Pirms nedēļas Maskavā beidzās festivāls Zelta maska, un ir noskaidroti Krievijas teātra galvenās balvas laureāti. Viens no festivāla projektiem ir ārvalstu viesiem – festivālu direktoriem, kritiķiem, producentiem, menedžeriem – adresētā programma Russian Case, kas piedāvā noskatīties Zelta maskai nominētās izrādes, kā arī par spilgtiem uzskatītos jaunās sezonas notikumus. Programma blīva, izvēle, ja trīs izrādes norit vienlaikus, grūta. Iespaidi par tām astoņām, ko noskatījos es, virknēti hronoloģiskā secībā.

Fausts3. 2360 vārdi. Krievijas inženieru teātris AXE, Sanktpēterburga, režisore Jana Tumina. Zelta maskai iestudējums bija izvirzīts nominācijā Gada inovācija.

Šajā asprātīgajā objektu teātra estētikā veidotajā izrādē, kuras pamatos likta leģenda par doktoru Faustu, centrālais tēls ir Mefistofelis. Viņa valstība – visdažādākajiem rekvizītiem (no trīslitru burkām, kartona lellītēm līdz televizoram) un uzpariktēm piebāzts kubs (laboratorija) – reprezentē fantāzijas un brīnumu, mistikas pasauli, kurā aktierim piemīt burvju mākslinieka, maga daba. No grāmatām birst smiltis, līst ūdens un ceļas liesmas, ar roku darbināma ģeneratora palīdzību iedegas spuldzīte... Fausta celle savukārt ir dīdžeja pults, un šī vārdu (skaņu) un darbības sintēze atgādina analoģiju par pasaules radīšanu un tās izzināšanu. Par to arī, manuprāt, ir šis Fausts, jo izziņas process ir permanents nospiedums cilvēka dabā– sācies ar mēģinājumu iebāzt naglu kontaktligzdā, tas turpinās citās dekorācijās. Apbrīnojama ir šīs komandas spēja sarežģītas lietas attēlot vienkārši, pateikt būtisko it kā rotaļājoties; izsmīdinot iemest skumju pārdomu bedrēs.

Piedzīvojums, veidots pēc N. Gogoļa poēmas Mirušās dvēseles. Oļega Tabakova teātris-studija, režisors Mindaugs Karbausks. Izrāde izvirzīta Zelta maskai kā labākais lielās formas darbs, Mindaugs Karbausks pretendēja uz labākā režisora titulu arī par izrādi Stāsts par septiņiem pakārtajiem, ar nomināciju novērtēts arī scenogrāfa Sergeja Barhina darbs.

No brīža, kad Sergeja Bezrukova Čičikovs izkrīt no kulisēm, līdz pat aizspurgšanai pēc ziedu saņemšanas (vēl joprojām lomā, ar naivo izteiksmi sejā) paiet apmēram divas stundas. Šai laikā viņš gandrīz visu laiku ir uz skatuves, demonstrējot neticamu plastiskumu un to spēles vieglumu, kas ir tāds deficīts latviešu teātrī. Nospēlējot apjomīgu raksturu, kurā ar visu Gogoļa spalvas gēnos likto "negatīvo informāciju" ir gan maza bērna, folkloras pamuļķīša, gan Napoleona un nelabā vaibsti. Dvēseļu pirkšanas epopejā aktierim ir dažāda kalibra pretspēlētāji – gan tādi, kas smeķīgi izspēlējas, gan atsēž sev atvēlēto laiku (sajūsmina nekritiskā un mīlestības pilnā publikas attieksme pret Oļegu Tabakovu, kuram pietiek tikai būt uz skatuves, lai saņemtu aplausu vētru). Režisors Gogoļa poēmu iestudējis kā jautru, smieklīgu, grotesku satīru, taču smīdinot nav zaudētas ne poēmas traģiskās, ne ironiskās un mistiskās stīgas. Viņa skats uz Krieviju ir neglaimojošs un arī pesimistisks. Aprobežotie, tumsonīgie, alkatīgie ļautiņi finālā guļ letarģiskā miegā, bet Gogoļa ptica-troika – Krievzemes simbols – šiem aiz muguras rātni stāv un apmierināti sukā iekšā sienu. Nav kas ņemtu rokās grožus – tikai mazs puika (tas pats, kas izrādes sākumā kā mazais Čičikovs devās uz skolu), kurš apņēmīgi pogā ciet savu mētelīti.

