Bija laiks, kad Latvijā dzīvoja un spēlēja divi šaha lielmeistari – Mihails Tāls un Aivars Gipslis. Labi draugi, taču pēc rakstura pilnīgi pretmeti. Pirmais bija īstens huzārs, dzīvelīgs un atraktīvs gan ikdienā, gan pie melnbaltā galdiņa. Otrais – rūpīgs un prātīgs, lai gan ne bez humora: Gipšļa izteicieni šahistu vidē klīda kā iecienīti aforismi.
Viņš atstāja mums savu jaunradi – tikpat pamatīgi, latviski zemnieciski būvētas partijas, kāds bija pats. Pirms septiņiem gadiem nāve pārsteidza lielmeistaru pie šaha galdiņa, bet pirms mēneša Aivaru Gipsli pieminējām viņa 70. dzimšanas dienā.
Vēlu, toties labi
Aivars Gipslis šahu sāka spēlēt tikai 12 gadu vecumā, kad cilvēks jau zina, ko dara, nevis seko vienīgi instinktiem. Tāds pamatīgums viņu pavadīja visu sportista mūžu. Bet sākumā bija Rīgas pionieru pils šaha pulciņš, kur viņu sagaidīja virkne nedaudz vecāku topošo talantu – Tāls, Klovāns, Kļaviņš, Kirilovs. Gaišmatainais Aivars bija augumā pasīks, tālab tika iesaukts par Čirku, bet par to necik neuztraucās. Jo savu lielumu drīz vien spēja pierādīt uz šaha galdiņa.
Visi tālaika "pionieri" ir vienisprātis – viņiem neparasti palaimējies ar pirmo treneri. Pils pulciņu iejūtīgi vadīja tagad jau aizmirstais Jānis Krūzkops. Gipslis vēlāk viņu pieminēja: "Tas bija cilvēks, kurš savā laikā Latvijas šaha labā izdarīja krietni vairāk par jebkuru citu, treneris, kura priekšā es noliecu galvu."
No "Krūzkopa aprindām" cēlās pēckara Latvijas šahistu jaunais vilnis – paaudze, kurai bija lemts iet tālu pāri mūsu zemītes robežām. Šīs paaudzes pārstāvji kļuva par noteicējiem Latvijas izlases komandā uz gandrīz četriem gadu desmitiem.
Students iziet pasaulē
Mihails Tāls par Gipsli 1985. gadā: "Tagad solīdajā žurnāla "Šahs" redaktorā grūti atpazīt to mazo un kārno puišeli, ar kuru kopā spēlējām Pionieru pils čempionātos, bet vēlāk republikas jaunatnes izlases sastāvā apbraukājām daudzas pilsētas, cīnoties vissavienības jaunatnes komandu sacensībās. Aivars sevi rekomendēja kā labu šahistu visai agri, jau tolaik atšķiroties ar savu pārdomāto, tehnisko spēli iepretim tādiem huzāriem romantiķiem, kādi bijām mēs ar Kļaviņu un Klovānu. Toties kopā iznāca laba komanda."
Savus visaugstākos sasniegumus šahā Aivars Gipslis patiesi ieguvis komandu sacensībās. 1957. gadā, uzņemts PSRS studentu izlases vienībā, viņš pasaules studentu meistarsacīkstēs Reikjavīkā uzrādīja tāda ranga sacensībām fantastisku rezultātu – septiņas uzvaras septiņās cīņās! Tik spožu sasniegumu viņš atkārtot nespēja vairs nekad, lai gan vēlāk kļuva arī par Eiropas čempionu PSRS komandas sastāvā. Varbūt tāpēc, ka ar studentu nopietni sāka rēķināties šaha "profesori". Drīz jaunais veco vidū jau centās ne vien sargāt savus šaha bastionus, bet pie apsvērtas izdevības arī devās solīdos uzbrukumos. Savu iespēju viņš garām nelaida, lai gan riskēt un krist avantūrās nepavisam nemīlēja. Iespējams, tieši šī stabilitāte un prasme savaldīt emocijas praktisku mērķu sasniegšanas vārdā Gipslim pavēra spožas šaha trenera iespējas, turklāt kaprīzajā dāmu vidē.
Pasaules čempiones treneris
Nona Gaprindašvili (Gruzija), pasaules sieviešu šaha čempione:
"Manā sportiskajā liktenī "slaidais gaišmatis" no Latvijas ienāca 1966. gadā. Grūti apskaust 29 gadus vecu treneri, par kura aprūpējamo kļūst divdesmitpiecgadīga šahiste, pasaules un valsts čempiones titulu īpašniece, kura, protams, to vien sapņo, kā noturēties tronī pēc iespējas ilgāku laiku. Vēl šo baltu dienu brīnos, kā Aivars tika galā ar šo sarežģīto uzdevumu. Mūsu radošā un veiksmīgā sadarbība turpinājās 13 gadus, un šajā laikā mani godkārīgie sapņi it bieži arī piepildījās. Skaidrs, ka par to esmu daudz pateicības parādā padomdevējam trenerim, kura ieteikumi man bieži palīdzēja un atbalstīja šaha vētrās."
