Tie papildināti ar sastādītājas komentāriem, laikabiedru liecībām un fotoattēliem no Latvijas teātru, Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja, Rīgas Kino muzeja un Luija Šmita ģimenes arhīviem.

Divdesmito gadu nogalē, pievērsies teātrim un veidodamies par aktieri, Luijs Šmits sastapās ar gandrīz visām personībām, kam bija nozīme latviešu teātra veidošanā. Viņa pēdējais gandrīz divdesmit piecus gadus ilgais skatuves darba posms bija saistīts ar Dailes teātri periodā, kad to vēl vadīja režisors Eduards Smiļģis. Pēc ievirzes būdams spilgts raksturlomu tēlotājs, tieši Smiļģa iestudējumos Luijs Šmits radīja sava skatuves mūža nozīmīgākos tēlus. Vēlāk tādas filmas kā „Nauris” un „Šķēps un roze” aiznesa viņa veidotos tēlus pāri robežām un tos ievērojas arī citur. Bet tad, piecdesmit septiņu gadu vecumā pilnībā atteicies no teātra skatuves, Luijs Šmits kādu laiku bija redzams tikai filmās vai uz televīzijas ekrāna, dzirdams radio, taču drīz vien arī šīs saskarsmes iespējas ar skatītājiem un klausītājiem pārtrūka.

"..tur – uz skatuves radītajā iztēles pasaulē, kas nav pati dzīve, bet tikai atspoguļo to, ir atrodama daudz lielāka likumsakarība. Protams, arī dzīvē ir kaut kāda nozīme cēloņu un seku likumsakarībām, taču tās ir tik izkliedētas laikā un telpā, ka tu, mīļo cilvēk, pats savu dzīvi dzīvojot, nespēj to ne aptvert, ne izmainīt. Turpretī uz skatuves viss kļūst skaidri saredzams un saprotams."