Karmena. Etīdes. Maskavas Dailes teātra skolas-studijas izrāde, režisore un horeogrāfe Alla Sigalova (OFF programma).

Maskavas Dailes teātra skolas-studijas 4. kursa, Romāna Kozaka un Dmitrija Brusņikina audzēkņu dejas izrāde pēc Prospēra Merimē darba motīviem ir viens no spilgtākajiem iespaidiem, un tam ir vairāki iemesli. Vispirms jau apbrīnu raisošais fakts, ka nebūt ne vieglo horeogrāfisko zīmējumu ar Ž. Bizē un Ščedrina emocionālo mūziku tik precīzi izpilda nevis profesionāli dejotāji, bet jaunie dramatiskā teātra aktieri. Tiesa, ne visu ķermeņa valoda ir vienādi plastiska, tomēr tas netraucē, jo trūkumi tiek kompensēti ar aktiermeistarību; attiecības veidojas ļoti dzīvas, patiesas. Uz skatuves (Sigalova darbību pārnesusi uz naktsklubu, diskotēku) valda nokaitēta atmosfēra, kurā ir gan krietna humora deva, gan vēršu cīņas traģiskā nopietnība. Pavedināšanas āboli ir zaļi un skaisti kontrastē ar dejotāju melnajām kleitiņām; kaisle, iekāre, šķiet, dzirksteļo un nočūkst, aplieta ar greizsirdības un vilšanās, sāpju šaltīm. Ļoti emocionāls un skaists darbs.

Alfa – Kaija. Teātra projekts Apparatus, Maskava, režisors Aleksandrs Pepeļajevs. Izrāde Zelta maskai izvirzīta nominācijā Labākā mūsdienu dejas izrāde.

Pats režisors Aleksandrs Pepeļajevs šo darbu uzskata par mūsdienu krievu dejas teātra manifestu, uzsverot – nevis tikai Čehova lugas dejas versiju. Es to redzēju kā Kaijas dekonstrukciju jeb fantāziju par Trepļeva proponētajām jaunajām formām, ko viņa māmiņa uzskatīja par dekadentiskiem murgiem. Abstraktajā stundu un 15 minūtes garajā konstrukcijā kustību partitūra miksēta ar tekstu (Čehova, Šekspīra un G. Vinogradova), skaņu, video, veidojot kaut ko līdzīgu sarežģītai shēmai. Lai arī, visai ātri iegremdēta iemidzinošā vienaldzībā, centos turēt acis plati atvērtas un izsekot vilktajām līnijām un detaļām, šis mākslas mehānisms palika neatminama mīkla. Skatītāji mēdzot iet prom jau pēc 15 minūtēm.

Taču arī šajā izrādē, tāpat kā Faustā un Orfejā, varēju pārliecināties, cik veiksmīgi tiek izmantotas video piedāvātās iespējas – organiski iekļautas darbībā, tās piešķir stāstam apjomu, lai arī ar kādu toni – vairāk ilustratīvu vai pat ironisku – būtu krāsots šīs detaļas nojēgums.

Golovļovu kungi. A. Čehova Maskavas Dailes teātris, režisors Kirils Serebreņņikovs. Izrāde pretendēja uz Zelta masku nominācijā Labākā mazās formas izrāde un Kirils Serebreņņikovs – uz labākā režisora godu. Jevgeņijs Mironovs saņēma Zelta masku kā labākais aktieris.

