Tarantīno patika runāt par "Inglorious basterds", kaut arī nebija iesākts scenārijs, nebija atlasīti aktieri utt. Nebija zināms pilnīgi nekas, kā tikai režisora ideja viņa paša galvā. Nekas nekustējās uz priekšu, bet runāt par to viņam patika. Ja filma "The Dirty Dozen" kaut ko izsaka - tas bija vienīgais pavediens, kas ļāva apjaust Tarantīno idejas aprises.

Lieki piebilst, ka daudzus gadus no vietas, runājot par šo savu ideju, žurnālisti un kinomīļi īsti nopietni režisora pļāpāšanu vairs neuztvēra. Un tad, bums, scenārijs izrādās jau gatavs un ir sākusies filmēšana, kas bijusi ļoti intensīva un spriedzes pilna. Acīmredzot, lai paspētu uz 2009.gada Kannu kinofestivālu, kurā Tarantīno "Pulp Fiction" savulaik tika uzņemta ar gavilēm.

Savukārt Kannu kinofestivālā bija dzirdami ļoti atšķirīgi viedokļi. Bieži tika kritizēts viņa skatījums uz II pasaules karu. Un nedaudz dīvaina likās ziņa par to, ka filma nemaz nav grāvējs, jo Tarantino priekšroku devis dialogiem, kas nav nekāds brīnums, zinot viņa iepriekšējās filmas.

Beidzot mums pašiem arī ir dota iespēja noskatīties šo filmu versijā, kura, starp citu, nedaudz atšķiras no Kannu festivālā redzētās (nopulēta, šis tas izmests, šis tas pielikts). Ko īsti Kventins mums šoreiz piedāvā? Ja skatāmies uz viņa iepriekšējām filmām, tās ir vai nu ne par ko, vai par viņa mīlestību pret kino. "Inglorious Basterds" ir filma, kurā ir jūtama režisora izaugsme, vismaz tik daudz, cik es no viņa gaidīju jau kopš lieliskās un ļoti smalkās "Jackie Brown" laikiem (kura droši vien ir viņa vienīgā filma par cilvēkiem, kuri, šķiet, varētu dzīvot mūsu realitātē). Ar pēdējo filmu, tā vien liekas, viņš ir uz brīdi atskatījies uz savu karjeru un nolēmis apkopot/apvienot savu mīlestību pret kino ar viņam raksturīgajiem kino fetišiem un kino citātiem vienā filmā tā, ka tai beidzot ir izveidojies ļoti interesants un atšķirīgus viedokļus provocējošs temats. Tas ir kino spēks, tā spēja manipulēt, ietekmēt, mānīt, priecēt utt.

Jūs teiksiet, vai tad? Bet filmas reklāmas rullīšos mēs redzējām Bredu Pitu ar smieklīgu akcentu un mīmiku, kurš augumā maziem ebreju kareivjiem dod uzdevumu šaut visus nacistus pēc kārtas un savākt no tiem skalpus. Tā ir tikai reklāma, jo Pits, kaut arī viens no filmas centrālajiem varoņiem, filmā nemaz tik bieži neparādās. Filma stāsta arī par citiem tēliem, kuriem visiem ir savs dzīvesstāsts un misija, kura filmas varoņus un antivaroņus noved līdz kādam Parīzes kinoteātrim, kurā arī risinās filmas eksplozīvā kulminācija un Tarantīno iespēja spēlēties ar vēsturi un parādīt, uz ko tad īsti ir spējīgs kino, burtiskā un simboliskā nozīmē.

Skatoties filmu, nevienā brīdī neliekas, ka kāds no aktieriem izkristu no kopējā stāsta. Tēli ir ļoti atšķirīgi - daži ticami, daži karikatūras, bet visi ir perfekti savās lomās. Skatoties mani nepameta sajūta, ka garos dialogus viņi runā paši, nevis ar viņu muti runā režisors kā visās līdzšinējās Tarantīno filmās... Tie vairs nav stilīgie personāži, kurus radījis pats Tarantīno, jo pēdējam patīk asprātīgi kariķēt popkultūru (nepārprotiet, man nav nekādu iebildumu pret iepriekšējām režisora filmām). Šā iemesla dēļ apbrīnoju Tarantīno spēju neatlaidīgi meklēt un beigās atrast pareizo atslēgu atlasītajiem aktieriem. Starp citu, pirms pašas filmēšanas projektu pameta viņa iepriekš iecerētie aktieri, un tagad, zinot viņu vārdus, es pat vairs nevaru iedomāties, kā viņi tajā filmā varētu iederēties. Vai jūs spējat iedomāties, ka Leonardo di Kaprio būtu jel tuvu tik velnišķīgi manipulatīvs, biedējošs un tajā pašā laikā lielisks kā austriešu aktieris Kristofs Valcs (Christoph Waltz) Landas lomā? Vai aina pagraba krogā būtu tikpat saspringta, ja angļu spiegu tēlotu žanra kinofanu iecienītais Saimons Pegs (Simon Pegg), nevis tiešām ģeniālais Mihaels Fasbenders (Michael Fassbender)? Šī filma ir apliecinājums tam, cik daudz pūliņu Tarantīno iegulda darbā ar aktieriem, kuri viņa vīziju un vēlamo noskaņu ir uztvēruši precīzi, pat ja sagatavošanās laiks bijis minimāls un darba grafiks saspringts.

Ir agri saukt šo filmu par kino klasiku, jo pat izcilākajām filmām ir jādod laiks nosēsties, bet nevar noliegt, ka Tarantīno ir radījis kaut ko īpašu. Pat, ja jūs uz to skatieties kā uz atpazīstamu II pasaules kara atriebības trilleri, tajā grūti nesaskatīt talantīga režisora pieskārienus. Tā ir filma, kura nevienā brīdī nesamierinās ar kaut ko parastu. Katrā kadrā, katrā skaņā, vārdā un montāžas vietā ir ieliks spēks, kuru nevar noliegt arī tie, kurus filmas neuzrunā vai neizklaidē.

Filma skatāma kinoteātros "Parex Plaza" no 21.augusta.