Argentīniešu rakstnieks un publicists Ernesto Sabato savā dzimtenē un visā Latīņamerikā nav mazāk populārs par Hulio Kortāsaru un Horhi Borhesu. Bez daudzām eseju un publicistikas grāmatām Ernesto Sabato sarakstījis vairāk nekā trīsdesmit valodās tulkotos romānus „Tunelis” (1948), „Par varoņiem un kapiem” (1961), „Abadons – nokāvējs” (1974) un savdabīgu literarizētu piemiņas grāmatu „Vairs nekad” (1983), kurā apkopotas vairāk nekā tūkstoš liecības par argentīniešu ciešanām diktatūras laikā, - savā veidā „Baigā gada” grāmatu vai Nirnbergas „melno” grāmatu. Viņam piešķirti gandrīz visi iespējamie literārie pagodinājumi, to vidū Migela de Servantesa Saavedras (1984) prēmija – apbalvojums, kura prestižs spāniski rakstošiem autoriem ir visaugstākais.

Romānā „Tunelis” mākslinieks Huans Pablo Kastels, kas izdarījis slepkavību, atminas sava nozieguma vēsturi. Tās centrā ir Marija Irivarne, mākslinieka pielūgsmes objekts. Kopš viņa mākslas izstādē pievērsa uzmanību kādai īpašai gleznas detaļai, Huans Pablo ir pāliecināts, ka tā vienīgā var izprast viņa mākslu un saprast viņu. Lai gan atklājas, ka Marija ir precējusies, un notiek virkne noslēpumainu atgadījumu, mākslinieks ļaujas mīlas brīnumam un kaislei. Šķietamā tiecībā uz ideālo cilvēce neiedomājamos veidos ir kropļojusi sevi un pasauli. Arī Kastels nosodījis apkārtējo sabiedrību un pasauli, piešķir sev pilnvaras nerēķināties ar citiem un no patvaļas tiesātāja pārvēršas par savas vardarbības apoloģētu: atdzīvina mīlas brīnumu, lai pats to nokautu.