Krievijas galvaspilsēta, kur tiek apgrozīti dabas resursiem bagātās valsts miljoni, pārvērtusies par pasaules dārgāko metropoli, un viens no tās aktīvākajiem saimniekiem ir dziedātājs Kobzons. Viņam pieder ne tikai veiksmīga komersanta slava un Maskavas mēra Lužkova atbalsts, bet arī neviennozīmīgi vērtētu darījumu ceļā iegūta bagātība. Kobzona sarežģīti sazaroto firmu darbībā parādās gan tirdzniecība ar naftas produktiem, cukuru, metāliem, dimantiem un pat ieročiem, gan vērienīga labdarība – viņa vājība ir milicija, tāpēc tiek vākti līdzekļi kārtības uzturētāju ģimeņu atbalstam, un, protams, mediju bizness, kurā nesen parādījusies arī kādreizējā valsts pirmā radiostacija. Kobzons gan apgalvo, ka viņš nevienu politiķi neatbalsta, dziedātājs un miljonārs esot vienīgi ar tautu…

Mīta sākums

Josifs Kobzons dzimis 1937. gada 11. septembrī Ukrainā, un viņa spilgtākās bērnības atmiņas, protams, saistās ar Lielo Tēvijas karu – evakuācija, cilvēku pārpildīti vagoni un ceļš uz tālo Uzbekistānu. Josifa tēvs Dāvids Kobzons (Ukrainas ebrejs) pēc kara bija kontuzēts un ģimenē vairs neatgriezās, jo kara hospitālī viņš bija atradis jaunu mīlestību. Viņa dēls Josifs, atšķirībā no pārējiem diviem brāļiem, saglabāja uzvārdu, taču uzauga kopā ar patēvu Mihailu Rapoportu, kurš bija ļoti saprotošs cilvēks. Viņš pat deva 15 gadus vecajam Josifam kapeikas papirosiem…

Bet par savu ebreju izcelsmi Kobzons saka: "Žēl, ka nezinu ivritu un nepiekopju ebreju tautas tradīcijas, es caur un cauri esmu padomju cilvēks, pārliecināts internacionālists." Tiesa, dziedātājs lepojas ar to, ka neesot izstājies no padomju komunistiskās partijas. Šodienas Krievijas komunistus viņš par savējiem neatzīst.

Pirmā dziesma

Kobzons savās atmiņās bieži slavē māti, kurai uzticīgais dēls pieraksta arī savu mūzikas mīlestību. "Dziesmas agri kļuva par manām narkotikām, mammai mājās bija plaša skaņuplašu kolekcija un patafons. Garos vakaros petrolejas lampas gaismā skanēja dziesmas, mamma vienmēr dziedāja līdzi, un es viņai piedziedāju. Šķiet, tieši tad es uz visiem laikiem saindējos ar dziesmu." Uzvarējis Ukrainas dziedātāju olimpiādē, Josifs Kobzons 1958. gadā ieguva ceļazīmi uz prestižāko mūzikas izglītības iestādi?– Gņesina institūtu Maskavā, kur mācījās brīnumbērni no visas bijušās Padomju Savienības. Beidzot augstskolu, Kobzons jau bija pazīstams solists, viņa dziesmu "Lai vienmēr būtu saule" zināja visā valstī. Taču vajadzīgo draugu pulks vēl nebija tik ietekmīgs, lai jaunā estrādes zvaigzne, Vissavienības radio un "Moskoncerta" solists tiktu pie galvaspilsētas pieraksta, to Josifam izgādāja bijušais tēvs…

Pirmā nauda

Augdams lielā trūkumā, Josifs agri sāka domāt par to, kā pelnīt pēc iespējas vairāk. Ukrainā tolaik vislabāk dzīvoja ogļrači, tādēļ viņa pirmais mērķis bija Dņepropetrovskas kalnu tehnikums (1952– 1956). "Par pirmo stipendiju nopirku mammai dāvanu, bet pa ceļam mani pārtvēra kursa biedri, viņu vidū bija īsti vīri, izgājuši fronti. Kopā nolēmām apmazgāt manu pirmo naudu. Iegājām krogā, kur man vajadzēja iesvētīties ogļraču kārtā, respektīvi, izdzert pilnu glāzi šņabja. Es baidījos, jo nekad vēl savos 15 gados nebiju pamēģinājis alkoholu, līdzīgi kā savulaik atteicos no tetovēšanās, kas tika uzskatīta par īstu vīriešu pazīmi. Biedri mani kaunināja: "Tu esi ebrejs! Tu nobijies!" Tas manī uzsita asinis, uz maniem pleciem un rokām parādījās vīrišķīgie adatas zīmējumi (šodien tikai vienu esmu atstājis par piemiņu). Beigās es arī padevos un nokristījos – izdzēru visu šņabi līdz dibenam un atslēdzos… Puiši mani pārstiepa mājās, kur mamma vēl uzšāva žagarus."

