Diriģents Jānis Erenštreits:

— Skaistākie Jāņi man ir bijuši tie intīmākie — visbiežāk ģimenes lokā, jo neesmu sevi iecentrējis uz tiem skaļajiem, publiskajiem Jāņiem. Un vēl man atmiņā ir tās reizes, kad varēju parūpēties par citiem — mazākiem — jānīšiem: kādreizējo Dārziņskolas zēnu kori. Sociālisma gados mums nometnes diezgan bieži iekrita Jāņos, un man sagādāja prieku sarūpēt līgošanu, kas viņiem paliktu atmiņā. Protams, mācīju viņiem līgodziesmas, bet bez tām ir vēl citas noskaņas, kas ir tikpat svarīgas. Savos Jāņos neiztiekam bez alus, bet Jāņu rītā rasā gan pagaidām neesmu vārtījies, taču — izmēģināt nekad nav par vēlu. Toties es bez īpašām rekomendācijām praktizēju pastaigāšanos basām kājām pa rasainu zāli. To daru, cik vien ilgi varu, — līdz pat vēlam rudenim.

Mākslas akadēmijas rektors Jānis Osis:

— Man atmiņā visspilgtāk aizķērušies tie Jāņi, ko svinējām tolaik, kad to nedrīkstēja darīt. Studentu gados pārpildītos vilcienos braucām uz Cēsīm, kur mūs sagaidīja mākslinieku Kroņu ģimene, kas rīkoja uzņemšanu. Un, lai gan vilcienā bijām saspiesti kā siļķes mucā, jo tas aizliegums jau to "šturmi" padarīja vēl lielāku, braucot vienmēr dziedājām, protams, arī līgodziesmas.

Parasti jau Jāņi sakrita ar studentu vasaras praksēm — gan Cēsīs, gan Sabilē, kur Abavai pāri tik skaisti skanēja mūsu līgošana... Man joprojām atmiņā nāk tās atbalsis, jo pašu dziedāšanu jau tā neizjutām.

Bobslejists Jānis Ozols: — Nekad neaizmirsīšu 1995. gadu, kad beidzu augstskolu un Līgovakars iekrita tieši nākamajā dienā pēc izlaiduma. Būdami pliki studenti bez naudas, sēdējām kopmītnēs un domājām, ko tagad darīt. Tad piezvanīja draugi no Kuldīgas un uzaicināja ciemos. Bija jau pavēls vakars, un, kamēr izbraukājāmies ar visiem autobusiem, Kuldīgā nokļuvām vēlā naktī, turklāt mums vajadzēja meklēt līgošanas vietu pie kaut kāda ezera. Beigās atklājās: lai tur nokļūtu, jāpeld pāri Ventai. No šīs izklaides atteicos, jo man bija bail to darīt. Mans draugs, būdams labs peldētājs, gan nokļuva otrā krastā, bet es paliku gaidot cerībā, ka mani pāri pārvedīs ar laivu — to gāja meklēt pie kaut kādiem kaimiņiem, turklāt laiva vēl bija jādabū līdz upei. Kad man atbrauca pakaļ, bija jau iestājies rīts, tā ka šie Jāņi man vārda tiešā nozīmē pagāja ceļā... Toreiz gan man nebija visai priecīgi, bet nu jau par tiem varu pasmieties.

