Rietumeiropā ir vieglāk nodalīt aizsargājamās dabas teritorijas, jo kontrasts ir milzīgs. Nu, ir kaut kādas vietas, kas netiek uzskatītas par burkānu lauku, un nav arī pilsēta, un nav rūpnīca. Tad tā nu ir tā daba. Var droši pateikt – šeit, pa labi, nekā nav, jo tur ir burkāni, bet šeit, pa kreisi, ir putni. Mums joprojām ir putni burkānu un kartupeļu laukos.

Rīgas Laiks: Kad runā par zaļajām vārnām, vienmēr pirmais, ko par šiem putniem uzraksta, ir – viņa nav zaļa un nav vārna. Kā vispār ir noteiktas šīs krāsas, kas tiek uzskatītas par putnu krāsām, jo krāsu un vēl jo vairāk putnu balsu uztvere, kad tās tiek transliterētas, mēģinot ar alfabēta burtiem attēlot skaņas, ir ļoti subjektīva? Kā ornitologi ir par kaut ko tādu vienojušies? Edmunds Račinskis: Nav tādas vienošanās. Noteicējos parasti kaut kā vienkāršoti, ļoti aptuveni apraksta putna balsi, lai tam, kurš izlasa, būtu labāks priekšstats, nekā nekāds. Nav tādas vienas sistēmas, tas ir jautājums, ko kurš autors ir uzskatījis par savai ausij un valodai atbilstošāku. Mūsdienās tā ir tikai inerce un tradīcija. Ornitologi sevi izglīto no ierakstiem, un arī tad ir jāņem vērā, ka var būt dialekts, ka ir sugas, kurām balsis ģeogrāfiski dažādās vietās skan dažādi.

RL: Tātad putniem ir dialekti?

Račinskis: Protams, par putniem var runāt – tāpat kā par cilvēkiem – kā par sabiedrību, un par vienu sugu kā par tautu, kas dzīvo plašākā apkārtnē. Ir sugas, kurām dialektu dažādība ir izteiktāka un ir konservatīvākas sugas – vai arī tām dziesmas partitūra ir tik vienkārša, ka tā īpaši nemainās, neatkarīgi no tā, vai šis putns dzied Helsinkos vai Daugavpilī. Bet ir putni, kā, piemēram, viens no mežastrazdiem – plukšķis, kuram ir ļoti izteikta dziesmas mainība dažādās ģeogrāfiskās vietās. Agri pavasaros, kad Latvijai cauri ceļo mežastrazdi, ir dzirdamas visādas dīvainas plukšķu dziesmas, un arī vasarā, kad plukšķi te ligzdo, dažādās vietās Latvijā, ja pievērš uzmanību, var saklausīt atšķirības. Joprojām var pateikt, ka tas ir plukšķis, bet dzirdi, ka viņš dzied citādi.

RL: Bet to var arī izskaidrot vai tikai konstatēt?

Račinskis: Putniem savā ziņā var piedēvēt kultūru – mācīšanos atdarināt. Viņi mācās ne tikai ar mēģinājumu un kļūdu metodi. Jāņem vērā arī viņu ekoloģija – viņi nav kaut kāda nejauša īpatņu masa, kaut kāds haoss – putni no Dvietes pagasta lielākā daļa arī atgriežas Dvietes pagastā, īpaši pieaugušiem putniem ir izteikta uzticība ligzdošanas vietai. Tava cielava, par kuru tu domā, ka tā ir viena un tā pati jau otro vai trešo gadu – tā pilnīgi droši var būt viena un tā pati! Putniem piemīt daudz cienījamākas spējas, maņas un varēšana, nekā cilvēks par putniem domā. Ornitoloģijas mācību grāmatās ASV to raksta jau ievadā: noskaidrosim pašu galveno – putni nav nekādi bird brains. Eksperimentos ar laboratorijas putniem ir pierādīts, ka putnu prāts – mācīšanās, atmiņas, spriešanas, tas ir, savā ziņā prāta spējas, ir pielīdzināmas pērtiķu līmenim. Ne visi putni ir vienādi spējās un smadzeņu attīstībā, jo atšķiras dzīvesveidi un ir dažāda vajadzība pēc prāta. Bet mēs runājām par karti. Cielava tavā pagalmā var būt trīs gadus viena un tā pati, lai gan viņa ziemu pavada Āfrikā. Viņa pati saviem spēkiem atrod ziemošanas vietu, izdzīvo tur un atlido atpakaļ. Tādā veidā mēs iegūstam šo karti, tautas sadalījumu, un tad nav grūti saprast, ka šās cielavas senči jau paaudzēm ir dzīvojuši tieši šeit, Dunavas pagastā, un cielavu bērni ir mācījušies no saviem senčiem – bet tiem, kas dzīvo Alūksnes rajonā, ir sava, mazliet cita kultūra. Putnu ekoloģija – viņu dzīvesveids, viņu pārvietošanās, saistība ar noteiktu dzīvesvietu palīdz saprast, kā vispār var būt iespējami dialekti. Viņiem ir ļoti labi attīstīta tā smadzeņu daļa, kas regulē mācīšanos un ļauj iemācīties sarežģītu balss repertuāru, pastāv variācijas, un tā šie dialekti rodas.

