārdaugavas pusē, pašā Rīgas pievārtē — Tīrainē. Šeit pagājusi bērnība un uzsāktas skolas gaitas
IZGLĪTĪBA: mācījies Rīgas 47. vidusskolā, pēc pamatskolas pārgājis mācīties uz Rīgas Industriālo politehnikumu, studējis Mašīnbūvniecības tehnoloģijas fakultātē. "Varbūt es neprecīzi komentēšu, bet tas bija saistīts ar metāltehnoloģiju. Pirmā kvalifikācija šajā tehnikumā — tehniķis, tehnologs metālapstrādē ar griešanu ar perspektīvām strādāt rūpnīcā vai vispār veikt kādus tehniskus darbus," — stāsta Ivars. Tad sekoja studijas Rīgas Politehniskajā institūtā, Latvijas Universitātes (LU) Teoloģijas fakultātē, un iegūst maģistra grāds pedagoģijā