Nesen saņēmu vēstuli no Austrālijas, rakstītāja bija paziņa, ar kuru kopā ceļojām Dienvidamerikā. Viņas piedzīvojumu sajūsma par zemūdens pasauli virs Lielā Barjerrifa, dusmas par nozagtajām finansēm, ko garnadži no telts iznesa pludmales karnevāla laikā, un lepnums par savu varēšanu tālākajos piespiedu darbos banānu un vīnogu plantācijās atsauca atmiņā notikušo ar mani pašu – pirms trim gadiem Austrālijā un Jaunzēlandē.

Tālāk no arbūziem un imigrācijas dienesta

Vispirms par jēdzienu mugursomnieks. Parasti viņš vai viņa ir laikā gandrīz neierobežots ceļotājs ar nelielu budžetu un vienā mugursomā ietilpstošu mantību, gatavs un atvērts sekot jebkurai nejaušībai (vai tomēr likumsakarībai?) savā ceļā, par nakšņošanas mītnēm izvēloties ekonomiskus hosteļus. Tos zaļās veģetācijas jostas apņemtajā tuksneša kontinentā ar ķenguru zīmi ģerbonī tā arī sauc – backpackers, kuru daudzgultu guļamistabas (dorms vai dormitorie), interneta kafejnīcas un TV lounge, kļūst par šīs pasaulē izplatītākās jaunu cilvēku kustības tikšanās, iepazīšanās, (ie)mīlēšanās, pārtiju... jā, protams, arī šķiršanās vietu. Vienā vārdā sakot – mājām.

Lielākajai daļai starpkontinentālā piezemēšanās Sidnejā vai Melburnā sākas pie bāros pludojošā alus okeāna, to liekot iztēloties kā neizsīkstošu, mūžīgi bradājamu veldzes straumi. Brīvība! Izraušanās no pienākumiem, ģimenēm un demokrātisku indivīda attīstību garantējošajām ierobežojumu kastītēm populārā valodā vienkārši aiznes jumtu. Bet, tā kā realitātes rādītājs šeit nav Gēte un mirkli apturēt var tikai daži bagātu tētiņu balstītie, tad pārējie, pēc kāda mēneša zemajās cenās notērējuši gadam paredzētās finanses, nonāk dilemmas priekšā: nokārtu degunu atgriezties pie ģimenes pavarda vai meklēt darbu. Tikt izsūtītam pēc amoka lēkšošanas prērijā, bēgot no ķenguru ķeramos izslējušiem oficiāļu auto, kopā ar bez-darba-vīzas aziātiem, izraēļiem un austrumeiropiešiem nekāroju, jo Lielā Barjerrifa tuvumā haizivju pulcēšanās ir ikdienišķa parādība.

Sevi pie jauniešiem varēju pieskaitīt tikai pēc Rietumu materiālisma pasaules apguves laika, tāpēc par nestrādāšanu cerības neloloju. Licencēts niriens pie rifa haizivīm uz ziedošo koraļļu fona; atlaišanās telšu pilsētiņā, kur svaiga gaisa ir mazāk nekā zāles pīpju mākoņu; vienas, otras pilsētas fiesta un saplakusī naudas rezervju josta nepatīkami savilkās. Pāris dienas paskraidījis pa pludmali, tirgojot ne sevišķi godīgā ceļā iegūtu arbūzu šķēles, sapratu, ka jāmeklē stabilāka, drošāka un no imigrācijas dienestu ofisiem attālāka nodarbe*.

Meitenei 70, man 48

Potenciālajā pelnīšanas vietā Milduras pilsētiņā no tūristu atrakciju un tērēšanās štata Kvīnslendas nonācu pēc vairāku diennakšu ceļojuma. Jau autobusā noskaidrojās, ka vīnogu plantācijās ap Murajas upi strādnieki nepieciešami visu gadu, bet mugursomnieki mītot speciālos darba backpackers.

Vienā tādā iesoļoju agrā priekšpusdienā. Vairāku vienstāva celtņu komplekss bija kluss, un par tā iemītniekiem liecināja tikai vairākas apbružātas mašīnas iekšpagalmā, veļas striķos plīvojošas drēbes un alus pudeļu baterija uz galda TV istabā. Pirmo info saņēmu no divām korejiešu meitenēm: darbs esot, bet very, very hard, un viņas šodien atpūšoties, apārstējot tulznainās plaukstas.