Uzvaras un zaudējumi

Topošā skatuves mākslinieka kaujinieciskais raksturs spilgti izpaudās viņa lielajā aizrautībā ar tādiem sporta veidiem kā futbols un bokss. Josifs Kobzons bijis ne tikai Dņepropetrovskas rajona čempions jauniešu kategorijā, bet visas Ukrainas čempions. Tiesa, spožo uzvaru sēriju aizēnoja arī nokauts, kad lecīgais Josifs piekrita ringā stāties pretim augumā garākam partnerim, pie tam vēl kreilim. Pavisam Josifa Kobzona kontā ir 14 uzvaras un četri zaudējumi; šķiet, puisis agri saprata, ka ar spēku vien dzīvē uz priekšu nevar tikt, vajag arī mazliet prāta…

Savu raženo augumu censonis gan ieguva nevis boksējoties, bet padomju armijas Aizkaukāza kara apgabala dziesmu un deju ansamblī. Pirms dienesta dziedātāja svars bija 70 kilogrami, bet, atgriežoties mājās?– 90! "Māte bija šausmās, jo naudas jaunām drēbēm mums nebija, tādēļ vajadzēja iet strādāt Ķīmiskās tehnoloģijas institūtā par laborantu, lai nopelnītu biksēm, ko vilkt uz vokālajām studijām Maskavā." Jauno studentu nemulsināja nabadzīgais apģērbs, jo "meitenes vairāk skatījās nevis uz manām drēbēm, bet muskuļiem, ko tās slēpa".

Kurš ar kuru

Pēc Kobzona vārdiem, ar pirmo laulību viņam īpašu problēmu neesot bijis, jo mamma dzīvojusi Dņepropetrovskā un ar vedeklu, skaisto Ļeņingradas Muzikhola solisti Veroniku Kruglavoju tikusies reti. Pagājušā gadsimta 60. un 70. gados Kruglavoja bija ne mazāk populāra dziedātāja, kā šodien, piemēram, Kristīne Orbakaite. Tagad izbijusī estrādes zvaigzne jau 12 gadus dzīvo Sanfrancisko un par savu eksvīru izsakās visai nievājoši. "Diemžēl neko labu saistībā ar šo cilvēku es pateikt nevaru, kopā mēs sabijām apmēram trīs gadus. Laulība ar Kobzonu mani salauza, viņš mani morāli iznīcināja. Kāzas bija šikas ar 400 viesiem senatnīgā Maskavas viesnīcā. Viņam jau tolaik piemita ļoti plašs vēriens…

Viņa māte Ida Isakovna vīram bija vienīgā lielā autoritāte, viņa neatbalstīja dēla izvēli. Neizglītotās un rupjās sievietes ģimenē auga seši bērni, bet Josifs bija tas mīļākais. Viņai ļoti nepatika, ka es Josifu saucu par savu buldodziņu…" Kobzona pirmā sieva, neskatoties uz vīramātes biežo viesošanos viņu guļamistabā (Veronika apgalvo, ka tieši tāda bijusi vīramātes stratēģija), kā pati izsakās, brīnumainā veidā tomēr palika stāvoklī, taču bērniņu viņa nemācēja saglabāt…

Josifam Kobzonam par šo laulības dzīves periodu ir sava versija. "Veronika pa viesizrādēm braukāja ar savu kolektīvu (dziedātāja strādāja ar slaveno Lundstrēma orķestri), bet es – ar savu. Tā nemitīgos pārbraucienos mēs nodzīvojām apmēram divus gadus, satikšanās reizēs izskaidrojoties, ar ko gulēju es un ar ko to darījusi viņa. Saprotams, ka neko nenoskaidrojām un galu galā izšķīrāmies."

