Dienvidamerikas lielpilsētās emigrantu uzņēmumos var pietikt tikai ar angļu valodu, bet castellano, kā šeit sauc spāņu mēli, jau ir bonuss , tātad – plašākas iespējas. Argentīnas ziemeļu galā, Saltas pilsētā, ar šādu mērķi apkārt skatoties, uzskrienu svaigi emigrējušam francūzim. Iespējams, ka liktenis viltnieks šo kārti izspēlē mūsu līdzīgo dzimtās zemes pamešanas bekgraundu dēļ.

Parīzietis Olivjē ir vīlies savā spējā pastāvēt ar gallu zemes piedāvātajām kapitālisma iespējām un nav varējis sadzīvot ar savu laikam individuālista gēnā iesakņojušos nacionālismu. Stāstā lēnām lobot pagātnes grēku kāpostgalvu, francūzis kļūst i revolucionārs kā Bastīlijas kriminālā hronika, i pliks izvirtulis kā tur sēdējušais marķīzs de Sads, i traģiski vienkāršs kā bijušo meklējošiem tūristiem Monmartras skatu laukumā par brīvību pesteļojošs nacists narkomāns. Visa vaina esot nepareizā valsts emigrantu politikā ("Francija pilna mēslu..."), lielpilsētu samaitātībā un varbūt mazliet paša vājumā. Tā, ja emigrantus aizstāj ar okupantiem, Olivjē izdodas raksturot arī manas ieilgušās sevis meklējumu pubertātes izjūtas. Bet tas, ka mums neizdodas vienoties par to, ka viss labums vai ļaunums nāk no pašu "iekšām", ir tikai nebūtiska detaļa, jo viņam priekš manis ir darbs.

Divdesmit procentu no katra tūrista

Francūža nopirktās privātmājas pārbūve par mugursomnieku hosteli ir gandrīz pabeigta, vien atlikusi kosmētiska virtuves uzfrišināšana. Nav gan arī šiltes uz ielas, par tūrisma

objekta reģistrāciju kur vajag nemaz nerunājot, bet tas šeit nav būtiski, ja būvdarbu vadītājs ir bijis liela galva policijā... Tādi civilizētu zagļu termini kā lobēšana un slēpta korupcija te nav saprotami, liec galdā peso, un starpnieku ķēdīte, katrs savu daļu nocērpot, tos nogādās devēja interešu aizstāvībai*. Tieši un efektīvi.

Tādā pagrīdes iestādījumā administratoram sēdēt aiz letes un gaidīt klientus nav jēgas, tāpēc mans un Olivjē dīls ir šāds: 20% no katra tūrista hostelī atstātās naudas pieder piegādātājam un, ja gatavoju maltītes virtuves remontā strādājošiem, – ēšana bez maksas.

Sākums ir grūts: izmēģinājies dažus idejiski ok liekošos tiešā mārketinga paņēmienus, sapratu, ka ne es pirmais šai lauciņā, un, radziņus aplauzis, nonācu turpat, kur līdzīgi darboņi no citiem hosteļiem, vienīgajā tūristu un mugursomnieku piegādes punktā – Saltas autoostā. Neskatoties uz nenoliedzamo jautrību, tverot sagurušo ceļinieku somas, raujot aiz rokām un daiļrunā cenšoties tos pārliecināt nakšņot zem sava jumta, neliekas mierā ubagotāja sajūta, kā sniedzoties pēc cienījamam sabiedrības pilsonim no kabatas izkritušas sīknaudas.

Cīņā par klientu, bieži izvēlīgu un klīrīgu (un kāpēc gan ne?!) jaunuļu labvēlību, kuri Saltā ir nolēmuši palikt labākajā un reizē lētākajā vietā, man veicās tikai pirmajās dienās. Tā sakot, paņemu pārējos darba biedrus ar azartu un svaigumu. Mūsu draudzīgā ikrīta apsveicināšanās, kafija un pļāpas ar duci argentīniešu un dažiem eiropiešiem, gaidot busus, tiek aizmirsta, izejot ringā (t.i., uz platformas), kur, lai tiktu pirmajā rindā pie vervēšanas, tiek laisti darbā ne tikai elkoņi...

