Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Ar tūrista acīm pa Otrā pasaules kara ceļiem

Artis Drēziņš
Ar tūrista acīm pa Otrā pasaules kara ceļiem
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments

Diplomēts filologs un vēstures entuziasts rīdzinieks Arvis Lapuķis nolēmis sākt aktīvi rosīties lauciņā, kas līdz šim bijis diezgan nekopts, – runa ir par militāro tūrismu.

Militārais tūrisms nenozīmē karot

"Pasaulē ir dažāda veida tūrisms – ekstrēms, kultūrvēsturisks, eksotisks, dabas, bet ir arī militārais. Ar militāro tūrismu gan parasti nesaprot došanos uz pašreiz aktīvajām karadarbības un nemiera zonām, bet vietām, kur karš kādreiz noticis. Militārais tūrisms nav nekas ekstrēms, tas ir izzinošs, ļauj cilvēkiem iepazīt konfliktu cēloņus, virzību, sekas, uzzināt patiesību. Eiropā populāras ir Napoleona karagājienu skartās vietas, amerikāņi veselām ģimenēm brauc uz Vjetnamu, kur kādreiz karojuši, daudzi apmeklē Āfrikas valsti, kur notikuši koloniālie kari, skaidrs, ka populāras ir Pirmā pasaules un, protams, Otrā pasaules kara cīņu vietas," stāsta Arvis Lapuķis. "Otrais pasaules karš, kā zināms, bija pagājušā gadsimta lielākais un, iespējams, visas civilizācijas lielākais militārais konflikts. Tajā bija šādā vai citādā veidā iesaistītas trīs ceturtdaļas cilvēces, mobilizēti 110 miljoni cilvēku, karā bija ierautas vairāk nekā 60 valstis un tas risinājās vairāk nekā 40 valstu teritorijā. Domāju, Latvijā nav dzimtas, kuru nebūtu skāris Otrais pasaules karš. Tāpēc man arī ienāca prātā ideja par militāro tūrismu un sākt gribu ar Kurzemes cietokšņa kaujām, kas bija spilgts Otrā pasaules kara notikums."

Baznīca, kapi un ieroči

Dienas garais maršruts sākas no rīta Rīgā Kara muzejā, kur Otrā pasaules kara vēstures nodaļas vadītājs Valdis Kuzmins pusotras stundas garumā stāsta un rāda ekspozīciju "Latvija Otrā pasaules kara laikā", kas veidota no cilvēka skatpunkta, mēģinot izcelt lietu un notikumu emocionālo pusi. Profesionālo un vienlaikus viegli uztveramo V. Kuzmina stāstījumu papildina oriģinālas mantas, regālijas, vēstules, fotogrāfijas, ieroči, manekeni.

Tālāk tūristi sēžas autobusā un dodas Kurzemes virzienā. Pirmais pieturas punkts ir Džūkste, kur aplūkojamas kara laikā sagrautās Džūkstes baznīcas drupas un atmodas laikā omoniešu uzspridzinātais piemineklis latviešu leģionāriem – Kurzemes cietokšņa aizstāvjiem.

Septiņu kilometru attālumā ir Lestenes Brāļu kapi, karā un padomju laikā daudz cietusī baznīca un Kurzemes cietokšņa muzeja filiāle. Kapu saimniece Gita Bulaha pie kafijas tases atklāj dažādus stāstus, par dažiem no tiem var raudāt, par citiem – pasmaidīt. Kāds skolnieks, pētot granīta sienu ar kritušo uzvārdiem, pēkšņi neviltotā izbrīnā iesaucies: "Johaidī, re, kur rakstīts Artūrs Irbe! Bet vakar es viņu vēl Rīgā redzēju!" Pēc kāda laika kāds cits kliedz: "Tas jau nekas – te jau arī Šumahers ir un pat Lembergs!" Savukārt sirms kungs regulāri nāk un noliek vainagu... pats sev un nosmej, ka izdevies pašam sevi pārdzīvot par 60 gadiem! Kara laikā pēc smaga ievainojuma vēderā nokļuvis sarkanarmiešu gūstā un brīnumainā kārtā izdzīvojis, bet paša vienība viņu iekļāvusi mirušo sarakstā. Tā viņa vārds nokļuvis granīta sienā līdzās citiem 17 000 kritušo.

Piemiņas istabā ar logiem, kurus rotā restes no šauteņu stobriem, aplūkojami stendi par Kurzemes un Ziemassvētku lielkaujām, Lestenes un Džūkstes dzīvi dažādos laikos.

Pie Brāļu kapiem pamazām tiek atjaunota Lestenes luterāņu baznīca – viens no savulaik izcilākajiem Kurzemes arhitektūras un mākslas pieminekļiem. Kara laikā baznīcā bija pārsiešanas punkts, tornis tika sašauts, aviācijas bumba notrieca zemē zvanu, saspridzināja altāri. Daļu no palikušās godības pēc kara izlaupīja, daļu aizveda uz Rundāles pili. 1967. gadā baznīcā sovhozs ierīkoja graudu kalti, tornī – rezervuāru iedzīvotāju apgādei ar ūdeni. No vienas puses, šāda attieksme pret baznīcu bija neiedomājami slikta, bet, no otras, – sovhozs paglāba mūrus un jumtu no laikazoba, lai 2002. gadā varētu sākt baznīcas īsto funkciju atjaunošanu.

Maršruta odziņa, protams, ir Kurzemes cietokšņa muzejs Zantē, kur tā īpašnieks, iekārtotājs un kolekcionārs Ilgvars Brucis izrāda savu lauku ekspozīciju ar tūkstošiem dažādu kara mantu, ieročiem un to sastāvdaļām. No zemes izvilktās padomju triecienlidmašīnas IL–2 paliekas, vācu ores rati, amerikāņu tanka "General Lee" tornis, slavenais krievu smagais tanks "Josifs Staļins–2", īsti ierakumi oriģinālajā vietā, dažādi lādiņi un ieroči nevar atstāt vienaldzīgu nevienu. Savukārt ekspozīciju istabās oriģinālās mantas papildina paskaidrojoša informācija un paša kolekcionāra stāstījums. Cilvēks var iejusties Pirmā pasaules kara laikā, izsekot, kā attīstījusies Latvijas pirmās brīvvalsts laika armija, bet Otro kara laiku raksturo dažas istabas un stūrīši, kas atvēlēti abām karojošajām pusēm un dažādiem ieroču veidiem. Ik gadu muzeju Zantē apmeklē aptuveni pieci tūkstoši cilvēku, kas parasti ar lielu pietāti izturas pret eksponātiem. Pirms trijiem gadiem gan kāds skolnieks no Jēkabpils pamanījās nočiept mīnu. Pēc kāda laika skolas direktore, izmantojot "Latvijas pasta" (!) pakalpojumus, nozagto mantu paciņā atsūtīja atpakaļ...

Arvis Lapuķis lēš, ka cilvēkam šāda ekskursija viņa vadība varētu izmaksāt ap Ls 10, bērniem un pensionāriem – atlaides, Kurzemes cietokšņa kauju dalībniekiem – īpašas atlaides.

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu