Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
No Amerikas 60. gadu politiskās vēstures ir palikušas divas fundamentālas leģendas – Džons Ficdžeralds Kenedijs un Mārtins Luters Kings – ASV melnādaino kustības līderis, simbols un moceklis. Kinga slepkavība 1968. gada 4. aprīlī satrieca Ameriku un visu pasauli.
Katrā mēreni noskaņotu ASV melnādaino ģimenē vēl šodien goda vietā ir viņa portrets ar slavenajiem vārdiem: "I have a Dream."*
Aiz leģendas par Mārtinu Luteru Kingu tomēr ir pazudis īstais Kings – karjeras cilvēks, kuram patika skaistas sievietes, zīda uzvalki, smalkas mašīnas, garšīgi ēdieni. Ļoti moderns melnādainais reālpolitiķis, kura sapnis bija panākt sabiedrības vienotību bez rasu ierobežojumiem.
Bet kā viss sākās? Mazais Maikls Kings juniors pasaulē ieradās 1929. gada 15. janvārī Amerikas dienvidu citadelē – Atlantā Džordžijas štatā, un sākumā itin nekas neliecināja, ka tieši viņam liktenis būs lēmis kļūt par "Amerikas melno sirdsapziņu".
Ar vēlmi pašapliecināties
Maiklam Kingam palaimējās piedzimt ļoti respektablā un visai pārtikušā ģimenē. Viņa senči pa tēva – Maikla Kinga seniora – līniju bija baptistu mācītāji, bet mātes Albertas Viljamsas Kingas dzimtas saknes meklējamas Amerikas dienvidu melnādaino zemnieku vidū. Maiklam bija divus gadus vecāka māsa Villija Kristīne un gadu jaunāks brālis Alfreds Daniels. Kad zēnam apritēja pieci gadi, viņa tēvs, kuru aizvien bija fascinējusi Mārtina Lutera personība, pēc viesošanās reformācijas dzimtenē Vācijā nolēma par godu dižajam baznīcas reformatoram nomainīt vārdu sev un vecākajam dēlam.
No šā brīža uz vēstures skatuves uznāk Mārtins Luters Kings juniors – zēns, kuru jau kopš agras bērnības vecāki gatavo garīdznieka karjerai – labākajai profesijas izvēlei, kas tobrīd bija iespējama afroamerikānim dienvidu štatos.
Mārtina Lutera izglītības ceļš ved cauri labākajām melnādaino skolām, tomēr jaunībā Kings cieš no neticības sev un slimīgas vēlmes pašapliecināties. Deviņpadsmit gadu vecumā ar socioloģijas bakalaura diplomu kabatā viņš ar izcilību absolvē prestižo Morhousas koledžu Atlantā un sāk ceļu tēva pēdās, kļūstot par otro mācītāju Atlantas baptistu baznīcā. Viņš tomēr nejūtas pietiekami gudrs – un mācās vēl trīs gadus Teoloģiskajā seminārā Česterā Pensilvānijas štatā. Studiju laikā Kings daudz lasa – viņu sevišķi aizrauj indiešu garīgā līdera Mahatmas Gandija nevardarbīgās pretošanās, kā arī Henrija Toro pilsoniskās nepakļaušanās idejas. Un vēl – Kings iemīlas – pirmo reizi mūžā! Viņa pielūgsmes objekts ir kāda pavāra, pēc tautības vācieša, skaistā meita. Šodien Amerikā laulības dažādu rasu pārstāvju starpā ir pavisam parasta parādība, bet toreiz tās bija kas grūti iedomājams – un vēl dienvidu štatos, kur rasu segregācija sita jo augstu vilni! Pēc ilgām pārdomām un aktīviem vecāku protestiem Kingam neatliek nekas cits, kā atteikties no šā romāna.
Mīlestība – Koreta
1951. gada septembrī Kings ierodas Bostonā – pilsētā, kas iemieso Dienvidu respektablumu un nemainīgās tradīcijas. Šis vēl ir laiks, kad ASV dienvidos mēdz uzliesmot kukluksklana aizdegtie krusti un daudzu apziņā joprojām ir dzīva līdz ar gadsimta sākumā notikušo ASV nacionālisma renesansi par valdošo "reliģiju" tapusī "trīssavienība" – white, anglosax, protestant (baltais, anglosaksis, protestants).
Bostonas universitātē mācās vien daži afroamerikāņi, un Kings ir viens no viņiem. 1955. gada 5. jūnijā viņš aizstāv disertāciju, iegūstot filozofijas doktora grādu. Ļaunas mēles gan melš, ka Kings nav rīkojies ētiski un disertācija īstenībā esot plaģiāts. Lai vai kā – Kingam varbūt arī patiešām nebija īsti laika nodarboties ar rakstu darbiem, jo studiju laikā viņš atkal iemīlas. Kinga sirdsdāma ir par viņu divus gadus vecākā Bostonas konservatorijas dziedāšanas klases studente Koreta Skota – turīgu Alabamas štata fermeru meita, kura izceļas ne vien ar izcilām muzikālajām dotībām, bet arī ar neganti mērķtiecīgu raksturu. "Iepazīstoties Mārtins man teica: "Man vajadzīga sieva, kura būs tikpat rīcībspējīga kā es pats. Es būšu mācītājs Amerikas lielākajā melnādaino baznīcā, un manai sievai būs jādzīvo tāda pati dzīve,"" savā grāmatā "Mana dzīve kopā ar Mārtinu Luteru Kingu junioru" (My Life with Martin Luther King Junior) vēlāk atcerēsies Koreta.
Kinga vecāki sākumā ir pārliecināti, ka dēls varētu atrast sev respektablāku līgavu turpat Atlantā, tomēr beidzot ir spiesti piekāpties. 1953. gada jūnijā Koretas vecāku mājās Alabamā abi savienojas "svētītajām laulības saitēm".
Cilvēks īstajā vietā un laikā
Kingu pāris pārvācas dzīvot uz Montgomeriju – vienu no ASV dienvidu pilsētām, kur starp baltajiem un melnajiem ir vislielākā plaisa. Tur drīz pasaulē nāk viņu vecākie bērni – Jolanda un Mārtins Luters III (vēlāk viņiem pievienosies arī Deksters Skots un Bernīsa Albertīna). Viņi dzīvo prestižā rajonā, kur apmetusies melnādaino turīgākā daļa. Divdesmit sešus gadus vecais Mārtins ir mācītājs baptistu baznīcā. Abu kopdzīve balstās uz vienlīdzības principa, kas melnādaino ģimenēm nav raksturīgi. Kā atceras Koreta, Kings ļoti rūpējies, lai viņa sieva būtu skaista. Viņš bijis vai apsēsts ar ideju, ka Koretai jākļūst par augstākā līmeņa modes dāmu.
1955. gada 1. decembrī – laikā, kad mazā Jolanda ir vien divas nedēļas veca, – Montgomerijā sākas melnādaino kopienas nemieri. To iegansts ir melnādainās šuvējas Rozas Pārksas arests, kad viņa atsakās autobusā dot vietu baltajam. Protestētāji vēršas pie tautasbrāļiem ar aicinājumu ignorēt pilsētas autobusus. Dumpinieki nolemj ik pirmdienu tikties Kinga vadītās baptistu draudzes baznīcā. Šodien ir diezgan grūti pateikt, kurā brīdī Kings kļuva par Montgomerijas afroamerikāņu kustības līderi. Tā vien šķiet, ka sākumā tas būs noticis nejauši – Kings vienkārši bija ambiciozs cilvēks, kuram bija sagadījies nokļūt īstajā vietā īstajā laikā.
Autobusu boikots Montgomerijā turpinājās vairāk nekā gadu un noslēdzās ar pilnīgu uzvaru – rasu segregācija Alabamas autobusos tika atzīta par nelikumīgu, bet Kings kļuva par atzītu melnādaino kustības līderi. Kādā no sprediķiem Kings vēlāk atcerēsies, ka dumpja laikā kādu vakaru mājās viņu piemeklējusi dievišķā atklāsme: "Dzirdēju balsi, kas man teica: "Cīnies par taisnību, cīnies par patiesību. Es vienmēr būšu kopā ar tevi..."."
Kings nolēma cīnīties, tomēr par šo lēmumu viņam nācās samaksāt ar savu un ģimenes mieru un drošību.
Kingu arestē, viņam sāk draudēt pa telefonu, viņa mājās iemet bumbu – laikā, kad tur atrodas Koreta ar divus mēnešus veco Jolandu.
1957. gada janvārī viņš kļūst par ASV Dienvidu kristīgo līderu konfederācijas prezidentu. Pirmā Kinga organizētā nevardarbīgās pretošanās akcija ir gājiens uz Linkolna memoriālu Vašingtonā, kurā piedalās 37 tūkstoši cilvēku. Politisko aktivitāšu gados Kings nobrauks pa valsti simtiem tūkstošus kilometru, uzstāsies vairāk nekā 2500 reizes, uzrakstīs piecas grāmatas. Trīsdesmit reizes viņu arestēs, vismaz četras reizes mēģinās nogalināt, kas arī beigās izdosies.
Slavas virsotnē
1963. gadā Kings vada grandiozo protesta maršu uz Vašingtonu. ASV galvaspilsētas ielās iziet 250 tūkstoši afroamerikāņu, tomēr sabiedriskā kārtība gandrīz necieš – tik liela ir Kinga autoritāte. Uz Linkolna memoriāla pakāpieniem izskan viņa leģendārā runa "Es sapņoju..." – ģeniāla improvizācija, kurā Kings pauž savu sapni par amerikāņu nācijas brālību un vienotību. Viņš tiekas ar prezidentu Džonu Kenediju, 1964. gadā žurnāls "Time" viņu nosauc par gada cilvēku. Kings brauc uz Vatikānu pie Romas pāvesta Pāvila VI, bet gada beigās kļūst par jaunāko Nobela miera prēmijas laureātu.
Kingam izdodas panākt necerēti daudz – varbūt tāpēc, ka viņam palaimējies dzīvot un strādāt laikā, kad ir iespēja paust savus uzskatus par melno vienādām tiesībām ar baltajiem – vēl pirms desmit gadiem Kings par tiem būtu nolinčots. Viņa vadītā nevardarbīgās pretošanās kustība turklāt sākusies politiski izdevīgā brīdī, kad starp ASV dienvidu štatu gubernatoriem un federālo valdību notikusi viedokļu sadursme rasu segregācijas jautājumos. Patiess Kinga triumfs ir brīdis, kad prezidents Lindons Džonsons paraksta likumu par vēlēšanu tiesībām, atceļot visus formālos šķēršļus arī melnādainajiem piedalīties pilsoniskās gribas izteikšanā.
Varētu likties – ko vēl vairāk? Kings tomēr turpina cīnīties – gan pret karu Vjetnamā un nabadzību, gan pret paša bailēm un kaislībām.
Bailēs no nāves
Lai gan viņam pārmests gan plaģiātisms, gan sakari ar komunistiem, Kinga lielākā vājība ir sievietes. Meklējot izklaides ārpus ģimenes, viņš nenoniecina ne cienījamas ģimenes mātes, ne baltās prostitūtas – ar divām no viņām Kings tiekas arī naktī pirms nāves (ļaunas mēles melš, ka Kingam paticis prostitūtas iekaustīt). Kings nekad sev neliedz iespēju nopirkt jaunu sporta automašīnu vai arī zīda uzvalku. Tomēr viņš ir neticami vienaldzīgs pret naudu. Pēc Kinga nāves viņa ģimene atskārtīs, ka dzīves laikā viņš nav sakrājis tikpat kā neko.
Kings vienmēr ļoti baidījās no nāves. Klusībā viņš vienmēr bija pārliecināts, ka kādā dienā viņu nogalinās. Par to viņš arī pravietiski paziņoja savā pēdējā runā neilgi pirms liktenīgā šāviena Memfisā.
Patiešām – Kingam bija milzum daudz ienaidnieku – gan balto aprindās (ieskaitot ASV prezidentu Lindonu Džonsonu), gan radikāli noskaņoto afroamerikāņu vidū. Varenākais no viņa pretiniekiem bija FIB direktors Edgars Hūvers, kurš Kingu nesauca citādi, kā par nodevēju, komunistu, amorālu tipu un slimīgu meli. Kopš 1962. gada FIB noklausījās Kinga telefona sarunas un sekoja ikvienam viņa solim. Zinot, ka Kings ļoti nožēlo savus grēkus un ir tendēts uz depresijām, FIB reiz viņam aizsūtīja aploksni ar atmaskojošām fotogrāfijām. Klātpieliktā zīmīte vēstīja, ka Amerikai būtu labāk, ja Kings izdarītu pašnāvību. Lai vai kā – viņa dzīves laikā kompromitējošie materiāli tomēr tā arī netika publiskoti.
