Vairāk nekā pašsaprotami, ka elektroniskās mūzikas pionieri — grupas «Jumprava» četrotne — uzņēmušies rokoperas «Izredzētais» muzikālo slodzi. Neierasti, ka viņi iesaistījušies Bībeles sižeta spēlē un uz skatuves kāps kā Austrumu gudrie, jo ampluā no melnā ādas apģērbā tērptiem politiskiem protestantiem līdz Kristus atradējiem šķiet gana kontrastains un pārsteidzošs. Vai tas nozīmē, ka varam gatavoties «Jumpravas» pārtapšanai? Viņi paši domā, ka ne.

Pārmaiņas nejūt

Teksta autora Normunda Beļska un režisora Valda Liepiņa aicināta, «Jumprava» teju divu gadu laikā sacerējusi mūziku gandrīz 40 dziesmām, ko pārsvarā gan izpildīšot aktieri, bet paši tikai muzikāli pavadīšot un šur tur piedziedāšot. Kā tas izklausīsies, varēs pārliecināties 18. maijā pirmizrādē Dailes teātrī, kā arī klausoties albumu, kas iznāks pavisam drīz.

«Es neteikšu, ka esam kļuvuši dziļāki vai seklāki, bet gan — citādi. Patiesībā meklējumi visu laiku gājuši cauri mūsu daiļradei, atšķirība bijusi tikai tajā, kas meklēts,» atzīst grupas līderis Aigars Grāvers. Jautāts, vai darbs pie rokoperas sniedzis personiskas atbildes, viņš vaļsirdīgi bilst, ka būtu melots, ja apgalvotu piekrītoši. «Mūsu uzdevums bija saprast, kādām emocijām bagāts ir šis darbs, un atainot tās mūzikā. Bet, ja teiktu, ka ļoti daudz no tā ieguvu garīgi, es melotu. Radīšanas brīdis pats par sevi ir guvums, bet personisku atbildi mēs varam rast, kaut vai rokot bedri, gatavojot ēst vai braucot ar mašīnu,» skaidro mūziķis. «Mēs esam nopietni cilvēki. Cita lieta, ka mūs par tādiem neuzskatīja, bet tagad — uzskatīs!» gandarīts smej vienīgais, kurš nav Aigars, — Ainārs Ašmanis. «Es nevarētu teikt, ka manī darba tapšanas laikā notika kaut kādas lielas pārmaiņas, jo savus dzīves uzskatus biju noformējis pirms tam. Manuprāt, lai arī kādu radošu darbu cilvēks uzņemas darīt, viņš to veic saskaņā ar sevi un savu pasaules uzskatu. Beigu beigās tas, par ko runā izrādē, nevienam nav noslēpums un «ultrajaunais» atklājums — cilvēki diendienā risina jautājumus: piedot vai nepiedot, ticēt vai neticēt? Rakstot mūziku, šie jēdzieni un jautājumi drīzāk apauga ar mūsu tīri muzikālo attieksmi. Vārdus jau uzrakstīja Beļskis, tas bija viņa redzējums. Komponējot mēs darbu tikai papildinājām ar savām izjūtām un redzējumu,» skaidro Aigars Grauba.

Skudriņas pār kauliem

Lai arī «Izredzēto» sižets ņemts no Bībeles (radošā grupa pat tādos kā kursos tikusies ar mācītāju), tas stāsta par mūsdienu cilvēkiem un situācijām. Kā norāda Grāvers, izrāde uzsver, ka divu tūkstošu gadu laikā patiesībā nekas nav mainījies: tāpat aktuāla ir korupcija, skandāli un amatpersonas. «Nekā cita jau Bībeles sižetos nav! Nevajag domāt, ka tajos laikos cilvēki jutās šausmīgi apgaroti un svēti... Nekā tamlīdzīga! Dzīvoja tāpat kā tagad, tikai sen, sen. No liela laika attāluma raugoties, varam daudz labāk izvērtēt kaut kādas situācijas. Arī no savas dzīves vislabāk patiesības varam izsecināt, no liela laika attāluma skatoties: jā, toreiz darīju tā un tā, bet vajadzēja šitā... Izrādes sižets ir sens, tāpēc vieglāk skatītājiem saprast un atbildēt, kā pusē viņi ir — labā vai sliktā...» tēlains ir Grāvers.

Lai taptu rokopera, «jumpravieši» savā starpā sadalījuši vārsmas un katrs komponējis savu daļu. Izņemot Ašo, kam līdz ar to ir visas tiesības būt par radošā darba kritiķi. «Kad ieraudzīju tekstu, bija skaidrs, ka tur nevar uzrakstīt pilnīgi nekā. Kā teica Stīvais: tas ir tas pats, kas atvērt avīzi un sākt rakstīt mūziku. Esmu radis rakstīt mūziku tad, ja teksts top pēc tam, ne otrādi. Bet par rezultātu biju pārsteigts — atklāti sakot, kādi 20 procenti no «Izredzētā» mūzikas mani tā aizgrāba, ka skudriņas skrēja pār kauliem,» sajūsminās Ašmanis. Stīvais jeb Aigars Krēsla atzīst, ka sākotnēji baidījies par lielo kopdarbu, jo tas varējis tā samudžināties, ka vairs nekas nebūtu saprotams. «Negribētos, lai skatītājs beigās nekā nesaprastu. Izrādē vienlaikus taču tiek pasniegts tik daudz informācijas — vizuālā, tekstuālā un muzikālā, ka noturēties, lai nepārsātinātu emocijas, ir ļoti grūti. Skatītāji gaida pārdzīvojumu, nevis nesaprašanu,» prasīgs ir Krēsla. Jāpiebilst, ka izrāde solās būt vērienīga — kopā ar kori tajā piedalīsies vismaz 70 cilvēku.

Piedošanas robeža

Kā viens no «Izredzētā» atslēgas vārdiem tiek minēta «piedošana», tāpēc neizbēgami attiecināts uz pašiem «jumpraviešiem». «Ar gadiem, protams, mainās attieksme pret dzīvi, arī piedošanu. Lai gan, godīgi sakot, neesmu domājis, vai šajā brīdī man būtu kas piedodams. Dzīve ir dzīve... Ja kādam nodarīta pārestība, pēc manas pieredzes, viss atrisinās pats no sevis, īpaši par to nepiedomājot,» pamanījis Krēsla. Savukārt Grāvers atzīst, ka spēja piedot dzīves laikā ir radikāli mainījusies: «Svarīgi ir piedot, lai atbrīvotos no grēkiem. Agrāk bija daudz grūtāk saredzēt savu nepareizību, to, kas tad bija jāpiedod. Taču jebkurā gadījumā piedošanas process brīžam ir ļoti grūts — jālauž savs ego un jāmaina sevi. Taču, kamēr vien cilvēks dzīvo, viņā notiek cīņa pašam ar sevi. Arī par piedošanu.»

Grauba: «Runājot par piedošanu, ir nozīme, kādās kategorijās mēs uz to skatāmies. Normālā ikdienas ritmā es izvēlos līdz tādai piedošanas situācijai nemaz nenonākt. Nē, nedomājiet, ka man ir grūti pateikt vārdu «piedod», to varu izdarīt bez problēmām. Taču, ja domāju, vai kādam atvainoties, es pats izvirzu kaut kādus kritērijus un robežu, aiz kuras kāds cits ir vai nav pelnījis manu atvainošanos un otrādi. Cita vērtēšana un tiesāšana (piedot vai nepiedot) nav manā dabā. Es labāk izvēlos līdz tādam līmenim nenonākt, respektējot cilvēkus un dzīvi apkārt.».