Aicinājums gultā

Kaut arī pirmā ģimenes dzīves pieredze bija neveiksmīga, Josifs jau 1967. gadā laulības ostā iepeldēja otrreiz. Viņš apprecēja nevienu citu kā Ludmilu Gurčenko! Spilgtā aktrise ir pazīstama ar savu šerpo raksturu, pie Kobzona viņa izturēja tikai trīs gadus, un iemesli tik īsām attiecībām laulībā bijuši vairāki. Gurčenko bija sarežģīti samierināties ar to, ka zem viena jumta Kobzona plašajā Maskavas dzīvoklī jāsadzīvo kopā ar viņa mammu, patēvu un māsu, kas negaidīti pie dziedātāja apmetās uz dzīvi. Aktrise neparko neesot vēlējusies satikt ar vīra vecākiem. Turklāt viņu laulība netika svētīta ar bērniem (Gurčenko pašai ir meitiņa Marija), nebija arī kopīgu radošo interešu. Dziedātājs slaveno aktrisi satika viņas mazāk veiksmīgajā dzīves posmā – Gurčenko bija nikna, jo netika pie kārotām lomām ne filmās, ne teātrī. Bet vīrs atradās nepārtrauktos koncertu izbraukumos. "Ludmila man regulāri zvanīja, jautāja, ar ko esmu kopā. Māksliniekiem vispār ir ļoti grūti uzbūvēt ģimenes dzīvi," atzīstas Kobzons. Gurčenko esot bijusi pret viņu ļoti prasīga un uzstājīga, asi reaģējusi uz delikātām lietām. "Kas, vai man viņa bija gultā jāaicina?!" Uz šī pamata mums bija daudz nesaskaņu. Ikreiz kāds no mums aizkavējās… Mūsu starpā valdīja nemitīgas aizdomas. Nezinu, kurš no mums vairāk deva tām iemeslu, Gurčenko taču bija spoža sieviete, populāra… Viņai bija kārdinājumu vairāk nekā vajag. Vārdu sakot, mēs līdz šai dienai nesveicināmies."

Sveiks, dēliņ!

Nesaskaņas ar Ludmilu Gurčenko iedzina Kobzonu dziļā depresijā, ko pastiprināja negaidītais vecāku apciemojums. Atgriezies no kārtējām viesizrādēm Maskavā, Josifs savā dzīvoklī satiek māti, patēvu un māsu. "Cik jauki, ka jūs izdomājāt atbraukt!" dēls no sirds priecājās. Māte vēl pajautāja, vai viņas slavenais dēls no tiesas ir laimīgs, un, saņēmusi apstiprinošu atbildi, atklāja savas kārtis. "Mēs pie tevis atbraucām pavisam, uz palikšanu." Mākslinieks, protams, nespēja noslēpt izbīli un vēl vairāk samulsināja savus Ukrainas radus. "Nezināju, ko tagad ar viņiem trim iesākt, Maskavā dabūt pierakstu bija nereāli, bet viņi savu Dņepropetrovskas pusmāju bija jau pārdevuši un patiesībā karājās gaisā. Man dzīvē iestājās katorga! Es viņus mīlēju, bet tiešām neredzēju šai situācijā nekādu izeju. Par laimi, atradās atjautīgi draugi, kuri ieteica šķirt mammas un tēta laulību un kā vientuļo apgādājamo mammu pierakstīt pie sevis." Patēvs šo soli nesaprata un lēja gaužas asaras, viņam tā bija īsta traģēdija. Viņš nespēja saprast, ka tā ir tikai spiesta formalitāte, un no šī trieciena pēc pāris gadiem nomira. Savukārt, lai iekārtotu savu māsu, Maskavā tika sarīkotas fiktīvas laulības…

Mīla palātā

Drīzumā Kobzons trešo reizi apprecējās ar Nelliju Mihailovnu. Dziedātāja dzīvoklis bija pilns ar radiem, tāpēc vajadzēja domāt, kur jaunlaulātie pavadīs medusmēnesi. "Mans draugs akadēmiķis Paļejevs mums ar Nelliju savā "Monikas klīnikā" ierādīja slimnīcas palātu, kur arī pavadījām veselu mēnesi…"

