Māksliniece Maija Dragūne ir uzskatāma par vienu no talantīgākajām savas paaudzes grafiķēm, un viņas vieta noteikti ir savu amata pratēju pirmajā desmitniekā. Maija ir meistars. Meistarību kaldina daudzas lietas, sakritības, apstākļi, cilvēki, talants, darba spējas, skolotāji, un varbūt arī zvaigžņu stāvoklis.

Maija Dragūne mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijā (tāpat kā daudzi mūsu mākslinieki pēc Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolas absolvēšanas) laikā, kad radošo garu tur veidoja tādi izcili meistari kā Leo Svemps, Artūrs Apinis, Pēteris Upītis, Arvīds Egle, Konrāds Ubāns, par pedagogiem jau strādāja Edgars Iltners, Indulis Zariņš. Tas bija spožs laiks Latvijas Mākslas akadēmijai — lieliska, talantīga un cienījama pedagogu saime un ne mazāk talantīgi un mācīties griboši studenti, kuri šobrīd paši ir pedagogi un skolotāji jaunajiem.

Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu Maija absolvējusi 1970.gadā, savam diplomdarbam izvēloties Vladimira Majakovska poēmu "Labi". Diplomdarbu vada profesors grafiķis Pēteris Upītis. Acīmredzot, interese par vārdu nav nejauša. Tālāk seko darbs par māksliniecisko redaktoru izdevniecībā "Liesma" un darbs ar grāmatu, kurai ilustrācijas tiek darinātas dažādās tehnikās — litogrāfija, akvarelis, guaša, tuša, pastelis, un grāmata tiek uztverta kā vienots ansamblis.

Par Maijas daiļrades stūrakmeņiem uzlūkojama grāmata un stājgrafika — litogrāfija. "M.Dragūnes melnbaltajām litogrāfijām raksturīgi spēcīgi kontrasti, gleznieciskas toņu pārejas, mākslas tēlu daudzslāņainība, ar skaudru ironiju caurstrāvots poētiskums," tā Maijas Dragūnes darbus raksturo Laima Reihmane. Māksliniecei ir savs neatkārtojams rokraksts, savs skatpunkts uz lietām un notikumiem. Mani Maijas melni baltās lapas vienmēr fascinējušas ar "stāstu", ar iespēju, skatoties, ar mākslas tēla palīdzību risināt problēmu un to atrisināt. Bet, kad pajautāju pašai Maijai, saņēmu atbildi: "Tur nav filosofisku zemtekstu. Mani interesē forma." Tomēr izstādes nosaukums "Maskas un baudas" vedina ieraudzīt un atrast, izgaršot un sagaršot tieši zemtekstu. Baudīt un domāt. Maskas asociācijas ir karnevāls un vēlēšanās paslēpt sevi, ar maskas palīdzību aizbēgt no sevis un jau kā citam cilvēkam ‘atļauties visu’. Redzat, cik daudz filosofēšanas iespēju.

Bet pati Maija saka: "Karnevāls kā forma. Cilvēki var pārģērbties. Neciešu zemtekstus!" Tomēr, manuprāt, mākslinieks meklē un atrod savu izteiksmes veidu, izmantojot formu, krāsu, līniju un citus izteiksmes līdzekļus, dzīvodams savā laikā, un gribot vai negribot uzpildoties ar sava laikmeta prieku un bēdu. Nāciet uz izstādi ar vai bez maskas un izbaudiet šo smalko formu, melni baltās attiecības, precīzo līniju. Bet atļauts arī "sacerēt" stāstus par laimi un vientulību, pārpilnību un negausību, par viltību un mīlu. Jums, skatītājiem, viss ir atļauts.