Kā jebkurā darbavietā, arī šeit pastāv hierarhija, un hosteļu aģentu starpā to nosaka ne tik daudz piedāvātā prece kā vizuālais materiāls (bukleti) un serviss. Mans arguments ir vien vārds, pret manu biedru transporta nodrošinājumu līdz savu hosteļu slieksnim un fotomateriāliem. Azarts noplok, kad arvien retāk izdodas pierunāt mugursomniekus jaukai desmit minūšu pastaigai, noskatoties, kā teorētiskie 20% sakāpj konkurentu mašīnās un mikriņos.

Ideja nāk no negaidītās puses! Nedēļu nogalēs ar Olivjē esam iecienījuši pasēdēšanu gājēju ielas bārā, aiz kura iekšpagalmā atrodas viena no labākajām pilsētas mugursomnieku mītnēm. Par manu darba problēmu draudzenes oficiantes piemiedz aci un iesaka aprunāties ar senjoritu administratori, viņa tūlīt beigšot savu maiņu.

Dažas glāzes teicama Kafajates sarkanvīna, un ar skaistuli senjoritu sajūtam savstarpējas simpātijas interešu krustpunktā: viņa par 50% no manas peļņas apņemas tūrisma ceļvežos reklamētā sava hosteļa klientus novirzīt uz francūža mītni.

Te dažām galvas darbojas krietni labāk par manējo, varu secināt pēc pāris nedēļām, kad esmu iekārtojis populārāko Saltas ceļotāju naktsmāju senjoritu blociņu. Autoostas cīniņi aizmirstas, un ēdienu Olivjē mītnē gatavot vairs nav laika, jo jāsēž administratora krēslā, jāregulē pastāvīgā, bez nosaukuma hosteli applūdinošā mugursomnieku straume un, kas vēl patīkamāk, ik vakaru jāuztur attiecības ar maiņas beigušām, godīgas konkurences uzņēmumu senjoritām...

Skaistās lai paliek vīriešiem bez iztēles

Bolīvijas galvaspilsēta Lapasa ir kā noslēpumaina smēķējoša sieviete, tā var iepatikties tikai tad, ja vienmēr klātesošais dūmu smārds ir nebūtisks tuvākās attiecībās. Bet es esmu smēķētājs.

Par skaistu es to nesauktu, ja vien skaistums nav vecas, pīpi kūpinošas sievas rāmais, zinošais skatiens, kura uzticību iemantojot, ir iespējams sākt nojaust dzīves gudrību un mirkļa jēgu. Nepieradušajām acīm auto izplūdes gāzu smogā satraukti mirkšķinoties, ceļoju pa tā saukto nejaušību ķēdi, bet, nonākot pie savas bolīvietes, atceros kāda vārda meistara padomu: tās skaistās lai paliek vīriešiem bez iztēles. Bet nu – par visu pēc kārtas.

Lai šeit paliktu ilgāk – nedrīkstu tērēt; lai to varētu, ir nepieciešams darbs – tāda ir mana loģika, vienkārša kā Lapasas ieliņu mudžekļa ģeogrāfija. Milzīgajā četru kilometru augstajā Andu kalnu ielejā, kurā iegūlusies pilsēta, apmaldīties nav iespējams, jo visi ceļi ved uz leju, uz centru, līdz indiāņu tautu pulcēšanās laukumam San Francisco un gar upi, taisni kā stīgai nostieptai galvenajai Mariscal avēnijai ar tās dažādo nosaukumu turpinājumiem. Te, cik atminos, iepriekš nejustu, neskaidru nojautu dzīts, sāku darba meklējumus.

Pirmajam trāpu dārgam tūristu restorānam ar āra terasē dīkiem ļaužu straumes vērotājiem pie cafe cortado – ar mazliet piena un mierīgām** alus glāzēm, bet aiz stikla rūtij uzkrāsotā darba piedāvājuma nonāku kondicionēta gaisa un gan apģērbā, gan runā ne-bolīviski konservatīvas zāles pārzines tvērienā.

"Valodas ir, pieredze ir, es tevi ņemtu," senjora neminstinās lēmuma pieņemšanā. "Bet nepieciešams saimnieces akcepts. Pienāc rīt no rīta," viņa atļaujas mirklīgu dežūrsmaidu, tai pašā laikā uzmetot nepārprotamu skatienu manām biksēm. Ir skaidrs, ka būs jāpērk melnas un jāmeklē gludeklis.