Grupas "re:public" solists Jānis Rībens: — Man Jāņi un Līgosvētki asociējas ar svinēšanu pie vecmāmiņas laukos Ērgļu pusē. Tur vienmēr jāņo visi radi, vienmēr ir liels ugunskurs un paštaisīts jāņusiers. Ir arī alus — tas gan ne vienmēr ir pašbrūvēts. Tad sanāk ciemiņi un staigā no vienas mājas uz otru aplīgodami, jo Ērgļu pusē vēl arvien ir spēkā vecās tradīcijas — meitas un sievas vienmēr ģērbušās tautastērpos, Jāņiem galvā vainagi. Diemžēl vārdus zinu tikai tradicionālajām līgodziesmām — tāpat kā lielākā daļa latviešu, tāpēc, dziedot aplīgošanās dziesmas, vārdus bieži izdomāju uz vietas. Tos tad dziedam tiem saimniekiem, kas mūs nelaiž iekšā. (Smejas.) Un saimnieki tiek nobarikādēti ar visām iespējamām puķēm — tā, lai no rīta būtu pēc iespējas grūtāk tikt ārā no mājas. Arī ugunskuram lecu pāri, un reizēm, ievērojot visas tradīcijas, Jāņu rītā esmu vārtījies rasainā pļavā.

Radio "Skonto" dīdžejs Jānis Vaišļa: — Savus neaizmirstamākos Jāņus svinēju uz jahtas "Milda" Vanuatu salā. Tur pietauvojāmies tieši Līgovakarā un, lai gan uz jūras bijām noguruši, tomēr domājām, kā šos svētkus atzīmēt, jo sapratām, ka tik vienkārši tos laist garām nedrīkst. Krastā kāpt nedrīkstējām, jo vēl nebijām "iečekojušies" ostā, tāpēc ugunskuru sakūrām uz jahtas, izmantojot miskastes rezervuāru (atkritumus nemetām jūrā, bet vedām līdzi un ik pa brīdim dedzinājām). Komandas biedri man bija sagādājuši pārsteigumu: līdzi vestu alu un no kaut kādām dīvainām lapām, kas nemaz neatgādināja ozolu, uzpītu vainagu. Tā kā sešas dienas braucām bez piestāšanās, tas tika turēts ūdenī, lai nenovīstu. Vainagu man uzlika galvā, un nodziedājām arī līgodziesmu — kādus piecus sešus pantiņus, bet no visas sirds. Pēc tam padomājām: kā tad mēs Jāņunakti gulēsim? Un pretēji aizliegumam devāmies uz pilsētiņu, lai visiem sastaptajiem cilvēkiem stāstītu, ka šie ir Jāņi. Diemžēl mums nekas nesanāca, jo visas ielas bija tukšas kā izslaucītas... (Smaida.) Beigās izrādījās, ka tajā salā dzīvo kāda latviete ar draugu. Abi mūs uzaicināja ciemos, tā ka līgojām arī nākamajā dienā.

Narkologs un deputāts Jānis Strazdiņš:

— Pagājušie bija priecīgi Jāņi, jo tos pirmoreiz svinēju kopā ar mazdēlu, kas arī ir Jānis Strazdiņš. Puikam tie bija pirmie Jāņi mūžā, un tēvs bija pacenties, lai dēlēnam sarīkotu svētkus. Mazajam bija arī ozola vainags, bija sabraukuši vēl bērni, vārdu sakot, bija gan pieaugušo, gan bērnu balle. Domāju, ka manam mazdēlam šie svētki gāja pie sirds.

Svinības ļoti plašā draugu lokā risinājās Dzērbenē, kur atjaunojam savu māju jeb tādu kā atpūtas vietu. Jāņojām visu nakti, turklāt mūs atnāca apsveikt arī vietējie dziedātāji un dejotāji; arī otrā dienā apciemoja daži jāņotāji. Tie bija skaisti un neaizmirstami Jāņi — varbūt arī tāpēc, ka mums tur, Dzērbenē, nav elektrības, tāpēc svinējām sveču un ugunskura gaismā. Starp citu, neiztikām arī bez alus — pērngad speciāli pasūtīju Brenguļu alu ozola mucā. Garša bija neaizmirstama, un visi dzēra laizīdamies! (Smejas.) Kā narkologs varu teikt: ja Jāņunaktī lieto tikai alu, tas nav bīstami, tikai jāatminas teiciens: "Kur ir alus, tur citiem dzērieniem nav vietas!"

