Filma ir izraisījusi asas diskusijas un katoļticīgo nosodījumu visā pasaulē, bet vairākās valstīs, pat reģionos, filmas izrādīšana ir aizliegta. Arī Latvijā tai ir gan savs fanu pulciņš, gan to nosoda reliģisko konfesiju pārstāvji, no kuriem īpaši skarbu viedokli pauž Romas katoļu baznīca.

Filma Da Vinči kods tapusi pēc tāda paša nosaukuma literāra darba, ko sarakstījis bijušais skolotājs Dens Brauns, amerikānis, kam acīmredzot lasīšanas un rakstīšanas hobijs pārtapis par ideju, kā ar šo nodarbi var nopelnīt naudu, turklāt ne pārāk mazu. Tiesa gan, pārdodot autortiesības uz grāmatas ekranizāciju filmu studijai, D.Brauns nopelnījis tikai sešus miljonus dolāru, bet pasākuma peļņas lauvas tiesu saņems citi. Jādomā, ka D.Brauns nav vienīgais amerikānis, kam varētu ienākt prātā šāda ideja, taču atšķirībā no saviem daudzajiem laikabiedriem viņam ir bijis pietiekami daudz rakstītāja talanta, lai verbāli satrauktu, aizrautu, izklaidētu... un arī aizvainotu milzīgu skaitu cilvēku.

Profesors bez sejas

Latviski grāmata Da Vinči kods tika izdota 2003. gadā, iznākuši arī citi šā autora darbi – Eņģeļi un dēmoni, Maldu zona un Ciparu cietoksnis, kas pēc inerces kļuvuši par bestselleriem, lai gan iznākšanas laikā (hronoloģiski visas pārējās iznākušas pirms Da Vinči koda) guva maz ievērības, nemaz jau nerunājot par pasaules mēroga disputiem un sašutuma viļņiem.

Da Vinči kods kā grāmata sākotnēji iekaroja visus iespējamos ASV pārdotāko grāmatu topus – The New York Times, The Wall Street Journal, Publishers Weekly un citos svarīgākajos sarakstos. Likumsakarīgi, ka grāmatai bija jāpārtop par filmu. Darbs jau sākotnējā stadijā – kā grāmata – vairāk atgādina filmas scenāriju nekā literāru darbu, jo uzsvars tajā likts uz darbības atspoguļojumu, sižets velk uz priekšu, tajā pašā laikā tur tikpat kā neatrast personāžu raksturojumu, tie ir bezpersoniski, bez kādām īpašām pazīmēm, tāds kā vidējais aritmētiskais no Holivudas supervīriešu, supermeiteņu un neliešu jau tūkstošiem reižu redzētajiem tēliem. Ja arī kaut kur atrodams tas, kā varoņi izskatās, tas ir diezgan klišejiski, garāmejot aprakstīts.

Šķiet, autors, jau paredzēdams sava darba ekranizāciju, atstājis filmas veidotājiem iespēju galveno varoņu tukšās matricas aizstāt ar aktieru sejām, kurām jādarbojas visos samezglotajos notikumos. Tā Da Vinči koda galvenais varonis profesors Roberts Lengdons filmā ir ieguvis jau pazīstama, slavena aktiera Toma Henka seju.

Pārsteidz, ka filma Da Vinči kods atšķirībā no grāmatas nav tik dinamiska. Grāmatas vieglā valoda spēj ieraut lasīšanā pat ļoti aizņemtu cilvēku un raut uz priekšu, turpretī filma ir montēta ar ilgiem kadriem, garākiem dialogiem, nekā tas Holivudas sapņu fabrikas produktos parasts, un vietām tas liek garlaikoties. Filma tās pirmizrādes laikā Kannu kinofestivālā ir izpelnījusies diezgan skarbas amerikāņu prominento kritiķu nievas, taču tas vairs netraucē tai gūt finansiālus panākumus.