Raganu rituāla pelni

Nedēļa paiet zīmē – kam nav jānotiek, nenotiks. Šikā restorāna saimnieci neskaitāmās piestaigāšanas reizēs man ieraudzīt neizdodas: "meitai dzimšanas dienas svinības; izgājusi uz banku; apslimusi; tūlīt nāks" – ir nedaudzi no darbinieču ziņotajiem mūsu nesatikšanās iemesliem. Jebkurā citā zemē būtu skaidrs, ka tā ir izvairīšanās, negribēšana... Tikai ne Bolīvijā, kur pat laikam ir savs nosaukums – hora boliviana***, un, piemēram, uz randiņu neatnākusi meitene, noklausījusies par kavaljēro nervozēšanas stundām, iepriekš iegādāto kinobiļešu plēšanu un simt nesekmīgiem telefona zvaniem, nenodur acis, neatvainojas un pilnīgi godīgi nesaprot, kāpēc mīļotais tā cepas... Jo viņa taču ŠOBRĪD ir šeit un vakardienai vairs nav nekādas nozīmes. Tāpēc tikai vēlāk apjēdzu, ka ar augšminēto restorāna senjoru mums vienkārši nebija lemts.

Toties lavīnas ātrumā viss notiek ar tālākā mikroautobusa braucienā blakus apsēdušos skolotāju. Papļāpāt te ir pieņemts ar katru, ar kuru satuvinies, vienalga vai muzejā vienu akmeni aplūkojot vai pieturā autobusu gaidot, un jau pavisam noteikti – vienalga kāda iemesla dēļ apsēžoties blakus. Pēc desmit minūšu sarunas man ir sarunāta darba intervija ar Amerikas institūta direktori par angļu valodas pasniedzēja darbu jaunākajās klasēs.

Tomēr jau pēc pirmās novadītās stundas izrādās, ka arī šis darbs man nav šoreiz paredzēts. Direktore, no ASV atceļojusi meksikāniete, mani laikam notur par krāpjamu un labticīgu bolīvieti, jo nākamajā rītā savā apstiprinātajā darba plānā ieraugu nelielas izmaiņas: no četrām stundām ik dienas... uz septiņām, par to pašu 170 dolāru algu. Lai gan nauda šobrīd nav tik būtiska un valodas spēle ar desmitgadīgiem velnēniem sola nepiedzīvotu pieredzi, sacērtos un nenoturos – izsaku viltniecei visu, kas lec uz mēles, pretī saņemot ledainu adios****.

"Šīs neveiksmes varētu tulkot kā dvēseļu ceļu regulējošas dievības padomu: tu mēģini to, kas tev šobrīd nav vajadzīgs," man savā bārā, pēc neliela raganu rituāla pelnus pētot, saka paziņa indiāniete. "Pagatavo kādu latviešu nacionālo ēdienu, ņem to līdzi, un es tevi aizvedīšu pie savas draudzenes. Viņa redz visu un zina vairāk par mani, ja gribēs, varbūt palīdzēs," runātāja piebilst.

Senjora Emma, apēdusi latviešu tradicionālās kartupeļu pankūkas, mani laiž kā caur skeneri. Mazliet kustas kokas lapām piestūķētie vaigi, un no vecās kundzes bezdibeņa acīm nāk tāds miers, ka tajā nemanot iztvaiko mana nervozitāte un saspringums. Vārdu ir ļoti maz, un tie kā aisbergu virsotnes virs ūdens vien norāda idejas, domas atrašanās vietu. Es uz brīdi varu redzēt cauri tumšajam ūdenim, saprast vai drīzāk sajust zem skaņas cepures teiktā neredzamo daļu. Un šī sajūta nav – būt instrumentam hipnotizētāja varā, bet kā negaidīti ieaicinātam ciemiņam aizspogulijā – klusumā un tukšumā, kur domas un saprašana ir manas, nevis prāta radītas. Es esmu kaut kur aiz sevis un no šejienes zinu, ka nav nejaušs mans ceļojums, laimītes un tā sauktās neveiksmes, bet gan likumsakarības, kurām visām ir cēloņi un seko sekas.

P.S. Pie senjoras Emmas pirmajā reizē nostrādāju divus mēnešus par pārdevēju viņas tradicionālo bolīviešu lietu komisijas veikalā pie pilnas pansijas un ar nelielu rokasnaudu. Viens no latviešu nacionālajiem ēdieniem – kartupeļu pankūkas – viņai iegaršojās.