Režisors Mihaila Saltikova-Ščedrina romānu par vienas dzimtas galu, ko noorganizē tās koka likumīgā atvase Porfīrijs Petrovičs un kura centrā deformēta psihe, ļaundabīgs veidojums, kā metastāzes pamazām skar visus tuviniekus, atdzīvinājis fantastiskas realitātes vieglajā un reizē tik traģiskajā šķitumā. Episkā vēstījuma adījumu (vietām gan tā uztvere bloķējās ar neatšķetināmu tekstu kūlīšiem) dekorē skaisti metaforu apmetumi, fantasmagoriju pīnes un citi režisora fantāzijas kruzuļi – neobligāti nieki, kas šķiet kā knipelētas rozes, uzšūtas uz sižeta pavedienu saturētā, bet tomēr caurumainā krekla. Bezcerīgās, drūmās, Dieva pamestās laiktelpas ar nesenas pagātnes (padomju laika bērnu brūnganās kokvilnas kalgotkas, skolas formas u.c.) liecībām valdnieks ir Jevgeņija Mironova Porfīrijs – ar necilu ārieni apveltīts, taču izcils manipulators, dēmons, kura vara un taisnība noēd no zemes virsas māti, brāļus, dēlus... Uz Zelta masku pretendēja arī Porfīrija mātes Arinas lomas atveidotāja Alla Pokrovska. Viņas veikums, no valdonīgas, stingras saimnieces ar stalti izslietu muguru sakrītoties līdz sirmai, nevarīgai večai, kura dēla radītajā postažā atrod pēdējos spēkus, lai nolādētu pašas pasaulē laisto ļaunumu, ir izcils darbs – otrs un pēdējais pieturas punkts, kas liek apstāties, atgriežoties un ceļojot trīsarpus stundas garajā izrādes laikā. Jo pārdomātajā formā nav iepūsta dzīvība.

Orfejs. Kameransamblis Opus posth un teātris Ēna, Maskava. Režisori Maija Krasnopoļska, Iļja Epelbaums. Zelta maskai nominēta kā gada inovācija.

18. gadsimta krievu komponista Jevstigņeja Fomina muzikālā drāma, kuras pamatā sengrieķu mīts par Orfeju un viņa sievu Eiridīki, uz Tagankas teātra mazās skatuves ieguvusi ļoti interesantu un asprātīgu veidolu. Mīts izspēlēts, izmantojot dažādus skatuves mākslas resursus. Izrādē piedalās divi profesionāli baletdejotāji, kamerorķestris, lietā likti leļļu teātra elementi un jaunās tehnoloģijas – videoprojekcijas. Stīgu ansamblis vijolnieces Tatjanas Grindenko vadībā (tas pagājušajā gadā viesojās Latvijā), nepārtraukti spēlējot, atveido gan eņģeļus-pundurus (tāpēc mūziķiem jārāpo uz ceļiem), gan balerīnas melnos treniņtērpos, pačkās un baltās puantēs, gan pūķi un citus Aīda valstības mošķus; baleta mākslinieki ne tikai dejo, bet arī runā un izteiksmīgi spēlē. Šajā dauzīšanās stilā nepieciešama arī skatītāju iesaistīšana – tiem jābūt dievu korim, tāpēc karaoke veidā jāskalda viedais teksts. Tā ir tēlaina, gudra skatuves valoda, sapiparota ar ironiju, saldināta ar patētiku, sālīta ar teatralitāti. Apburošs nieks, kas neaizmirstas.

Dēmons. Skats no augšas. Dramatiskās mākslas skola, Maskava. Režisors Dmitrijs Krimovs.

