Rīgas Laiks: (Rāda ārā pa OMA Roterdamas biroja logu.) Kā iespējams uzcelt tik neglītas ēkas?

Rems Kolhāss: Patiesībā uzcelt neglītas ēkas ir ļoti vienkārši. Šīs ir ļoti lētas celtnes – holandieši nekad nav gribējuši tērēt naudu arhitektūrai. Un tādēļ tās ir neglītas. Bet ir arī otrs cēlonis – viņi tās būvē ļoti vientiesīgā, varētu teikt, gandrīz vai zinātniskā veidā, kā tas mēdz notikt komunistu zemēs un kā tas ir noticis arī Holandē. Un tad kādā brīdī viņi iedomājas, ka tās tomēr ir mazliet par raupju un derētu kaut kas mazliet smalkāks. Šīs te celtnes būvētas bez kādas intelektuālas piepūles, bez naudas, lai izveidotu kaut ko būtiski citu.

RL: Jūs esat teicis: jo ēkas neglītākas, jo sakarīgāka ir pilsēta. Ko tas nozīmē?

Kolhāss: Ikviena no ēkām ir viduvēja un pat neglīta, bet tās saplūst kādā lielākā veselumā, kā tas ir, piemēram, Roterdamas gadījumā – kas gan neizskatās sevišķi glezni vai iepriecinoši.

RL: Bet, ja mēs nerunājam par materiāliem, kas ēkas padara novecojušas un nepievilcīgas?

Kolhāss: Nu, tās izskatās vecas, jo būvētas no lētiem materiāliem un nav pienācīgi uzturētas.

RL: Skaidrs. Bet kāpēc tās izskatās tik garlaicīgas?

Kolhāss: Šeit nav detaļu, nav proporciju, nav smalkuma – daudz iemeslu, lai tās izskatītos neglīti. Detaļas, smalkums, materiāli.

RL: Bet arī tie debesskrāpji tur tālāk izskatās jau veci, neinteresanti.

Kolhāss: Tam ne vienmēr ir vieni un tie paši cēloņi. Daži no tiem izskatās neinteresanti tieši tādēļ, ka tie mēģina būt interesanti. Daži izskatās veci, jo mēģina izskatīties jauni. Dažas ēkas izskatās viduvējas, jo ir pārāk pretenciozas. Bet es jums piekrītu – šis nav sevišķi iedvesmojošs skats.

RL: Jūsu grāmatā “S, M, L, XL” vienā no “piezīmēm uz malām” teikts, ka pilsētā interesantākās mēdz būt tieši tās vietas, kur neviens nav centies uzcelt vai ierīkot kaut ko speciāli. Un ka pilsēta it kā pati grib būt pa savam... Vai pilsēta varētu kaut ko gribēt?

Kolhāss: Vai jūs runājat par pilsētu kā kādu kolektīvā gara izpausmi?

RL: Es nezinu.

Kolhāss: Piemēram, Holandē ir milzīga atšķirība starp Amsterdamu un Roterdamu, un tas nozīmē arī milzīgu atšķirību starp abu pilsētu ambīcijām; atšķirības ir arī potenciālā, naudas daudzumā, lai kaut ko īstenotu. Roterdamas noskaņojums ir tāds, ka cilvēki neraizējas vis par skaistumu, bet par efektivitāti, te valda zināma tieksme uz avantūrismu, zināms... varbūt ne smalkums, bet radošs gars. (Par Roterdamu Rems Kolhāss kādā intervijā saka: “Pilsēta bez kādām prasībām, bez kādiem skatiem, bez kādas kultūras, bez kādiem kārdinājumiem; mēs dzīvojam gandrīz perfektā klusumā un strādājam ar neticamu neatlaidību.” – red.)

RL: Tomēr kāpēc tās vietas, kur neviens neko nav izdomājis, pilsētā varētu būt interesantākās?

Kolhāss: Es domāju, ka, par spīti neglītumam vai tieši pateicoties tam, pilsēta neizvirza nekādas īpašas prasības. Tā neliek skatīties uz sevi kā uz brīnišķīgu, bet ir vienkārša pilsēta, kur dzīvot un strādāt.

RL: Labi, bet kādēļ tad jūs projektējat celtnes, kas drīzāk būtu saucamas par skaistām?

Kolhāss: Nu, būtu visai sarežģīti apzināti projektēt neglītas celtnes, lai gan uz to, ka gandrīz vai ikviena jauna celtne ir kaut kā īpaši ekstravaganta, mēs pavisam nesen esam sākuši atbildēt ar vienkāršākām ēkām, tādām, kurās izmantota zināma vienkāršība. Rīgā nē, bet citās vietās.

RL: Starp citu, atgriežoties pie pilsētas gribas – kā jums šķiet, ko sev varētu gribēt Rīga?

Kolhāss: Es to tik labi nepazīstu, bet gribētu teikt, ka sajūta, kuru es Rīgā uztveru, ir lepnums. Tādēļ domāju, ka viena lieta, ko tā grib, ir – būt par sevi lepnai.

RL: Lepnai – par ko?

Kolhāss: Es domāju, par to, ka tā ir pārdzīvojusi tik daudz dažādu politisko vētru, vardarbību, bet saglabājusi prieku, smalkumu un veselumu. Domāju, to Rīgā sajūt ikviens.

Turpinājumu lasiet "Rīgas laikā".