RL: Cilvēki savos priekšstatos gan drīzāk atvēl putniem nevis atmiņu un prātu, bet emocijas un intuīciju.

Račinskis: Ir putni, kuriem ir fantastiska atmiņa, gan telpiskā, gan laika atmiņa, tas ir eksperimentāli pētīts. Ja putns ilgāku laiku nav atgriezies tur, kur viņš noslēpis barību, kas bojājas, viņam ir savs priekšstats par to, cik ilgi šī barība varētu vēl būt ēdama, un viņš uz turieni vairs neiet, ja tas ir nokavēts, viņš vispār netērē tam laiku. Ziemojošo putnu izdzīvošana ir atkarīga no tā, cik viņiem ir laba atmiņa, viņi ārkārtīgi labi atceras barības slēptuves, katrs viens putniņš ar savām mazajām smadzenēm atceras vairākus tūkstošus paslēptuvju dažādās vietās, pie tam jāņem vērā, ka apstākļi mainās – tas pats mežs var būt piesnidzis, tur var būt izgāzušies koki, viss var izskatīties savādāk. Un tomēr viņi atrod apbrīnojami precīzi, citādi arī nevar būt, jo uz spēles ir dzīvība, tai gadalaikā atrast jaunu vai improvizēt un haotiski meklēt, paļaujoties, ka kaut ko atradīs, ir mazas izredzes. Viņiem ir dažas stundas izdzīvošanai, ļoti augsta vielmaiņas intensitāte.

RL: Kā tev ir veidojies priekšstats par putniem?

Račinskis: Tas ir veidojies un turpina veidoties ļoti pakāpeniski, vispār nav nekāda pabeigta priekšstata. Es uzbāzos sētas mājputniem – un gailis mani nolika vietā. Viena no pirmajām manas bērnības atmiņām ir saistīta ar putniem – es pirmos trīs gadus dzīvoju vairāk laukos, Staļģenē. Mani fascinēja zvirbuļi. Desmit piecpadsmit zvirbuļi pērās smiltīs uz celiņa un veidoja sausajās smiltīs tādas ārkārtīgi precīzas koniskas piltuvītes, kas pēc viņiem tur palika. Man bija interesanti vērot, kā viņi ņemas un smiltis put pa gaisu, bet tad, kad viņi aizlidoja – droši vien es viņus aizbiedēju, nekas cits tur nevarēja būt – tad es gāju un taustīju tās bedrītes. Mēģināju ar pirkstiem smiltīs uztaisīt kaut ko līdzīgu, bet, man liekas, nesanāca. Man bija mazāk par trim gadiem, bet es atceros to iespaidu, atceros to atmiņu. Manu puikas interesi par dabu un īpaši putniem būtiski ietekmēja Vitālija Bianki “Meža avīze” un Jāņa Baumaņa un Pētera Blūma “Latvijas putni”, 1972. gada izdevums. Es lasīju arī Baltvilka grāmatas, bet neviena konkrēta grāmata noteikti nebija izšķirošais – es patiesībā pat nepievērsos putniem, es vienkārši vienmēr zināju, ka man interesē daba. Kad metu ārā visādus vecus papīrus, saglabāju savu pamatskolas laika sacerējumu – viena līniju burtnīcas lapa un ārkārtīgi pravietiski vārdi: “es varbūt būšu naturālists.” Un vēlāk Jelgavas jauno zoologu pulciņš – tas notika jauno naturālistu stacijā, atkal jau šis vārds! Gunāra Pētersona sākotnējā doma bija – pievērst jaunus kadrus sikspārņu pētīšanai, bet būdams ārkārtīgi labs pedagogs, viņš bija nolēmis mūs izglītot, kā zoologiem pieklājas, lai nepadarītu par šaura profila speciālistiem. Mēs ķērām turpat grāvī pie vetu fakultātes kaut kādus ūdens bezmugurkaulniekus un vienšūņus, un visu ko tur skatījāmies mikroskopos, Ilmārs Tīrmanis mūs apgaismoja abinieku un rāpuļu pasaulē. Un putni, protams, arī bija programmas sastāvdaļa. RL: Varbūt putni piesaista tāpēc, ka viņiem ir daudzveidīga uzvedība, tāda, ko var sasaistīt ar priekšstatiem par cilvēku sabiedrību? Putnu vērošana tagad ir jau gandrīz modes lieta, bet, teiksim, varžu vērošana…

Račinskis: Ir, ir, zviedri atbrauc uz Latviju un ģībst no mūsu vardēm – bet Latvijā neviens to nespēj novērtēt. Bet putnu ir daudz, tik dažādi, daudz sugu, daudz īpatņu, viņi ir visur, viņi ir cilvēku redzei piemēroti, saskatāmi, ko ne vienmēr var teikt par vardi, nerunājot par mazākām būtnēm. Un pat ja ir lielāka būtne – alnis drīzāk aizbēgs. Pa lielākai daļai putni nav bīstami cilvēkiem. Un ir bijuši pat ļoti noderīgi.