Tīši izraisītas ticīgo dusmas

Īss Da Vinči koda sižeta pārstāsts varētu skanēt apmēram tā: Hārvardas profesors Roberts Lengdons, kas pazīstams kā liels speciālists simbolikā, nakts vidū saņem ziņu, ka Parīzē Luvrā nogalināts muzeja pārzinis, kurš atstājis šifrētu vēstījumu. Lengdons un daiļā franču kriptogrāfe Sofija sāk izmeklēt un pētīt, kas un kāpēc, un sastop neskaitāmus pārsteidzošus viduslaiku gleznotāja Leonardo da Vinči darbos slēptus mājienus. Atklājas, ka nogalinātais bijis kādas slepenas brālības loceklis, ka viņa priekšteči bijuši Izaks Ņūtons, Viktors Igo, Leonardo da Vinči. Tālāk šajā detektīvmistērijā seko vēl dažādi aizraujoši atklājumi un notikumi, kas te samezglojas, te atkal atšķetinās – galvenajiem varoņiem te traucē, te palīdz kāds franču policists un pat ļoti traucē kāds bāls mūks, kurš īsi pirms beigām iet bojā, bet labie no visām ķezām izkļūst sveikā. Tas viss nevienu nebūtu nedz satraucis, nedz aizskāris, taču tuvāk filmas beigām nāk gaismā atklājumi, ka Jēzus Kristus esot bijis ar cilvēkiem raksturīgām vājībām, viņam bijuši bērni, un šo bērnu pēcnācēji šobaltdien staigā pa zemes virsu un pat piedalās filmas sižeta pēdējos pavērsienos.

Tas, dabiski, nevarēja neizraisīt reliģiozu cilvēku dusmas. Ja Da Vinči kods būtu pietiekami vājš gabals, tad šādai ķecerībai baznīca varētu arī nepievērst uzmanību, taču šajā gadījumā runa ir par pietiekami iedarbīgu vēstījumu, par ko liecina grāmatas daudzmiljonu tirāžas un prognozējamā vispasaules izplatība arī filmai. Iedarbīguma pamatā acīmredzot ir tas, ka Da Vinči kods veidots ļoti dokumentāli, stāstīts un rādīts it kā par reāliem notikumiem, reālā vidē, īsti vēstures notikumi un personas sastopas, ievijas un izvijas cauri autora izdomātiem notikumiem un personām. Dens Brauns, jau rakstot grāmatu, ir iekodējis tajā provokāciju ar aprēķinu, ka tā palīdzēs pievērst uzmanību – katra augstu amatpersonu vai baznīcas pārstāvju dusmu izpausme vai, vēl labāk, aizliegums grāmatu pārdot vai rādīt filmu ir lieliska reklāma – aizliegtais auglis taču vienmēr bijis tas saldākais. Šis nav gadījums ar dāņu karikatūristiem, kuri diezin vai bija gaidījuši, ka visa musulmaņu pasaule ierūksies pret viņiem naidā par pravieša Muhameda attēlojumu provinces laikrakstā – Da Vinči koda autoram nav bijis grūti prognozēt, ka pretreakcija būs. Šī pretreakcija jau strādā un pievērš aizvien lielāku publikas uzmanību – skatīties filmu tagad dodas arī tie, kuriem bez trokšņainās ažiotāžas par kārtējo Holivudas detektīvu nebūtu nekādas intereses. Nav zināms, kā tur ir ar mākslu, jo par literāra vai kinematogrāfa darba patieso vērtību var spriest tikai pēc kāda laika, taču kā tirgvedības, sabiedrisko attiecību, reklāmas jomas parādība Da Vinči kods jau iegājis vēsturē – kā prece, ar kuru nopelnīti miljoni.

Katoļi: "Tā ir zaimošana!"

