Viņas klātbūtnē pārņem “kauns par savu rupjumu” – es varētu atkārtot par Olgu Sedakovu to pašu, ko viņa negaidīti pateica par savu jaunības skolotāju un pudeles brāli Veņičku Jerofejevu. Krievu dzejniece un filoloģe Olga Sedakova ir viena no retajiem laikabiedriem, kura joprojām pārstāv Dantes, Rilkes, Pasternaka, antīkās Grieķijas un pareizticīgās Bizantijas pasauli un par “mūsdienām” domā no šī attāluma. Viņa labi zina, ka pastāv arī kaut kas nopietnāks par “sevi”, un šo nopietnību viņa reizēm vārdos mēdz atzīmēt ar lielo sākuma burtu. Vatikānā saņemot viņai par godu dibināto Vladimira Solovjova prēmiju “Eiropas kristīgās saknes”, Olga Sedakova cita starpā teica: “Mums ir pieejama kaut kāda vēl pavisam svaiga jaunās vienkāršības brīvība. Mēs varam uzdrošināties runāt valodā, kas nevis šķir mūs no realitātes, novēršot mūsu uzmanību uz sevi un savu bezgalīgo pašrefleksiju (kā speciālā skolas filozofijas un estētikas priekšmeta valoda, kā sevi aprijošā un vienlaikus narcisiskā jaunākās mākslas valoda), bet nemanāmā un atbilstošā valodā. Valodā, kas kautrīgi pazūd realitātes priekšā, vien uz to norādot, vien tai viegli pieskaroties. – Lūk, šī māja. – Lūk, šis koks. – Lūk, šī pasaule.” Savā lirikā un prozā Sedakova tiecas pēc stila skaidrības, it kā ļaujot runāt lietām pašām – īstenojot likumu, ka cilvēks pilnībā izsaka sevi tikai tad, kad par sevi nedomā.

Lai gan dzeju Olga Sedakova raksta jau kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, padomju laikā viņu publicēja tikai samizdatā (1983. gadā viņai piešķīra Andreja Belija prēmiju, ko bija dibinājušas vairākas Ļeņingradas samizdata izdevniecības) un ārzemēs; pirmā viņas dzejoļu grāmata “Ķīnas ceļojums” Maskavā tika izdota tikai 1990. gadā. Kopš tā laika Olga Sedakova par savu darbu saņēmusi daudzus augstus pagodinājumus – bez jau minētajām prēmijām, Parīzes prēmiju krievu dzejniekam (1991), Eiropas dzejas prēmiju (Roma, 1996), A. Solžeņicina prēmiju (2003) – “par drosmīgiem centieniem ar vienkāršu lirisko vārdu izteikt esamības noslēpumainību; par smalkumu un dziļumu filoloģiskajās un reliģiski filozofiskajās esejās”. Pēc Kembridžas starptautiskā biogrāfiskā centra saraksta Gada sieviete 1992. gadā. Honoris causa teoloģijas doktore Eiropas humanitārajā universitātē Minskā. Šī atzinība gan pārsteidz, gan spārno, apliecinot cilvēku ilgas nevis pēc valodas vai diskursa, bet dvēseles atjaunošanās. U. T.