Pēcpusdienā, tuksneša ceļos noputējuši, viens pēc otra pieripo trīs mikroautobusiņi, un vienā mirklī hostelis pārvēršas. Skan angļu, vācu, holandiešu, izraēļu un dažas aziātu valodas; pie dušām sasēžas rindas, nopūšas pirmās alus skārdenes; virinās ledusskapju durvis, un drīz vārās katli, taukos iečurkst gaļas šķēles; atskan galda tenisa bumbiņas ritmiskais ping-pong. Kad atveras menedžera istabas durvis, eju pieteikties. Saruna ir īsa un lietišķa: AUS$ 77 – maksa par nedēļas dzīvošanu, un mans vārds pēc plantatoru apzvanīšanas būšot atrodams uz tāfeles pie durvīm stabiņā kopā ar citiem kāda mikriņa pasažieriem. Izbraukšana 6.30, ja aizgulies – pats vainīgs...

Ātrums, ar kādu mani jaunie darbabiedri rauj un met vīnogu ķekarus ar kāju uz priekšu grūstajās putuplasta kastēs, ir satriecošs! Pie Dona, itāļu emigranta trešajā paaudzē, šodien esam piecu grupa: angliete Niki, skoti Dīns un Keits, holandietis Djuko, neatminama vārda izraēlis un latvietis.

Pēc īsās pauzes, kas Austrālijā tiek saukta par smoko (no smoke&coffee), Niki paķer dažas kastes no manas vagas gala un piemiedz ar aci – darbs šodien beigsies, kad visas kastes būs pilnas –, un visi ķeras pie manu atlikušo kastu sadales. Dienas rezultāts pulksten piecos pēcpusdienā man liekas gana bēdīgs: meitenei 70, pārējiem ap 60, man 48. Bet, kad grupai par padomiem un uzmundrinājumiem uzsaucu pa alum, tieku pie pirmajiem draugiem, un tas šeit, Mildurā, pavadītajos mēnešos ir nesalīdzināmi vērtīgāk par desmit dolāriem (maksa par vienu pielasītu vīna vīnogu kasti ir AUS$ 1–1,50).

Apguvis darba stiķus un iedzīvojies, ne tikai ikdienā tieku pāri 100 naudiņu normai, bet sāku orientēties arī minisabiedrības politekonomiskajos, ētikas un prioritāšu jeb "karstu nestrēbt" strāvojumos. Protams, visas mācības izbaudot uz savas ādas.

Pēc pāris labām dienām tieku iedalīts galda vīnogu lasītāju grupā, kurā pat profi vairāk par 50 bakšiem nevar izspiest. Veiksmīgie darbi, liekas, peld mums apkārt kā karpas Murajas upē – te ķeras, tad atkal nedēļu kluss. Daļa nepacietīgāko sabļauj uz inerto aborigēnu menedžeri un aiznesas laimes meklējumos citur, citi vairs nekust no TV priekšas un iegrimst šeit puslegālās zāles un alus radītā samtiņa sajūtās, bet ekstrēmākie ļaujas vietējo pabu (meitenes + pa kādam kautiņam) un vietējās slimības – spēļu automātu barošanas – vilinājumam. Uz darbu vairs braucam tikai ar vienu busu, jo vīnogulājiem pašlaik neesam vajadzīgi, bet švakpeļņas mandarīnus lasīt vairāk gribētāju nav. Sarunās un domās tālākdošanās plānus zīmēju arī es, bet darba ritmā izdodas noturēties.

Atvaļinājums pastkaršu salās

Tikai vēlāk, pēc diviem mēnešiem, kad esmu apguvis gan traktora vadīšanu, gan vīnogu šķirošanu, pie apaļā ruletes galda astoņas darba stundas neizkustoties no vietas, gan cilājot kastes, stumjot zemē baļķus un velkot stieples, kur ieķerties jaunajām vīnstīgām, pavisam skaidra top ne visiem izdevusies iekrāšanas shēma. Tā ir PACIETĪBA. Izturējuši esam skaitā zem desmit, tostarp mani pirmās dienas draugi – Niki, skoti un Djuko, ar viņiem vēl tiksimies ne reizi vien, arī citos darbos, nopelnītā tērēšanā, dažādos kontinentos.

Naudai, kas nopelnīta, strādājot fizisku darbu, ir cits svars, nekā birojā sēžot. Ar to negribu teikt, ka tai lielāka vērtība, bet bauda tērējot gan. Toreiz atvaļinājumu pavadīju vairākās Fidži pastkaršu salās – baltas smiltis, caurspīdīga jūra līdz apvārsnim, laiku sadalot bambusa būdiņā, kava dzeršanas rituālos ar iezemiešiem un guļot zem palmas, hipnotizējot kokosriekstus.

