Kuru gan vēl visvairāk apsveikt sakarā ar LBB desmit gadu jubileju, ja ne tevi! Tas ir tevis izlolots bērns, un desmit gadi jau ir kura klase – ceturtā?

Ceturtā tā īsti nebūs, jo desmit gadi blūzā varētu būt kāda pirmā klase. Vai pat pirmsskolas mācību iestāde. Taču Latvijā tā varētu būt arī augstskola. Protams, ir bijušas dažādas sastāva maiņas un citas peripetijas, bet viss, kas ir noticis, ir noticis uz labu. To latiņu uzliku tik augstu, ka zem tās vairs palīst nedrīkstēja. Tādējādi pašam ir bijis interesanti strādāt. Konkrēti šim kolektīvam, kas uzstāsies jubilejas koncertos, ir divi gadi. Protams, būs arī viesi, lai izdaiļotu šovu, un

šovs šajā gadījumā ir domāts labā nozīmē, nevis "Dziedi ar zvaigzni" vai "Dzer ar zvaigzni" izpratnē. Ja parastie šovi balstās uz dzelteno šļuru, tad mēs piedāvāsim gaišumu.

Blūzs patiesībā ir gaiša mūzika.

Šogad LBB bija arī gaišākais notikums tā pastāvēšanas vēsturē – uzstājāties "International Blues Challenge" Memfisā, ASV.

Jā, pārstāvējām tur Latviju. Tieši pārstāvējām, jo vinnēt tur nav variantu. 27 gadu laikā, kopš šāds konkurss notiek, neviens eiropietis nav tajā vinnējis. Taču mūs ievēroja. Ja pat tik respektējams izdevums kā "Blues Revue" pirms dažiem mēnešiem pieminēja LBB un apgalvoja, ka šāda grupa izdaiļotu jebkuru blūza festivālu, tad vien ir vērts piedalīties šādā konkursā.

Uzvaru jau svinējāt pērn, kad ieguvāt pirmo vietu "Baltic Blues Challenge", kura galvenā balva tad arī bija piedalīšanās konkursā Memfisā!

Jā, tas bija pirmais un šķiet, ka arī vismaz pagaidām pēdējais starptautiskais blūza konkurss, kas notika Vācijā. To organizēja par Vācijas valdības naudu, tas bija kā atbalsta žests Eiropas blūza pasaulei. Piedalījās pa vienai grupai no katras valsts, kas robežojas ar Baltijas jūru. Konkurence bija milzīga un noteikumi ļoti stingri. Piemēram, mīnusu varēja nopelnīt jau par to vien, ja uzstāšanās laikā uz skatuves netika uznests savas valsts karogs. Uznesām, bet mūs par patriotiem īsti nevarētu dēvēt, lai arī jau pats nosaukums "Latvian Blues Band" ir gana patriotisks. Nosaukumu, starp citu, mums iedeva tāds kanādiešu blūzmenis Džonijs Vī (Johnny V), sakot, ka vajag prezentēt savu valsti, kura blūzā vēl neko īsti nav sasniegusi, un ka vajag tiekties uz sasniegumiem. Taču tajā konkursā Vācijā man pat bija doma uznest uz skatuves Rīgas "Dinamo" karogu un iestāstīt, ka tas ir mūsu valsts karogs. Iemesls tam bija tāds, ka no mūsu valsts nejutu ne mazāko atbalstu vai ieinteresētību. Paldies manam draugam Jurim Savickim (viens no "Dinamo" īpašniekiem – red.) par to, ka vispār varējām tur nokļūt...

Starp citu, visu cieņu grupai "Dzelzs vilks", bet "Dinamo" himna blūza versijā, iespējams, skanētu pat labāk!

Jā, visu cieņu "Dzelzs vilkam" un tam, ko viņi dara! Varētu piekrist, bet problēma ir tāda, ka latviski blūzu ir ļoti grūti izpildīt. Amerikāņu blūzā vienam dziesmas nosaukumam var būt desmit interpretācijas. Latviski tā gluži nevar. Klajš piemērs bija tad, kad uzstājāmies šovā "Dziedi ar zvaigzni", kur mūsu dziesmas nosaukums valsts valodā tika iztulkots kā "Paņem mani, bērniņ"! Oriģinālā dziesma saucas "Take Me Baby" un ar to patiesībā domāts – pieņem, mīlulīt, mani tādu, kāds esmu. Šādas tulkošanas dēļ bez elementārām amerikāņu blūza valodas zināšanām jau mums varētu pat pedofiliju piesiet...

Patiesībā mūs ļoti pārsteidza fakts, ka piedalījies "Dziedi ar zvaigzni" žūrijā. Kāpēc tu vispār piekriti tur piedalīties?

Piekritu tikai tāpēc, ka viens no maniem jaunības dienu draugiem Niks Matvejevs palūdza vienu reizi palīdzēt. Tā viena reize pārvērtās par vairākām, un nu jau es to uzskatu par kauna traipu savā dzīvē. Ja esmu redzējis uzstājamies Lučāno Pavaroti, Āronu Nevilu un Solomonu Bērku, tad ir ļoti grūti objektīvi vērtēt Latvijas dziedoņus. Tas pat nav domāts pēdiņās, jo, cik nu bagāti esam, tik esam, bet šova producents pat nevarēja pateikt manu pamatuzdevumu – kā vērtēt? Atbilde bija – vērtē stingri! Bet tas jau neko neizsaka, ja man pat bija nepieņemamas vairākas elementāri ētiskas lietas tajā šovā.

Es vairākas reizes pieķēru sevi pie domas, ka vēlos piecelties un aiziet. Tad es, protams, būtu ļaunais tēls, bet tiešām jutos ne savā ādā.

Esmu iespļāvis sev sejā un nozvērējies vairs neparakstīties uz tādām ambrāžām.

Pieļaujam, ka liela daļa šova skatītāju un vispār jaunākas paaudzes cilvēki pat nezina, kāpēc tu esi Dailes Zigis? Varētu padomāt, ka kaut kāds narciss...

Nuja, ja agrāk bijām jauni un skaisti, tagad tikai skaisti... Tam nav sakara ar skaistumu šādā izpratnē, un narciss neesmu. Varētu teikt, ka šo vārdu man savulaik ir iedevusi Latvijas tauta. Tas, protams, izklausās tā ļoti garšīgi un skaļi, bet tā vēsture ir tāda: biju pirmais, kurš Latvijā astoņdesmito gadu beigās uztaisīja videonomu, un tā atradās kinoteātrī "Daile". Tā tad arī tautā iegājās teiciens – aizejam pie Dailes Ziga paņemt kādu filmu! Mīlēju tiešām kvalitatīvu kino, un cilvēkiem tas ļoti patika. Protams, atskatījos arī daudzus mēslus, bez tiem jau arī neiztika. Tā videonoma pastāvēja līdz pat 2005. gadam, kad sapratu, ka cīņa ir bezjēdzīga...

Tas ir interesanti, ka tava iesauka radusies kino sakarā, bet tevi tomēr vairāk zina kā mūzikas pazinēju.

Tā tas ir. Rokmūziku esmu klausījies un analizējis visu savu apzinīgo mūžu. Un blūzs bija tāda paralēlā lieta, jo pie blūza nav nemaz tik vienkārši nonākt.

Intervijas 2. daļu lasi rīt.