Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šis piedzīvojums ir stāsts par darbu, naudu un manā izpratnē cilvēka ekonomiski cienīgu dzīvi. "Oho!" dažs varbūt izsauksies, bet nekā – par īrlatviešiem te nekas nebūs. Darbības vietas ir Meksika un Čīle.
Tas, ka esmu kļuvis par iekāres objektu, man pielēca trešās darba dienas rītā. Klientu vijīgās kustības un valgie skatieni, meitenīgi emocionālais un pat pie plīts dārgi smaržojošais boss ar melno, gludi skūto galvu un viņa grāmatvedis – partneris ar draudzīgu paklapēšanu pa plecu sarunās, kā arī Puertovaljartas Romantiskā rajona tvīkstošajā vakara jundā aiz neuzkrītošām fasādēm atverošies mīlīgi bāriņi... Tas viss manai biezajai ādai, 12 stundas dienā nēsājoties ar šķīvjiem un vēl šo to padarot virtuvē, nebija gājis cauri.
"Nu tu, draudziņ, esi ielipis," sarunājos pusbalsī ar savu ēnu, sagumis zem kūrorta sadrūmušās saules, uz okeāna bangu nošļāktā Malecon – pa pludmales dīkdieņu promenādi uz restorānu ejot. Tik veiksmīgi jau bankrotējušam bija izdevies atrast darbu! Bet tagad nāksies kaunpilni atzīties krāpšanā, ka yo no soy maricon*.
Spilgtā iztēle vai sociālistiskās pagātnes kastas trauma bija radījusi iedomu burbuli, kādu nereti uzpūš pieredze, nonākot nezināmā vidē un apstākļos. Indiešu restorāniņa Dasan"s saimnieks, noklausījies jaunā darbinieka grēksūdzi, smējās, pa pliko galvvidu plaukstas pliķēdams, un, manu satraukto ego mierinot, teica, ka šo neticamo ziņu tūlīt pat izplatīs pastāvīgo klientu pulkam... Tā iesākās mans klaidoņa darba cēliens Meksikā pie Banderasa līča, pirmoreiz kļūstot par oficiantu vai galdiņnieku** restorānā, kurā pikanti ir ne tikai ēdieni ēdienkartē.
Princis un astoņu bērnu māte
Diena vienmēr sākās, mums ar meksikānieti Rozu griežot dārzeņus veģetārajiem karijiem, smalcinot vistu un filējot lasi, bet Dasanam buroties ar garšvielām, radot oriģinālo indiešu virtuves ēdienu garšu. Tad skaļi tika apspriesta iepriekšējā vakara klientu uzvedība: kurš ar kuru, nejaušie tūristi un jaunpienācēji. Strīdi svilpj kā karstais vējš, vandot smiltis pa pludmalē atdurošos ieliņu, jo Rosas – astoņu bērnu mātes, Dasana – geju sabiedrības prinča – un mani – pasūtījumu pieņēmēja un piegādātāja – novērojumi disonē. Piemēram, par Puertovaljartas lielākā tūristu restorāna īpašnieku, kurš pasācis iegriezties ik dienu: ugunīgā meksikāniete ir pārliecināta, ka bagāto klientu šurp ved gaume – uzsverot vienmēr pasūtītā laša neatkārtojamo garšīgumu***; no Šrilankas emigrējušais pavārs un boss miedz aci par to, ka senjoru interesējot tikai ēdiena servētāja dibentiņš; es pieskaņojos tonim un saku, ka tik izdarīgu, skaistu un godīgu oficiantu, saprotama lieta, iekāro visas pilsētas ēstuves.
Astoņu galdiņu telpā un mazajā virtuvītē savstarpējie jociņi pārtrūkst uz pāris stundām pusdienu laikā un vakariņu trakumā, kas ieilgst krietni pāri pusnaktij. Tad ēdienu izsmalcinātā orķestra maskēto asumu vairs nedzēš ne jogurtīgie mango lasi, ne svaigi spiestās sulas, un man nākas skriet pāri ielai pēc alus un vīna pudelēm (tik mazam uzņēmumam alkohola licenci pirkt neatmaksājas, bet iekasēt korķa tiesu ir atļauts).
Iknakts finišs mums ar trauku mazgātāju kanādieti Martiju ir sadalīto dzeramnaudu patērēšana, atslābstot uz trotuāra malas jau slēgtās darba vietas priekšā, kad Klusā okeāna Valis**** mums palīdz saprast, kur un kāpēc dosimies, bagāti kļuvuši. Bet es, negaidīti dāsno peso atlikumu skaitot, sāku nojaust, kāpēc sieviete no vīrieša dabū visu tikai tik ilgi, kamēr viņš viņu nav ieguvis...
Neiedziļinoties zemtekstos
Katras nedēļas vienīgā brīvdiena svētdiena ir kā Rosas ceptā key lime pie gabaliņš pēc sātīgām pusdienām, ikreiz citāds garšā, bet vienmēr mazā, zaļā citrusaugļa svaigumu saturošs. Ap multinacionālo Puertovaljartu, kur sajaukušies meksikāņi, ekspatrioti*****, tirgoties iebraukušie uičolu indiāņi, tūristi un mugursomnieki, rindojas mazi ciematiņi, katrs citai gaumei, sajūtai un aktivitātei. Un ikdienas sabiedrības nogurušam oficiantam ir visas iespējas solo gājienā apskatīt gan džungļus, kur pašreizējais Kalifornijas gubernators ar stroķi rokās demonstrējis savu spēju iznīcināt neredzamu naidnieku filmā Predator; ar laivu nokļūt pludmalēs, kurp neved ceļi; kāpt uz sērfa dēļa pieklājīgu viļņu dīdīšanai vai cilvēciskā vientulībā pasēdēt uz tālu okeānā iestiepušās akmeņu strēles smailes, līdz pulkā apņem zvejnieki – pelikāni. Plīst zivīm pilni, saules caurspīdēti viļņi, augstu virs kraujas kā leļļu teātrī parādās un pazūd ekskluzīvā skata cienītāju golferu cepures, un maz ticams liekas fakts, ka pirms pāris gadiem Banderasas līcī iebrāzās viesuļvētra vārdā Kenna, uzberot pludmalēs milzīgu dzīlēs izplēstu koraļļu valni, bet pa lepno Malecon ar tauriņtīkliem esot varēts ķert viļņu izdemolēto juvelieru veikalu spīguļus.
Cilvēku seksuālās enerģijas biezajā tropu gaisā ir tā uzlādētas, ka pat bez kāda īpaša mērķa iepazīstos ar vairākām meksikāņu senjoritām. Vislabāk saprotamies ar Karlu. Viņas gaišmate meita reiz pieskrien pie pastaigā izgājušā gringo, paņem aiz rokas un ved rādīt savu smilšu pili. Brūnajām mammām tikt pie balta bērna jau padsmitnieču gados te neskaitās nekāds grēks – sabiedrība, kurā gan vīrišķā, gan sievišķā puse bez kompleksiem ļaujas sevi izmantot, bet problēmas sākoties, tikai dibinot jauktu tautību ģimenes – pienākums atklāj nesaskaņas, saka Karla. Dzīvošana šim brīdim, neiedziļinoties zemtekstos (man būtu uzprasījies loģisks jautājums: kāpēc tu strādā geju restorānā? – viņai nē) un pārrunājot nākotnes plānus, ar vieglumu tos aizmirst nākamajā dienā...
Tāds brīdis pienāk arī man, kad, mazinoties ēdāju plūsmai Dasan"s, paziņoju par tālākas ceļošanas dienu. No problem, manu atvainošanos atvaira saimnieks un ierasti izliek logā zīmīti: Necesita mesero, 70% ingles******. Tieši to pašu papīra strēmeli, kura deva iespēju bankrotējušam ceļiniekam tikt pie pilnas pansijas – lieliska ēdiena un jumta virs galvas, jauniem draugiem, pieredzes, peso un nākotnes plāniem, kurus, ļoti iespējams, jau mainīšu rīt.