Rīgas Laiks: Pirms kāda laika iznāca jūsu sagatavotā vārdnīca “Baznīcslāvu – krievu paronīmi” par terminiem, kuri mūsdienu krievu valodā var tik saprasti aplami. Vai, jūsuprāt, būtu jāsaprot teksti, kas tiek izmantoti dievkalpojuma laikā, teiksim, latīņu vai baznīcslāvu valodā? Olga Sedakova: Liturģisko himnu autori paši – tie lielākoties ir Bizantijas grieķi, mūsu baznīcslāvu teksti galvenokārt ir tulkojumi no grieķu valodas – bez šaubām, gribēja, lai šos tekstus saprastu: gan tie, kas tos lasa un dzied, gan tie, kas tos klausās. Bez šaubām, to gribēja arī latīņu himnogrāfi. Pirmais sapratnes līmenis, tieša, burtiska vārdu saprašana itin nemaz neatceļ to jēgas noslēpumaino dziļumu. Tas ir pirmais solis, pēc kura cilvēks var saprast kaut ko dziļāku – un sajust, ka vēl kaut kas paliek ārpus viņa sapratnes robežām. Taču bez šīs pirmās jēgas nav iespējams piedalīties dievkalpojumā, izpaust tam savu piekrišanu. RL: Bet šī jēga... Jūs taču varat piedalīties rituālā, kura jēga jums nav zināma, bet ir svarīga pati piedalīšanās. Sedakova: Varbūt kādos citos, nekristīgos rituālos tā arī piedalās. Taču kristietības rituālos tas nav iespējams. Tā taču nav maģija. Šeit rituāls vēršas pie visa cilvēka, arī pie viņa saprāta. Bez tam šī jēga, šī tiešā dziedājumu jēga – ir rezultāts izcilai kultūrai, gan garīgajai, gan intelektuālajai, gan mākslinieciskajai. Tā ir daudz bagātāka par transu, kurā mīl gremdēties bez sapratnes. Bet bez dziedājumiem ir arī lūgšanas, kurās patiešām kaut ko lūdz. Te būtu pavisam muļķīgi nesaprast, ko tu lūdz, vienkārši atkārtojot vārdus. Piemēram, ko tu lūdz, sakot, lai tev neļautu “непщевати вины о гресех моих”? Tas nozīmē – “meklēt attaisnojumus saviem grēkiem”. Vai tad to nav svarīgi saprast? RL: Olga, vai drīkstu jautāt, kā jūs nokļuvāt baznīcā? Sedakova: Var teikt, divu iemeslu dēļ. Pirmais bija bērnības pieredze: man bija mīļotā vecmāmiņa, dziļi ticīgs, pa īstam kristīgs cilvēks. Man ļoti gribējās būt pie viņas, nevis pie vecākiem, kas bija komunisti un attiecīgi – ateisti. Es varēju salīdzināt – ko nozīmē būt kopā ar ticīgu, lūdzošu cilvēku, bet ko – ar neticīgiem, pat tad, ja viņi nepavisam nebija slikti cilvēki. Ar vecmāmiņu būt man bija daudz mīļāk... Lūk, un bērnībā vecmāmiņa mani iemācīja lasīt senslāviski. Man tas viss ļoti patika – visa šī baznīcas būšana, smaržas, sajūtas, vārdi. Tiesa, es neko nesapratu, un vecmāmiņa arī ne sevišķi centās mani izglītot, baidoties no iespējamām sekām: skolā un citur par to neuzlielītu. Otrs iemesls nāca vēlāk, jau beidzot skolu, un pavisam no citas puses. No kaut kādas vispārējas iedvesmas. Es sāku rakstīt dzejoļus “aiz iedvesmas”, man bija apmēram piecpadsmit gadi, un šis stāvoklis ļoti atgādināja reliģisko iedvesmu. Es sāku iegriezties baznīcā, lai gan nebiju piedzīvojusi nekādu īpašu “atklāsmi”, vienkārši gāju uz turieni arvien biežāk. Sākumā – vienkārši, lai klausītos un skatītos, bet pēc tam – lai pamazām arī pildītu visu, kas jādara: sūdzētu grēkus, ietu pie dievgalda. Domāju, apmēram deviņpadsmit gadu vecumā viss jau bija skaidrs. Taču arī pēc tam – cik daudzas reizes es darīju daudz ko tādu, ko baznīcas cilvēkam nekādā ziņā nevajadzētu darīt! RL: Es nodomāju, ka ticības izvēle var tikt aplūkota kā viens pabeigts solis, pēc kura uz pasauli jau vairs nav iespējams palūkoties citām acīm – tā, it kā šis solis nebūtu sperts. Sedakova: Jā, daudzi tā uzskata. Un turas pie savas “brīvības”. Kad T. S. Eliots kļuva par baznīcas cilvēku, viņa literārie līdzgaitnieki tā arī šo soli uztvēra – kā noslēgumu, kā prāta un garīgās dzīves beigas, kamēr viņi saprata dzīvi kā bezgalīgus “meklējumus”. Bet šeit – ko šeit, ja viss jau atrasts! Eliots atbildēja, ka tas, ko viņi uzskata par beigām, ir sākums. Es domāju, ka īsta dinamika raksturīga tieši ticīga cilvēka dzīvei. Skatoties no turienes, brīva prāta nepārtrauktie “meklējumi” izskatās kā tādi stinguma krampji, mīņāšanās uz vietas, pie tam ļoti šauras. Cilvēks it kā nevar izkļūt pats no sava cietuma, kuru uzskata par “brīvību”.

Īsumā "Rīgas Laika" jūlija numurā.

Viesturs Boka par ārstniecības intimitāti, slimnieku valstisko neapmierinātību un atšķirību starp ārstu un ķirurgu.

Gints Grūbe par Vācijas atjaunotnē iemūrēto līķi: 42, 8 kubikmetri drupu uz vienu drēzdenieti jeb vācu morāles vēsturiskā bombardēšana.

Ieva Lešinska, meklējot Londonā T.S. Eliotu, atrod savu īsto dzīvi.

Dzejniece un teoloģe Olga Sedakova stāsta Uldim Tīronam par dvēseli, Sergeju Averincevu un Veņičku Jerofejevu.

Ilmārs Šlāpins noņem Zaļās fejas lāstu: absinta patiesā ķīmija.

Metjū Stjuarts: “Menedžmenta teorija ir tas, kas notiek ar filozofiem, ja viņiem pārāk daudz maksā.”

45 kilogrami dzīvessvara: Mairas Dobeles personisks stāsts par apēsto.

Tabita Sīmane par režisoru Raulu Ruizu un noslēpumaino Hypnerotomachia Poliphili.