Romāns veidots kā divu pasauļu pretstatījums. No vienas puses, Prūsija, ko var uztvert kā absolūtās sakārtotības un arī sastinguma simbolu, no otras - “cilvēki laivās”, t. i., kuršu zvejnieki, kuru mūža lielākā daļa aizrit uz ūdens. Vienlaikus šī metafora apzīmē mazo kuršu tautiņu vēstures straumē vai - plašākā skatījumā - jebkuru skaitliski nelielu tautu. Par oficiālo valsts valodu pasludināta vācu, kursiski sarunas noris vairs tikai ikdienā; zvejnieki ir zaudējuši interesi par pasauli un dzīvo pēc fatālā principa “kam jānotiek, tas notiks”.

Romānā vēstures ritumu iemieso brīnišķīga metafora. Tas ir Sventes kalns - ceļojošā kāpa, kas, laikam ritot, pamazām apber kuršu ciemu. Romāna izskaņa ir drūma: kurši ir izzuduši līdz ar savu valodu un kultūru. Tomēr paliek jautājums: cilvēki rada vēstures straumes plūdumu; vienlaikus vēsture veido cilvēkus - vai “cilvēkiem laivās” iespējams iespaidot straumes virzību vai vismaz neļauties straumes spēkam?