Kāpēc Kingu tā ienīda? Viņš bija pragmatisks cilvēks, kurš savā rīcībā vienmēr izvēlējās zelta vidusceļu, kas nebija īsti tīkams nevienam. Kings mēģināja īstenot savu amerikāņa sapni, cenšoties pārvarēt robežu starp melnajiem un baltajiem amerikāņiem un mēģinot apvienot nāciju kopējo vērtību vārdā. Līdz ar to viņu nesaprata ne radikāli noskaņotā afroamerikāņu daļa, ne arī ultralabējie balto vidū. Sava īsā mūža nogalē Kings uzsvēra: "Es centos noturēties pretī diviem spēkiem, sakot, ka mēs nedrīkstam iet arī pa melno nacionālistu ar izmisumu un naidu bruģēto ceļu. Esmu pārliecināts, ja afroamerikāņu kustība ASV nebūtu izvēlējusies nevardarbīgo pretošanos, pa Dienvidu ielām tagad plūstu asins straumes."
Kas deva pavēli nogalināt?
Slepkavas lode Kingu sasniedza 1968. gada 4. aprīļa pievakarē uz Memfisas viesnīcas "Lorraine" balkona. Kinga slepkavības dēļ pat atcēla "Oskara" balvu pasniegšanas ceremoniju Holivudā. Par vienīgo slepkavu atzina baltādaino recidīvistu Džeimsu Erlu Greju, kuram Memfisas tiesa piesprieda 99 gadus ieslodzījumā (Grejs nomira 1998. gadā). Lietā tomēr bija tik daudz dīvainību un nesakritību, ka daudziem vēl šodien nav skaidrs, kas bija Kinga slepkavības patiesais pasūtītājs un izpildītājs. Atkārtotā ballistiskā ekspertīze parādīja, ka lode, ar ko nogalināja Kingu, nebija izlaista no Greja šautenes.
Slepkavas atzīšanos prokurors bija ieguvis spiediena rezultātā, piedraudot viņam ar nāvessodu. Viljams Pepers, kurš bija prokurors šajā skandalozajā lietā, vēlāk publicēja grāmatu "Pavēle nogalināt: patiesība par Mārtina Lutera Kinga slepkavību", kurā runāja par sazvērestību, apgalvojot, ka Kingu nogalinājis FIB algots snaiperis. Grejs vēlākajos gados vienmēr noraidīja savu vainu, un viņu oficiāli atbalstīja arī bojāgājušā ģimene, uzsverot, ka galvenā vainīgā Mārtina Lutera Kinga nāvē ir ASV valdība.
Kļūst par naudas pelnīšanas mašīnu
Pēc nāves Kings ir kļuvis par ko līdzīgu leģendārajam Frīģijas valdniekam Midasam – viss, kas ir kādā saistībā ar viņu, nekavējoties pārvēršas zeltā. Divdesmit miljoni dolāru – tik liela bija summa, ko Kinga mantinieki – atraitne Koreta un bērni – ieguva pēc tam, kad nodeva Kongresa bibliotēkai Kinga arhīvu – vien ar nelielu piebildi, ka visas tiesības uz tā izmantošanu paliek ģimenei. Kopš 1986. gada ASV svin Kinga dzimšanas dienu – pēc komerciālā vēriena it sevišķi Atlantā tā daudz neatpaliek no Ziemassvētkiem un Helovīna. Oficiāli reģistrētā zīmola "MLC" lietošanas licenci Kingi ir piešķīruši Maiklam Džeksonam, britu rokgrupai "U-2" un reperiem no apvienības "Public Enemy". Kinga dēls Deksters reiz pat izteicies, ka tēva dzīves vietā vajadzētu izveidot izklaides parku.
Mazāk zināms, ka Kinga nāve pirms četrdesmit gadiem bija vien pirmā traģēdiju ķēdē, kas skāra viņa ģimeni. 1969. gadā paša baseinā noslīkušu atrada viņa jaunāko brāli Alfredu Danielu. 1974. gadā nošāva viņa māti Albertu Viljamsu – mirklī, kad cienījamā kundze spēlēja baznīcā ērģeles.
Īstie Kinga un viņa radinieku nāves apstākļi tā arī nav noskaidroti. Iespējams, atbildi uz šo mīklu sniegs FIB arhīva dokumenti par Mārtinu Luteru Kingu, kuri saskaņā ar ASV Kongresa Pārstāvju palātas lēmumu tiks publiskoti vien 2029. gadā.