Lai arī reliģisko konfesiju pārstāvji redz un saprot, ka viņu dusmas tiek izmantotas Da Vinči koda reklāmai, šajā reizē viņi ir nolēmuši pretoties ASV popkultūras produktam un pēc iespējas skaļāk paust savu viedokli.

Latvijas Romas katoļu baznīcas arhibīskaps Jānis Pujats, kas savulaik visnotaļ atzinīgi izteicās par Mela Gibsona fimu Kristus ciešanas, Mēs par Da Vinči kodu sacīja, ka no ticības viedokļa filmā vērojamā versija par Bībeles notikumiem ir Dieva zaimošana, jo Tam Kungam tiek piedēvētas cilvēcīgas vājības. No vēstures viedokļa filmā falsificēti vispārzināmi fakti, kas neatbilst īstenībai. Jānis Pujats uzskata, ka morāli mākslas darbs ir ļoti bezatbildīgs, jo cilvēkiem tiek piegrūstas galvas ar nepatiesību, liekot viņiem maksāt par grāmatu un filmu. "Šī filma ir Dieva zaimošana, nevis patiesība. Patiesību var atrast, izlasot evaņģēliju un lūdzoties Dievu," piebilda Jānis Pujats. Grāmata Da Vinči kods, pamatojoties uz vēsturisku faktu apšaubāmu interpretāciju, apstrīd Jēzus Kristus dievišķību, Bībeles ticamību, kā arī baznīcas autoritāti.

Jāni Pujatu uztrauc, ka Da Vinči kodā kristietība tiek attēlota kā sazvērestība un baznīca kā slepena sazvērnieku organizācija. Turklāt nepatiesi tiek apvainota oficiāla un cienījama baznīcas organizācija Opus Dei, kas darbojas visā pasaulē, arī Latvijā. Skandalozā grāmata apgrūtina Opus Dei darbu izglītības, veselības aprūpes un labdarības jomā.

"Iespējams, kāds teiks, ka, komentējot Da Vinči kodu, grāmata tiek reklamēta, bet baznīcai nav tiesības klusēt. Vēsture mums pārmetīs, ka neesam izteikuši savu attieksmi savlaicīgi," skaidro Jānis Pujats, būdams pārliecināts, ka Latvijas kristieši vēlas dzirdēt baznīcas vērtējumu grāmatai un tās ekranizējumam.

Savukārt Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags neizceļas ar asu nosodījumu, bet liberāli skaidro, kā šī filma būtu jāuztver. Šo darbu varot uztvert arī kā "prīmā piedzīvojumu gabalu", taču cerības uzzināt jaunus faktus un patiesību gan esot pilnīgi veltīgas. Filmā paustie apgalvojumi neesot pamatoti, tos neapstiprinot ne teoloģijas zinātne, ne kristīgā mācība, un vispār ažiotāža, kas sacelta ap šo filmu, esot liels burbulis.

Vietām aizliegta, citur boikotēta

Jāņa Vanaga kolēģi daudzās citās zemēs gan nav tik mierīgi un vienotā frontē ar katoļiem uzbrūk Da Vinči kodam, cik nu tas kurā valstī iespējams.

ASV un Eiropā, kur valda liberālas vārda brīvības tradīcijas un nav administratīvu iespēju aizliegt filmas demonstrēšanu, reliģisko konfesiju pārstāvji rīko preses konferences, sniedz intervijas, nosoda filmu. Citur pasaulē filmas slāpēšana jau notiek ar cenzūras palīdzību. Drošs paliek drošs, savu varu ir izmantojis Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko – Baltkrievijā Da Vinči koda demonstrēšana ir aizliegta, kas gan ir vienīgā valsts Eiropā, kur tā noticis.

Tuvajos Austrumos, kur vairāk vai mazāk draudzīgi sadzīvo musulmaņu un kristiešu ticība, lai nepieļautu filmas dēļ liekus grautiņus, Da Vinči kods ir aizliegts – tā ir noticis Sīrijā, Ēģiptē, Jordānijā.

