Abus vakarus Maskavas namā skatītāju zāle bija pilna un publika ļoti atsaucīga. Pieļauju, ka liela daļa skatītāju bija jaunieši, kas paši aktīvi nodarbojas ar hiphopa dejām. Pirms tam Edmunda Veizāna modes deju studijā franču dejotāju vadībā nedēļu notika meistarklases. Labi zināms, ka, pateicoties Edmunda Veizāna aktīvajai pedagoģiskajai darbībai, Latvija ar atzīstamiem rezultātiem regulāri tiek pārstāvēta dažādos starptautiskos hiphopa dejas festivālos un konkursos. Tātad vismaz jauniešu vidū šis dejas virziens nav nekāda eksotika un franču mākslinieku vadītas meistarklases bija tieši laikā. Francijā hiphopa kultūra ir jo īpaši attīstīta – piemēram, franču mūzikas kanālā MCM šā mūzikas virziena atzars ir acīmredzamā pārsvarā.

Abas hiphopa izrādes bija interesanta pieredze arī hiphopa kultūrā neiesvaidītam skatītājam. Uzskatāmā veidā tās pieskārās hiphopa vēsturei, vienlaikus atklājot arī mākslinieku personīgo biogrāfiju ceļā uz šo dejas mākslu. Hiphopa kultūra savulaik aizsākās uz ielas, tā ir kā savdabīgs protests imigrantu atstumtībai. Spriežot pēc abu izrāžu vēstījuma, hiphopa mākslinieki joprojām nejūtas īsti novērtēti un saprasti.

Latvijā, kur rasisms nav ārkārtēja problēma, hiphopa dejas vairāk uztveram kā mākslas veidu un novērtējam dejotāju profesionālo varēšanu. Viens no pēdējā laika redzamākajiem un pozitīvākajiem piemēriem šajā ziņā ir VEF Kultūras pilī pavisam nesen vēl izrādītais komēdijmūzikls pusaudžiem Mūsdienu pasaka par Pelnrušķīti. Šajā izrādē visprofesionālāk un grodāk bija izstrādāta tieši horeogrāfijas daļa – jauniešu izpildītais hiphops kopā ar Edmundu Veizānu Repa karaļa lomā.

Skatoties franču hiphopa mākslinieku izrādes Maskavas namā, jūsmoju par dejotāju ķermeņa apbrīnojamo plastiku, kustību pārvaldīšanu un kombinācijām, kas jau pielīdzināmas akrobātiskiem trikiem. Bet mulsu no tā, cik sūra izrādās dzīve neatkarīgajiem māksliniekiem arī Francijā. Gan Hors Serie, gan Hamida Benmaī soloizrāde savā noskaņā, kā jau tas hiphopa kultūrai piedien, bija nopietna un brīžiem pat bezcerīgi sāpīga. Prātojumus par nesaprastajiem hiphopa māksliniekiem, kuriem a"priori jābūt nesaprastiem (jo citādi droši vien zūd viņu dzīves jēga un kultūras filozofija), ar vienu vēzienu aizslaucīja iespaidi pēc franču mūsdienu dejas kompānijas Montalvo-Ervjē izrādes On danse pagājušajā nedēļā Dailes teātrī. Tik dzīvespriecīgu, dinamisku, gaišas ironijas un humora uzlādētu izrādi sen nebija gadījies redzēt. Un tajā hiphopa dejas elementi un stilistika iekļāvās absolūti organiski!

On danse sevī apvieno ne tikai dažādus dejas stilus (horeogrāfija – Josē Montalvo un Dominiks Ervjē), bet arī dažādus skatuviskās izteiksmes līdzekļus (scenogrāfija un video – Josē Montalvo). Līdzās dejai te tikpat nozīmīgas ir atraktīvas spēles ar video mākslu un datorgrafiku, uz kuru fona dejošana notiek divos skatuves līmeņos, bet noslēguma daļā parādās pat batuts. Savukārt 18. gadsimta galma komponista Žana Filipa Ramo gaišā un vitāli vieglā mūzika visam piešķir absolūti harmonisku, dzīvi apliecinošu ietvaru – izrādes atmosfēru. Mūsdienīgi transformēts un vienotā veselumā šeit apvienots cirks, deja un video.

Tas nav viens konkrēts stāsts par kādu notikumu vai personību. Viss ir kopā sajaucies, viens stāsts nemanot pāraug nākamajā, dzīvnieki pārvēršas par cilvēkiem un otrādi, dejotāji perfekti atdarina gan dzīvnieku pasaules skaņas, gan kustības, gan uzvedību; mākoņos priecīgi lēkājoši galminieki jau nākamajā brīdī var atklāties savā skaistajā kailumā; ziloņi, lauvas un tīģeri video projekcijā izskatās pavisam reāli līdzās dejotājiem; no burvju cepures parādās milzīgi truši; klauni draudzīgi komentē apkārt notiekošo un labprāt koķetē ar publiku; pils parka skulptūras fona attēlos atdzīvojas, iegūstot dzīvu cilvēku aprises; dinamiskas dejotāju grupu un solistu maiņas – hiphopa plastika mijas ar klasisko deju uz puantēm, flamenko stilizāciju un, iespējams, pat franču tradicionālajām dejām; izrādē piedalās dažādu tautību mākslinieki … Pārņem sajūta, ka viņi visi kopā vienkārši bauda dzīvi un šo pasauli, nemanot ieraujot tajā arī skatītājus. Izrāde ir kā dzīvespriecīgs komentārs pašiem par sevi, savu šodienu un savu pagātni kustībā, sajūtās un tikai ar redzi uztveramās krāsu gleznās. To atzinīgi novērtēja arī Latvijas skatītāji – visus trīs vakarus Dailes teātra lielā zāle bija pilna un pirms izrādēm biļetes praktiski nebija nopērkamas. Protams, reklāmai ir milzīgs spēks, taču šo izrādi tiešām nešauboties var saukt par vienu no spožākajiem Francijas pavasara pasākumiem.