Iestudējuma pamatos likta Mihaila Ļermontova poēma, un mākslinieks, pedagogs Krimovs (starp citu, Anatolija Efrosa dēls) teicis, ka tā bijis iemesls, lai paskatītos uz mūsu dzīvi no augšas, lidojot pāri gadiem, gadsimtiem, mākslām, kaislībām, likteņiem, kļūdām. Paskatīties ar melnu aci – kritiski un skeptiski. Ar tādas būtnes skatu, kas nekad nevienu nav mīlējusi, bet pēkšņi – iemīlējusi. Un izrādei, kurā režisora radošās fantāzijas realizē viņa audzēkņi – topošie scenogrāfi, tiešām piemīt tas nekritiskais, labsirdīgais, laimē lidojoša cilvēka skatiens, ko atvērusi mīlestība. Skaistajā Anatolija Vasiļjeva teātra pils Globusa zālē – astoņstūru spēles laukumā (akā), ko ieskauj skatītāju vietas trīs stāvos – izrādei sākoties, tiek nomests liels melns dēmons – dermatīna un auduma vīkšķis, kas, drīz uzvilkts atpakaļ, sedz debesjumu. Pēc tam izrādes dalībnieki nobrauc pazemē, tā arī burtiski īstenojot skata no augšas ideju. Tas ir skats, ar kādu Dievs varēja uzlūkot septiņās dienās paveikto, tikai šeit radīts tiek uz papīra, kas daudzās kārtās sedz spēles laukumu, ar otām, piesietām gariem kātiem, un krāsām. Zīmējot, griežot, plēšot, gumzot papīru, veidojot kolāžu no dažādiem priekšmetiem. Nerunājot, toties dziedot. Bilžu stāstā no Ādama un Ievas laikiem ietvertas un atjautīgi attēlotas dažādas vēstures un kultūrzīmes (Tolstojs, Ļermontovs, Gogolis, van Gogs (brīnišķīga ir viņa saulespuķu parodija – vinila plašu ziedlapiņas ir dzeltenie gumijas cimdi, kātus uzlīmē ar melno izolācijas lenti, bet vāzi uzvelk ar krāsu) u.c.), tajā ir piedzimšanas brīnums, pasaules iepazīšanas, pašas dzīves skaistums un traģisms. Šis skats no augšas arī atgādina, cik smieklīgas, vienkāršas un sīkas mēdz patiesībā būt lietas (problēmas), ko, nespējot uzlūkot distancēti, uztveram par lielām un sarežģītām.

Tiesa gan, acis pie tapšanas brīnuma pierod, tāpēc, zinot spēles noteikumus, vienreizīgums var gaist.

Jūlijs. Teātris Prakse, Maskava. Režisors Viktors Rižakovs.

Arī šai izrādei piemīt savs vienreizīgums. Ivana Viripajeva (viņa lugu Valentīndiena nupat Valmieras teātrī iestudējusi Ilze Rudzīte) stāstu – paveca vīra, nežēlīga slepkavas un kanibāla monologu – izpilda sieviete, P. Fomenko darbnīcas aktrise Poļina Agurejeva. Melnajā skatuves kastē ir tikai tepiķis, taburete, galdiņš, uz tā nolasīta teksta eksemplārs, balta tase ar ūdeni un mikrofons. Pie tā stāvot, aktrise, ģērbta melnā, pavada gandrīz visas izrādes 60 minūtes. Svarīgi, ka aktrise ir trausla un skaista, taču galvenais darba instruments ir balss. Šaušalīgo stāstu, kurā karstākais vasaras mēnesis apzīmē pārkarsuša prāta kulminācijas – beigu fāzi, viņa runā ar koķetu aizrautību, ar smaida atblāzmu. Mainot intonācijas, ritmu, te kliedzot, te čukstot, te runājot lēni, te vienā elpas vilcienā saforsējot, šķiet, pat puslappusi teksta, rodas emocionāls un dzīvs skanējums, bet maigā un sievišķīgā vēstītājas būtība asi kontrastē ar teksta saturu. Kaut arī tas patiesi baigs – vecis nobeidz ne tikai divus suņus, pirmajam ieēdinot gaļu ar stikla lauskām, otru vienkārši apēdot, bet arī kaimiņu, to nodurot, bomzim noraujot galvu, bet mācītāju, kurš asinīm notašķītajam, netīrajam, patiltē mitušajam subjektam dod pajumti, sakapā gabalos. Taču tas vēl nav viss – mīlestības vārdā, burtiski īstenojot frāzi par rokas un sirds iegūšanu, viņš cietuma trakomājā apēd sanitāri. (Starp citu, sajūsmu par šo izrādi paudis rakstnieks Vladimirs Sorokins, atzīstot, ka Jūlija varonis viņu nešokē, pašam daudz tādu...) Efekts ir neticams – Viripajeva noteikums, ka tekstu izpilda sieviete (arī pats epizodiski pavīd izrādē, attēlojot slepkavas dēlus), rada atsvešinājuma afektu, neļaujot identificēt varoni un izpildītāju, tādējādi paplašinot teksta uztveres, nozīmes robežas, bet forma saturu aizstumj otrajā plānā līdz ar visām naturālajām detaļām, ētikas un morāles jautājumiem. Intīma izrāde, kurā baudas avots ir sievietes un teksta fonētiskās spēles.