Darba atļauja pat tūristam

Jaunzēlandē nokļuvu ar gadījuma transportu, uz nelielas jahtas nedēļu cīnoties ar pretvēju. Atkal bija jāmeklē darbs, bet šoreiz jau jutos zinošs, pat par sevi pārliecināts. Un pēc dažiem zvaniem darba hosteļu īpašniekiem aizstopoju līdz Dienvidu salas tālākajam galam, kur ziemas mēnešos ir siltāks un lauksaimnieku darbi nerimst visu gadu. Te kļuvu vispirms par kivi augļu lasītāju, vēlāk par lieliem vīnogu stādiem līdzīgo kociņu sagatavotāju nākamajai ražai.

Nelegāli šajā zemē nestrādā neviens, jo darba atļauju var saņemt pat uz pāris nedēļām ieceļojis tūrists! To nokārto darba devēji, nosūtot manas pases kopiju vajadzīgajai iestādei un pēc pāris dienām man uz mūžu tiek piešķirts IRD number – nodokļu maksātāja konts un numurs. To gan neizdodas izmantot, bet gada beigās jebkurš viesstrādnieks var saņemt lielu daļu valstij nomaksātā atpakaļ... Vienkāršākā, demokrātiskākā, korupciju, nodokļu nemaksāšanu izslēdzoša un visas puses apmierinošākā sistēma, ar kādu man nācies sastapties.

Kerikeri miesta backpackers mīt vairāk kivīšu** nekā ārzemnieku, jo mūžīgo ledāju, aktīvo vulkānu, simtiem kilometru garo sērferu pludmaļu un All Blacks regbija komandas zemē vietējie nereti ceļo visu mūžu, iepazīstot savas salas, strādājot un, protams, uzdzīvojot. Tāds vismaz ir Riks, mans mazliet baisi notetovētais, bet labsirdīgo acu skatiena istabiņas biedrs. Viņš un divi angļi ir mani kolēģi kivi zaru retošanā, apcirpšanā un klipsēšanā ar plastmasas knaģiem pie trosītēm virs galvas, tā abās pusēs augošajām kociņu rindām izveidojot jumtu. Te trīsreiz gadā augļus ražojošie stādi gaidīs nākamos zaļo olu novācējus.

Darbs ir krietni pieticīgāk apmaksāts, salīdzinot ar kontinentu, bet līdzsvaru saglabā zemās cenas un garšīgāks alus. Old Speights, mežonīga metrīgu zivju makšķerēšana jūrā un vētras ir galvenie atturētāji no došanās peļņā, bet sevišķi grūti ir saņemties saulainos rītos uz soliņa ar kafijas krūzi un cigareti, vērojot straujo mākoņu armādu kaujas debesīs.

Pirksti drīz kļūst nejutīgi, ik dienu – pārsvarā vējā un lietū – 500–600 knaģu saliecot un saspiežot, saliecot un saspiežot... Bet, pieaugot tempam un ražīgumam, aizķer azarts, un, kad ar angļiem esam iemantojuši vagara uzticību, raujam līdz tumsai, kamēr dienas rezultāts ir apaļa summa. Dzinējs ir arī kopējais plāns – nopelnīto ieguldīt Dienvidu salas vulkānu krāteru nogāžu sniegoto plašumu strīpošanā uz sniega dēļiem. Šīs garo vakaru sarunu idejas un vienošanās ar biedriem nereti kļūst par tālākajiem mugursomnieku virzienu rādītājiem, darbā pārbaudītu draudzību un kontaktiem, kas izrādās noturīgāki par citādas intereses attīstošajiem īstajās (?) mājās palicējiem.

Katorga un lepnums par trim tūkstošiem

Atgriezos Austrālijā, lai pēdējo reizi izmantotu savu vairākkārtējās ieceļošanas vīzu. Mērķis: atrast darbu Sidnejā un nopelnīt līdzekļus tālākas ceļošanas biļetei. Te iepazīstos ar latvieti Sandru un viņas draugiem brazīliešiem, kuri, izrādās, strādā celtniecībā. Jaunie paziņas palīdz iekārtoties jaunajā ampluā par ķieģeļu pievedēju un javas jaucēju vienā no daudzajām lielpilsētā funkcionējošajām dienvidamerikāņu būvnieku kompānijām. Smagākais un līdz šim vislabāk apmaksātais darbs!