Par Indiju zināms, ka dažviet, piemēram, Goa, filma ir aizliegta, taču jautājums, vai aizliegums attieksies uz visu Indiju, vēl nesen nebija izlemts. Atbildīgā amatpersona informācijas un ziņu ministrs Prija Randžans Dasmunši bija piebremzējis filmas izrādīšanu. "Mēs esam sekulāra valsts. Šis jautājums ir ļoti jūtīgs, tāpēc mums šī problēma vispusīgi jāizvērtē," paudis ministrs.

Indijā islāmticīgie ir tikpat aktīvi karotāji kā kristieši par to, lai Da Vinči kodu nerādītu. "Mēs nevaram samierināties ar to, ka tiek apmelots Jēzus," pauž Indijas islāmticīgo sunnītu līdere Maulana Mansūra Alī Hāna. "Svētajā Korānā rakstīts, ka Jēzus ir viens no mūsu praviešiem, bet filma Da Vinči kods rāda, ka viņš esot bijis precējies. Tie ir apkaunojoši meli." Tikmēr daudzi kristieši Indijā, protestējot pret filmu, ir sākuši badastreiku.

Libānas katoļu informācijas centra prezidents Abdū Abū Kasms saka: "Filmā ir vietas, kas aizskar dziļākās ticības saknes – tur rādīts, ka Jēzum bijuši seksuāli sakari ar Mariju Magdalēnu. Nevaram tam piekrist, pat ja runa ir tikai par māksliniecisku iztēli."

Da Vinči koda cunami ir sasniedzis arī Dienvidkoreju, kur notiek diskusijas par iespējamo filmas rādīšanas aizliegumu. Šajā valstī, kas var šķist tāla Āzija ar savām reliģijām, tomēr ir 13 miljoni protestantu un 4,6 miljoni Romas katoļu. Šeit ticīgie iesnieguši prasību tiesā ar lūgumu aizliegt filmu, taču tiesa to noraidījusi, paužot, ka filma ir izdomājums un tāpēc nav aizliedzama. Korejiešu protestantu organizācijas ir samierinājušās ar tiesas lēmumu, tomēr ir lūgušas sabiedrību boikotēt filmu.

Taizemes kristieši ir iesnieguši valsts iestādēm lūgumu pirms Da Vinči koda demonstrēšanas kinoteātros to cenzēt – izgriezt no tās pēdējās 15 minūtes.

Tālajā Klusā okeāna salā Samoa vienīgajā valsts kinoteātrī filmu Da Vinči kods valdība ir aizliegusi rādīt.

ASV nacionālā albīnu un hipopigmentēto organizācija (NOAH) paudusi satraukumu par to, ka Sīla tēls filmā (ļaunais, bālais mūks) var radīt negatīvu sabiedrības attieksmi pret gaišmatainajiem un bālajiem līdzpilsoņiem.

Visā pasaulē nerimstas arī sabiedrības diskusijas dažādos interneta forumos – tāpat kā Latvijas Delfos, arī citur atsauksmju skaits par Da Vinči koda problemātiku ir reizes desmit lielāks nekā pat par karstākajām iekšpolitikas tēmām.

Dena Brauna izdomātā versija par vēsturi un reliģiju ir radījusi vairākus turpinājumus un atzarus strīdos – nosacīti var izdalīt trīs versiju piekritējus par to, kas ir Dens Brauns: pirmie uzskata, ka Da Vinči kods ir bezvērtīga draņķība un tās autors vāji izglītots kompilators, otrie – ka Dens Brauns atklājis īsto patiesību, vēl trešie pilnā pārliecībā pauž sazvērestības teoriju, ka filmas veidotāji visu sarunājuši ar katoļu baznīcu un abiem tā ir pašreklāmas akcija.

Var jau būt, ka filma ir tikai sēnalas, tukšs burbulis, taču tam ir globāli izmēri.