Būdiņa desmit metru no jūras
Vēl pirms pieciem gadiem es sevi būtu saucis par ekstrēmu avantūristu, šobrīd šāds apzīmējums liekas krietni pārspīlēts, jo, ja dzīvesveids ievirzās noteiktā, vienalga kādā ritmā, tad tas drīzāk dēvējams par rutīnu. Iet uz darbu, atgriezties labiekārtotā dzīvoklī, kur gaida vecāku vai sievas gatavotās vakariņas, gaidīt nedēļas nogales un sapņot par atvaļinājumu ir tas pats, kas regulāri ar pārsimts naudiņām kabatā mainīt kontinentus un salīdzināt iedomātās un reālās izdzīvošanas iespējas. Neliegšos, tas ir interesanti, gan pārbaudot sevi, gan uzzinot – ievelk kā civilizētā pasaulē pieejamās atkarības.
Tā izpircis vienvirziena biļeti, ar nelielu naudas rezervi kabatā piezemējos Čīles galvaspilsētā Santjago. Teorija sola, ka kapitālistiski attīstītākajā Dienvidamerikas zemē ar pelnīšanu, kas nozīmē izdzīvošanu, nevajadzētu būt problēmām. Kā tas būs praksē?
Pēc tikšanās ar dažiem draugiem ostas skaistulē Valparaiso top skaidrs, ka manas iedomas par darbu Andu slēpošanas kūrortos, kas cenu ziņā neatpaliek no līdziniekiem Eiropas Alpos, ir pāragras. Sezona sāksies tikai jūnija vidū, un manā rīcībā ir finansiāli pusnodrošināti trīs brīvi mēneši. Apdomājies, kā rīkotos nepazīstamā Latvijā, ar steigu dodos uz Čīles Latgali tālajos dienvidos, kur tūristu nesezonā viss maksā puscenu, salīdzinot ar eiropeisko biznesa rosību ap Santjago.
Maza, šeit Čilojes salā par kabanju saukta būdiņa desmit metru no fjordos skalojošās jūras ir mana dzīvesvieta. 120 USD – mēneša īre ir tieši tik, cik varu atļauties. Makšķerēšana, klejojumi pa 150 kilometru garo salu un mēģinājumi iztēloties sevi par rakstnieku drīz apnīk, un laikā nāk saimnieces negaidītais paziņojums, no copes atgriežoties: "Tevi jau vairākas reizes meklēja kāds vīrs." Mani meklē uz salas, kur nevienu nepazīstu?!
Kur tu skriesi?
Pudele sarkanvīna un sarunu stunda manā virtuvītē ar mataino ciemiņu visu izskaidro... Vienīgais Čilojes salā mītošais krievs Saša pa lieliski darbojošos kluso telefonu ir uzzinājis par latvieša invāziju un ar cerību, ka brīnums (čuda, t.i., es) runā slāvu mēlē, veiksmīgi sadzinis pēdas manam desmit māju ciema slēpnim.
Krieva dvēsele izklājas kā galdauts zem cienasta – griķu biezputras un kūpināta laša gabaliņiem. Otrajā tikšanās reizē zinu vai visu Volgas diplomētā mākslinieka, augstskolu profesora un emigrācijas taksometra šofera dzīves stāstu. Atklātība, sirsnība un nesavtīgas draudzības piedāvājums uz virspusēji laipno, bet aizdomīgo un vienmēr savu labumu kalkulējošo čīliešu fona ir kā baļzam na russkuju dušu*******. Tas liek aizdomāties: vai neesmu vairāk slāvs kā latvietis – eiropietis?