"Bricks, bricks! Mud! Carajo***!" Skanot mūrnieku angļu-portugāļu valodu slengam un lamām, bez apstājas joņoju kā vilciņš, ķerras rokturos ieķēries, pa dēļu laipām un stalažām. Jebkādas domas un dzirde ieslēdzas, tikai atkrītot retajos smoko, kad visi kļūst draudzīgi līdz nākamajām bļaušanām un rāvienam. Fiziski vājiem un bez tēraudcietas nervu sistēmas te nav ko meklēt, un augstprātīgie, paslinkie ozīši (austrālieši) šādus darbus nedara nemaz, bet latinosu puikas nolūst ik pa nedēļai. Esmu ierāvies kā gliemis savā mājā, kļūstu truls un neievainojams (tulznas un skrāpējumi neskaitās), vien pārlienot dzīvoklī, zem kura lodžijas zils un rāms aicina peldbaseins, bet kaimiņi vairs tikai pieklājības pēc aicina uz tenisa spēli turpat esošajā kortā, ikdienas rētu lāpītājs alus nolaiž tvaiku sarunās ar komunaļņika saimniekiem, latviešu emigrantes draugiem Natanu un Rodrigesu.

Tomēr vēl tagad, pēc pagājušajiem gadiem, esmu mazliet lepns par mēneša katorgā nopelnītajiem AUS$ 3000, sevī atklāto spēju neīdēt un vājuma brīžus uztvert kā nesvarīgus. Protams, ne es tāds vienīgais, jauni un ne tik jauni cilvēki no Rietumiem arvien lielākā skaitā izvēlas šādu dzīvesveidu: redzēt pasauli, uzzināt par to, bet visvairāk dažādos veidos meklēt saprašanu pašiem par sevi. To mūsu konservatīvajā sabiedrībā, manuprāt, var gūt, tikai sevi pārbaudot, sev jautājot un – politkorekti izsakoties – pieņemot nepopulārus, pat radikālus lēmumus, daudz neprātojot. Tieši tāpēc man ir žēl savu tautiešu, kas atvērtajā Eiropā cenšas iekārtoties "labākā, cilvēka cienīgā dzīvē", apkraujas ar materiālo labumu vezumu, tā saķerot nākamo "vēl un vēl" sajūtiņu, bet jaunās paaudzes attīstības vilciens jau sen ir atstājis šo staciju. Un ne jau visiem jāšķin vīnogas vai jāstumj ķieģeļu ķerras svešās zemēs, bet katram novēlu atrast ceļu uz sevis izzināšanu, un vismaz man mugursomnieka pieredze rāda, ka tikai tur atrodama lietiņa, ko visi saucam par laimīgu dzīvi. Lai neiznāk, kā ierodoties ultramodernas stacijas uzgaidāmajā zālē, kad beidzot somas sapakotas, bet vilcieni šajā maršrutā vairs nekursē.

* Austrumeiropietim virs trīsdesmit Austrālijā ir ļoti vājas cerības saņemt darba atļauju, tāpēc jāmeklē darba devējs, kuru tavi papīri neinteresē (otra iespēja – sponsors).

** Jaunzēlandē kivi ir ne tikai augļi un putni, tā sauc arī visus iedzimtos.

*** Ķieģeļus, ķieģeļus! Dubļus! Pim...

Austrālija

Stundas maksa par nekvalificētiem darbiem: AUS$ 11–20

Nedēļa darba backpackers: AUS$ 70–100

Labāk apmaksātie darbi (pēc manas pieredzes): viss ar vīnogām saistītais;

apelsīnu, banānu un tomātu lasīšana; riekstu lasīšana (tikai rudens mēnešos);

celtniecība, būvgružu novākšana un tūrisma industrija (pilsētās)

Slikti apmaksāti darbi: mandarīni; ravēšana (mugura – oi, oi); rūpnīcas un veikali

Uzturoties vismaz pusgadu, lielo attālumu dēļ ir izdevīgi (pēc daudzu ceļotāju pieredzes) nopirkt lētu auto vai mikrobusu, lai 2–3 nedēļas pirms aizceļošanas to pārdotu

Parastā trīs mēnešu tūrista vīza atļauj nepilnu gadu ieceļot un izceļot, bez vīzām apmeklējot Jaunzēlandi, Fidži, Samoa u. c. salas

Manuprāt, ideālais variants: pelnīt Austrālijā, tērēt Jaunzēlandē u. c. salās

Jaunzēlande

Stundas darba apmaksa lauksaimniecībā: no NZ$ 8

Nedēļa darba backpackers: ap NZ$ 70

Visdraudzīgākā zeme stopotājiem, ar nelielu pacietības devu var nokļūt jebkur

Nodokļu atpakaļ saņemšanas mēneši – novembris, decembris

Izdevīgākie lidojumi Austrālija– Jaunzēlande (turp, atpakaļ): www.freedomair.com

Marts līdz maijs: labākie mēneši, lai iekārtotos par jahtas apkalpes locekli (bez maksas un samaksas) tūrei pa Okeāniju