Šodienas redaktors:
Krista Garanča
Iesūti ziņu!

Dailes Zigis: spēlējām miljardieriem Sardīnijā, intervijas 2. daļa (25)

Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Raksta foto
Foto: Felicija Vērzemniece/TVNET

Vakar publicējām intervijas pirmo daļu (sk. šā raksta resursus), kurā Dailes Zigis pastāstīja par izjūtām "Latvian Blues Band" (LBB) jubilejas sakarā, pagānījās par TV šovu "Dziedi ar zvaigzni" un atklāja sava dīvainā pseidonīma izcelsmi. Otrajā daļā uzzināsi par LBB un "Bites blūza kluba" rašanās vēsturi, blūza attīstību Latvijā un arī grupas jauno albumu!

Vari ieteikt recepti, kā nonākt pie blūza?

Nu, katram jau tas ceļš būs savs. Nevar piedāvāt tādu modeli. Man pašam tas lūziens uz blūza pusi aizsākās jau 12 gadu vecumā, kad klausījos Led Zeppelin un ieinteresējos par tiem īstajiem autoriem, kuru gabalus cepelīni izmantoja. Tad jau atlika tikai rakt tālāk.

Un pirms desmit gadiem aizrakies līdz tik drosmīgai idejai kā LBB dibināšana.

Tā ideja bija ne tikai drosmīga, bet pat bezkaunīga! Nostrādāja tas, ka 1999. gadā biju Amerikā un redzēju koncertos vairākus tolaik ļoti jaunus blūza mūziķus – Keniju Veinu Šeferdu (Kenny Wayne Shepherd), Džoniju Lengu (Jonny Lang)... Sapratu, ka šāds modelis darbojas un ar to var strādāt! Piedevām satiku vairākus blūza promoterus un viņi man sāka stāstīt par blūza jaunā skanējuma meklējumiem. Latvijā jau pastāvēja tāda grupa "Dr. Bormenthol", kur uzspēlēja arī 15 gadus veci puikas. Tad nu man arī dzima ideja par jauniešu blūza grupu. Tā paaudze vēl nebija saslimusi ar zvaigžņu lielummāniju un gribēja cītīgi strādāt.

Tagad daudzi jaunie ir sačakarēti ar visām tām "Talantu fabrikām" un citiem šoviem. Tas ir solis atpakaļ, jo it kā pierāda to, ka nav obligāti mācīties – pietiek pagozēties TV ekrānā un būsi zvaigzne!

Taču tā ir tikai viena monētas puse, un īpaši sāpīgs ir tas moments, kad saproti, ka pats neko īsti neproti, jo neesi iemācījies, un vairs neesi nekāda zvaigzne. Briesmīgs aplauziens...

Nevaram nepiekrist. Taču monētai joprojām ir arī gaišā puse, ko pierāda kaut vai LBB popularitāte arī jauniešu vidū. Turklāt īsi pēc grupas dibināšanas tu atvēri arī joprojām apmeklētu vietu – "Bites blūza klubu".

Tas bija uzreiz nākamajā gadā. Sapratu toreiz vienu lietu – tiklīdz mēģināju koncertu organizētājiem piedāvāt blūzu, tā sekoja negatīva pretreakcija. Tāpēc arī uztaisīju savu klubu, jo rūdījumu džeki varēja dabūt tikai kaujā. Var jau sēdēt mēģinājumu telpā desmit gadus, bet no tā nebūs nekādas jēgas, ja nebūsi iecirtis nagus skatuves dēļos. Ar katru spēli viņi kļuva arvien spēcīgāki un rūpīgi pētīja savas lažas, lai tās neatkārtotu. Ja tu pieej sev kritiski, tad ceļš uz izaugsmi ir atvērts.

Piedevām tu piedāvāji džekiem fantastisku skolu, sākot aicināt uz klubu reālus amerikāņu blūzmeņus un liekot spēlēt kopā!

Tā jau bija viena no tām pamatdomām, jo man pirms kluba atvēršanas jau bija labi kontakti Amerikā. Plus tā bija vēlme lauzt Latvijā stereotipus par blūzu, parādot vietējai publikai īstus stila meistarus. Šo deviņu gadu laikā klubā paviesojušies apmēram 200 blūzmeņi un nav bijuši divi vienādi – katram ir sava odziņa. Blūzs ir ļoti daudzpusīga mūzika. Šo daudzpusību mēs piekopjam arī ar LBB, jo mēdzam uzspēlēt ne tikai blūzu. Piemēram, mūs uzaicināja spēlēt vienā miljardieru privātajā ballītē Sardīnijā uz jahtas. Bija tikai viens lūgums – iekļaut repertuārā "Black Magic Woman" un "Hotel California". Mēs tos gabalus uztaisījām savā interpretējumā, aizbraucām un nospēlējām tajā Sardīnijā!

Diezgan liela eklektika bija dzirdama arī pirmajā brīvdabas blūza festivālā Latvijā, kas šogad notika Siguldā. Bet izskatījās, ka cilvēki jau sen šādu pasākumu bija gaidījuši, ir jau zināms, ka tāds būs arī nākamgad... Vai tas liecina, ka blūzs beidzot Latvijā sāk iesakņoties, atrast savu stabilu vietu?

Blūzs jau bija to vietu atradis, bet šis festivāls pierādīja, ka cilvēkiem par blūzu ir pat ļoti liela interese. Ja Latvijā var nokomplektēt festivālam astoņus līdz desmit blūza kolektīvus, tad tas jau tiešām par kaut ko liecina! Blūzs jau ir atvērta mūzika. Tā nav ciklēta uz sevi, bet gan atdodama uz ārpusi.

Latvijas kontekstā noteikti nevar nenovērtēt tavu ieguldījumu blūza attīstībā, ņemot vērā, ka LBB jau vairs nav tikai viens sastāvs, ir vēl arī otra grupa – Bite's Blues Band. Varbūt drīz vispār atvērsi blūza skolu?

Tik tālu iet es tomēr netaisos, jo zinu savu priedi, esmu jau piemērījis. Taču LBB un BBB iet tālāk. Džeki pat nestrādā manā virsvadībā, es esmu tāds kā līdzvadonis. Ļauju radoši izpausties. Vienīgi iesaku klausīties tieši blūza saknēs, nevis jaunajos, daudzsološajos blūza māksliniekos, lai cik talantīgi viņi būtu. Viņos jau tu vairs nevari atrast savu skanējumu. To var atrast, tikai analizējot pašus pamatlicējus. Un LBB skanējumu jau var atpazīt starp 1000 grupām.

Vai ir izdevies šo savu skanējumu pārnest arī uz studijas darbu, uz jauno albumu "When the Sun Goes Down", ko pie reizes prezentēsiet jubilejā?

Ir! Albumu producēja paši grupas dalībnieki Jānis (Bukovskis – ģitāra, vokāls – red.) un Rolands (Saulietis – bungas – red.) un

viņi neapzināti radījuši konceptuālu blūza darbu. Tajā ir vadmotīvs – viena vētraina diena jaunu džeku dzīvē.

Kas notiek, pirms tā saule riet, un kas notiek jau pēc norietēšanas. Netrūkst pat paģiru un zvērēšanas, ka vairs nekad netiks dzerts alkohols...

Jānovēl, lai tas nepiepildās LBB jubilejā! Piektdienas koncerts jau ir pilnībā pārdots. Uz sestdienas koncertu biļetes vēl ir?

Paldies par novēlējumu, un, jā, uz sestdienas koncertu vēl var nopirkt biļetes "Biļešu paradīzē"!

Nepalaid garām!

Uz augšu