* pago de interes – banku termins depozītu procentiem, t.i., intereses maksa

** Pacenja – Lapasas populārākā alus nosaukums ir atvasināts no vārda paz – miers

*** Bolīvijas stunda

**** ardievu (šajā gadījumā – uz neredzēšanos)

___

Argentīna

Gadījuma darbus ir reāli atrast tikai emigrantu uzņēmumos; liels pluss – valodu zināšanas

Cietās algas apkalpojošā sfērā:

oficiants, bārmenis, hosteļa administrators – sākot no 150–200 USD

mēnesī laukos, uz pusi vairāk

Buenosairesā. Tas arī ir iztikas/izdzīvošanas minimums

Buenosairesa ir laba vieta ielu muzikantiem; peļņas vietas tūrisma objektu un āra kafejnīcu rajonos

Man izdevās nepilnos divos mēnešos nopelnīt ~1000 USD, kas, manuprāt, ir tipisks paveicās piemērs.

Novērojumi: ir veiksmīgi un neveiksmīgi ceļotāji, t.i., ja apzog 3x īsā laika posmā, iesaku beigt spēlītes ar likteni un atgriezties dzimtās pilsētas rūpnīcā pie virpas...

Neiesaku iesaistīties populārā it kā vieglā un nevainīgā nelielas marihuānas daudzumu transportēšanas/pārdošanas rūpalā no Bolīvijas un Paragvajas uz Argentīnu. Policija ir viltīgāka, nekā izskatās, un viņu mērķis ir teorētiski izpirkuma maksu sarūpēt varošie ārzemnieki. Ja nav kas glābj, var iznākt sēdēt ilgi...

Visās nozīmēs iesaku izvairīties no Kordobas pilsētas naktsdzīves – vietējo krāpšanas arsenāls ir iespaidīgs

Maksa par ok hosteli 3–7 USD;

joprojām viena no lētākajām un reizē sakārtotākajām (transports u.c.) Latīņamerikas zemēm

___

Bolīvija

Šī zeme ir, manuprāt, ceļotājam visdrošākā, ar vismīkstāko kriminogēno situāciju gan pilsētās, gan kalnos, gan džungļos. Līdzīgi kā Kolumbijas gadījumā, starptautiskie masu informācijas līdzekļi lielvaru interesēs izceļ atsevišķus, ļoti retus noziegumus pret tūristiem, zīmējot drūmu bildi (iemesls: kokaīna izcelsmes zemes)

Daudz bīstamāka par zaglībām atsevišķos lielpilsētu rajonos (piem., Cementerio – kapsētas rajons Lapasā) ir nonākšana konfliktā ar likuma kalpiem. Nepārkāp, un nav no kā baidīties

Vislētākā valsts ceļotājam: normāls budžets ar tūrēm, bāriem, t.i., neko sev neliedzot, ir 300–350 USD mēnesī; hosteļi – no 2 USD; dienas ēdiena komplekss tirgus rajonā ap 1USD; 6h ar autobusu – 2 USD; pavadonim/gidam kalnos nemaksāt vairāk par 10 USD dienā no grupas; 0,7 l alus bārā zem 1USD...

Bolīviešu bezaprēķina draudzīgums, atklātība un nesavtība (ārpus tūrisma centriem) ir, manuprāt, vismaz astotā pasaules brīnuma vērts

Angļu valodas skolotāja darbu atrast nav sevišķi sarežģīti, bet jārēķinās, ka vidējā samaksa par 40 stundu darba nedēļu būs 200–250 USD.

Ar to ir pietiekami, lai pat galvaspilsētā (īrējot dzīvokli) varētu dzīvot grezni

Elementāra ir mazā biznesa uzsākšana (arī uz laiku). Piemēram: noīrē telpu bāram – 150–300 dolāru labā rajonā; samaksā par alkohola licenci un... ver vaļā. Aizmirstiet par arhitektūras pārvaldēm (izkārtne), rakstiskiem līgumiem – tiem ir tikpat liela vērtība kā džentelmeniskam rokasspiedienam, un atcerieties, ka jūsu labākais draugs vai niknākais naidnieks ir kaimiņš... Peļņa, ja izdosies trāpīt uz tūristu viļņa, nemaz nebūs slikta