Izglītības eksperts Jānis Gaigals:

— Esmu bijis divās vietās, kur svinēti neaizmirstami un fantastiski Jāņi: pirmie — pie mākslinieka Heimrāta Ventas krastā, otrie — pie uzņēmēja Jāņa Ūļa, kas dzīvo pie Valmieras. Nu, pie Ūļa vienmēr ir klasiski, tautiski, īsti Jāņi — ar vainagiem, lēkšanu pāri ugunskuram un citām lietām. Parasti tur ciemos ir arī kāds ansamblis vai koris, un arī paši iedrošināmies dziedāt. Protams, netrūkst arī alus un izbrauciena ar veco "ZIMu". Mums ir vēl viena tradīcija: agrā gaismiņā rīkojam pliko skrējienu pa rasainu pļavu — tā, lai veselība būtu visu nākamo gadu.

Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags:

— Mani visvairāk sajūsmina atmiņas par Jāņiem bērnībā — tad, kad šie svētki bija aizliegti. Atceros, kā gājām ar vecotēvu, vecmāmiņu un Annas tanti uz kaut kādu slepenu pļavu mežā, kur bija gan dziedāšana, gan ugunskurs, gan tā īpašā noskaņa, kas man joprojām palikusi atmiņā.

Protams, Jāņus svinam arī tagad, tikai ar alus dzeršanu man ir jāuzmanās, jo parasti es esmu tas, kurš pēc jāņošanas sēžas mašīnai pie stūres un visus izvadā pa mājām. (Smaida.) Bet man tiek siers, vainags un bezalkoholiskais alus.

Plastikas ķirurgs Jānis Ģīlis: — Laikam viena no spilgtākajām līgošanas reizēm bija bērnībā, kad es vēl biju pavisam mazs zēniņš. Toreiz līgojām Siguldā kopā ar vienu lielu Jāni, un tad es pirmo reizi redzēju, cik augstu var degt darvas muca. Interesanta man likās arī lēkšana pāri ugunskuram, turklāt toreiz es domāju: re, cik tas ir bīstami, jo tas ugunskurs ir tik liels... Un vēl vieni neaizmirstami Jāņi ar alu, vainagiem un visu pārējo bija pie Zvārtas ieža kopā ar Latvijas Ārstu pirmā kongresa dalībniekiem — dakteriem no visas pasaules. Bet visaizkustinošākais man šķita tas, ka tajā naktī, cik nu policistu Latvijā bija, visi arī bija nostādīti gar ceļu malām... Acīmredzot viņi gādāja par to, lai visi līgotāji netraucēti varētu nokļūt līdz mājām.

Mākslinieks Jānis Anmanis:

— Tāda lustīga līgošana sanāca pagājušogad Zosēnos pie režisora Gunta Gailīša un viņa kundzes Litas Beiris. Kad abi man jautāja, vai esot ideja, kā nosvinēt šoreiz, laiciņu padomāju un atteicu, ka uzņemšu filmu "Lielā mīla". Tajā būtu redzama kaila meitene, kas skrien pa zāli, un viņā iemīlas kāds korejietis latviešu tautas tērpā... It kā viss notiek, bet izrādās, ka līgava ir noburta: viņai ir tāda kā maska. Tad lielā mīla viņu atbur, un visi ir laimīgi. Viss notika, kā ieplānots: cilvēki stāvēja apkārt, skatījās, arī piedalījās tajā šovā.

Un tad, kā jau Jāņos pieklājas, kaut kas ar tiem Jāņiem jādara. Es drusciņ pazīmēju, bet tad mūs uzaicināja uz skatuves. Mēs stāvējām, skrēja zirgi, un atlidoja helikopters, no kura izkāpa Valsts prezidente un mūs apsveica. Vispār bija dikti romantiski un skaisti: dega ugunskurs, tālumā pļavā bija migliņa, visi dejoja un dziedāja. Ja nu latviešiem ir kādi svētki, tad tie ir Jāņi — ar savu mistiku un visu pārējo, kas pienākas.