Šobrīd dziedātājs joprojām ir kopā ar Nelliju, šī laulība ilgst jau pāri par 30 gadiem, un vīrs nebeidz vien slavēt savas dzīvesbiedres talantus. "Viņa ir nepārspējama saimniece, kurai nekad nav bijusi vajadzīga mājkalpotāja. Lai gan mūsu bērni – Andrejs (1974) un Natālija (1976) – dzīvo atsevišķi un viņiem gan ir kalpotāji, pusdienot vienalga bieži nāk pie mammas…" Savās mājās Kobzons pārzina vien sava skapja saturu, taču pats kostīmus neizvēlas. "Katru dienu mani apģērbj dzīvesbiedre. Es pats protu uzvilkt apakšbikses un apsiet kaklasaiti," smejas mākslinieks. Viņš arī šad tad piepalīdzot savai sievai mājas solī, piemēram, pēc viesībām novākt traukus un iznest miskasti.

Skatuves rūdījums

No vienas puses, padomju laikos būt populāram estrādes dziedātājam nozīmēja nepārtrauktu atrašanos uz skatuves – ar vienu programmu varēja gadiem braukāt pa milzīgo Padomju Savienību un neuztraukties, vai būs klausītāji. No otras puses, tādi mākslinieki kā Kobzons, Magomajevs, Ļeščenko, Ļeontjevs vai Pugačova bija spiesti strādāt par kapeikām, jo krējumu nosmēla valsts. Piemēram, uz Pugačovas koncertiem stadioni vienmēr bija pārpildīti ar tūkstošiem klausītāju, un katrs no viņiem par biļeti maksāja rubli, taču dziedātāja par vienu koncertu saņēma valsts noteikto – 62 rubļus un 52 kapeikas… Skaidrs, ka zvaigznes šis stāvoklis neapmierināja un lika domāt par kreisajiem koncertiem. Kobzonam bijušajā Padomju Savienībā līdzās vēl dažiem izciliem māksliniekiem bija visaugstākā takse, proti, 202 rubļi un 50 kapeikas par vienu koncertu, turklāt viņš reti uzstājās tikai vienreiz dienā – bija laiks, kad mākslinieks nodziedāja pat sešus koncertus diennaktī! "Tāpēc es biju viens no pašiem bagātākajiem cilvēkiem valstī." Taču pat Kobzonam viņa skatuves ziedu laikos nācās saskarties ar padomju propagandas mašinēriju. 1964. gadā laikrakstā "Padomju Krievija" parādījās raksts, kurā dziedātājs tika apvainots alkoholismā un amoralitātē. "Tajos gados es tiešām mēdzu iedzert un trauksmaini izturējos pret meitenēm, taču neko lieku es nevarēju atļauties, citādi taču nespētu izturēt gadu no gada vairākus koncertus dienā. Es jau pēc pieciem gadiem būtu nosprādzis! Pagāja vesels gads, kamēr es atmazgājos un atkal varēju iziet televīzijas ēterā. Ja nebūtu grupa manu aizstāvju ar slaveno komponistu Muradeli priekšgalā, es varbūt vairs nekad nepieceltos." Taču vēl pēc 20 gadiem Kobzona paša vainas dēļ viņš par politisko tuvredzību tika izslēgts no komunistiskās partijas un vēlreiz atrauts no televīzijas. 1983. gadā dziedātājs ar panākumiem koncertēja Izraēlā un pēc atgriešanās tūlīt uzstājās Padomju draudzības biedrības svinīgajā sarīkojumā Maskavas Kolonnu zālē. "Biju nodziedājis vairākas dziesmas, kad klausītāju vidū ieraudzīju Izraēlas un PSRS kustības ģenerālsekretāru Gužanski. Tad es paziņoju par dāvanu un nodziedāju ebreju tautas dziesmu "Hava Nagila". Tajā pašā mirklī 16 arābu delegācijas biedri atstāja zāli. Tas bija nedzirdēts skandāls…"

Materiāla tapšanā izmantoti fragmenti no J. Kobzona topošās autobiogrāfijas, kuras fragmenti publicēti laikrakstā "Ogoņok", un citas publikācijas Krievijas medijos