Vēl pēc kopīgas ikdienu nedēļas ar piedalīšanos salas mākslinieku organizatora izstāžu atklāšanās, ciemiem pie šeit mītošiem amerikāņiem, vāciski runāt aizmirsušiem vāciešiem un foreļu makšķerēšanas jau esmu iekšā Sašas lašu kūpināšanas biznesā un pazīstu puspasaules. Apgūstu lašu un mīdiju kūpinātavas noslēpumus – ar kādu malciņu, cik stiprai jābūt vilkmei, lai oglēs neuzšķiļas liesma; darbinu kredītā paņemto zivju vakuumā fasētāju. Bet Patagonijas tuvo galu un Ezeru zemi (tā sauc vienu no skaistākajiem Čīles reģioniem) apgūstu, kā aģents apbraukājot restorānus un veikalus ar neierastu kravu mugursomā – glīti noformētām sālīta, kūpināta laša, foreļu un zemūdens gliemju reklāmas porcijām.
Volgas mužika bizness attīstās tik strauji, ka līdzi netiek pieprasījuma nodrošinājums. Būs jāceļ jauna kūpinātava, jāiesaista piegādātāji, jākukuļo kvalitātes sertifikātu izsniedzēji, bet, apskatot atpūtas bāzes projektu, man sāk griezties galva. Līdz vienam skumjš, bet otram atvieglojošs pienāk man Dienvidzemē uzturēties ļautā (90 dienu zīmodziņš pasē) laika gals.
"Nu paliec, kur tu skriesi! Re, kādi plāni... nauda nāk," latvieti vairs nesaprot krievs. Bet man tīk būt kā Kastaņedas kareivim: ļauties, lai mani izmanto, bet tai pašā laikā pašam izmantot izdevības, jā, arī cilvēkus, savu mazo mērķu sasniegšanai, jo šī dzīve ir spēle, kurā izspēlētās partijas jāaizmirst, ja gribu neiestrēgt – tikt tālāk. Pat no tik skaistas un viesmīlīgas izrādījušās salas kā mūžam zaļā Čiloje.
**
Meksika potenciālam darba meklētājam
Vislabākās iespējas spāniski nerunājošiem: kūrortpilsētās Kankunā, Puertovaljartā, Akapulko (mazāk).
Vieglāk atrodamais darbs: time share – tiešā tulkojumā laika dalīšana, kad jāapstrādā augstceltnēs uz laiku pārdodamu dzīvokļu pircēji (maksa par parakstījušos klientu – no 200 USD). Var nopelnīt daudz, bet piedāvātā prece nereti balansē uz krāpšanas robežas.
Darbam pietiek ar angļu valodu.
Oficiants: alga minimāla ~ 120 USD mēnesī; dzeramnaudās ~ 700–1000 USD (mana pieredze).
Laba vienistabas dzīvokļa īre Puertovaljartā: no 100 USD mēnesī.
Lieli attālumi, dārgs transports. Piem., autobuss Meksikas pilsēta–Puertovaljarta ~80 USD.
**
Čīle potenciālam darba meklētājam
Bez kastīliešu (spāņu) valodas zināšanām darbu atrast praktiski nereāli (ja nebrauc apciemot Čilojes krievu!).
Viens no labāk apmaksātajiem darbiem uz laiku: slēpošanas, snovborda instruktors (sezona: jūnijs–oktobris; teorētiski ~1000 USD mēnesī). Nepieciešama savlaicīga pieteikšanās Santjago ziemas sporta preču veikalos un nomās.
Daudzzvaigžņu tūristu viesnīcu administrācija: vissvarīgākais – valodas! No 400 USD.
Izdzīvošanas minimums centrā (Santjago, Valparaiso): īrējot – 300; lētākajos hosteļos – 450 USD. Vasarā iespējams kempingot bez maksas.
Populāra un efektīva stopošana (siltajā sezonā: novembris–marts).
Jāņem vērā sliekas ģeogrāfija: ziemeļos karsts visu gadu; dienvidos vasara ir īsa – 2–3 mēneši.