Starptautiskā lielmeistara titulu Aivaram Gipslim piešķīra, kad viņš jau gadu bija darbojies kā treneris. Šis gods tika iegūts, iepriekšējo gadu gaitā neatlaidīgi krājot punktus prestižos starptautiskos turnīros. Gipslis zaudēja ārkārtīgi reti, taču prasīgie viņa talanta cienītāji uzskatīja, ka uzvaras latvietis varētu gūt arī vairāk. Taču šahists palika uzticīgs latviskajam pamatīgumam, bieži vien samierinoties ar treknu zīli rokā nekā mānīgi spožu medni kokā.
Trīsdesmit piecu gadu vecumā rīdzinieka spējas novērtēja arī PSRS šaha vadība, uzaicinot Gipsli par lielvalsts sieviešu izlases vadītāju, un viņa vadībā šī izlase 12 gados sešas reizes pēc kārtas plūca pasaules šaha olimpiāžu laurus Skopjē, Medelinā, Buenosairesā, Lavaletā, Lucernā un Salonikos. Grūtākais brīdis pienāca 1980. gadā Lavaletā uz Maltas salas, kur neizdevās kārtējā triumfālā pastaiga. Uzvarētāja komanda kļuva zināma tikai turnīra pēdējā dienā pēc pārtraukto partiju izspēles. Līdzbiedri atceras: tā bijusi viena no pavisam retajām reizēm, kad Aivars redzēts nedaudz satraucies. Tomēr satraukums nebija šķērslis izsmeļošai uzvaras ceļa meklēšanai un atrašanai – Gipšļa vadītā komanda palika šaha Olimpa virsotnē.
Viņš turpināja arī aktīvu līdzdalību turnīros. Šo gaitu iezīmē uzvaras Paula Keresa piemiņas turnīros Tallinā, pirmā vieta Višī, Hradeckrālovas, Vrņačkabanjas un Kalkutas starptautiskajos mačos. Sasniegumi šķiet jo ievērojamāki tāpēc, ka līdztekus trenera darbam Aivars Gipslis veica arī citu – ne mazāk svarīgu un rūpju prasošu.
Šaha žurnālists un redaktors
Nona Gaprindašvili: "Kā sena un uzticīga žurnāla "Šahs" lasītāja es daudzus gadus sekoju Gipšļa žurnālista darbībai. Viņa vadītais žurnāls bija patiesi labs un plaši populārs, sevišķi rubrika "Atklātņu teorija", kurai mans bijušais treneris, balstoties uz savu leģendāro kartotēku, veltīja īpašu vērību. Viņa partiju analīzes izcēlās ar lakonismu, autors nenogriezās no galvenā ceļa, kas krietni palīdzēja šahistiem ātri uztvert pat visai sarežģītas teorētiskās uzbūves."
Žurnāla "Šahs" redakcijā Gipslis ienāca 1967. gadā, itin drīz gūdams ievērību ne tikai kā šaha lietpratējs, bet arī labi lasāms žurnālists. Tāpēc nav brīnums, ka viņu, Starptautiskās šaha žurnālistu savienības dalībnieku, Maskavas žurnālu "64" un "Šahmati v SSSR" iecienītu autoru, 1971. gadā iecēla par populārā izdevuma galveno redaktoru. Gipšļa laikā "Šahs" nostiprināja reputāciju kā viens no visā pasaulē populārākajiem senajai spēlei veltītajiem izdevumiem un sasniedza 60 tūkstošu tirāžu, tika izplatīts gandrīz 50 valstīs.
Mihails Tāls, kurš arī bijis "Šaha" redaktors: "Pēc savas pieredzes zinu, ka žurnālista darbība dažkārt izjauc šahista praktiskos spēļu plānus, tāpēc tas nevarēja neatsaukties Aivara izspēlēto partiju kvalitātē un arī sportiskajos sasniegumos. Taču tā ir tikai medaļas viena puse. Godprātība un pienākuma apziņa, kādas pilnā mērā piemīt Gipslim, bija kļuvušas tradicionālas.''''
Pasaules čempiones treneris kļuva arī par Nopelniem bagāto treneri saulainajā, vīniem svētītajā kalnu zemē Gruzijā. Nona Gaprindašvili:
"Ārēji apņēmīgais un asais, līdzīgs šerifam kovboju formās, Aivars Gipslis patiesībā ir maigs un labsirdīgs cilvēks. Trenerim tās ir vērtīgas īpašības, sevišķi jau saskarsmē ar mums, vājo dzimumu. Latviešu lielmeistars ir arī visai aukstasinīgs un nekad nezaudē ticību panākumiem pat visai grūtās situācijās. Varbūt tas ir tāds ziemeļnieka temperaments, bet varbūt viņš ir nedaudz fatālists. Pielieciet tam klāt īsti zemniecisku darba mīlestību, teicamas teorijas zināšanas, džentlmenisku punktualitāti un bruņnieciskumu, kas pareizināti ar īpatnēju humora izjūtu, rāda gluži vai ideāla trenera attēlu. Vismaz es tā domāju."
Gipslis par sevi
"Atskatoties uz savu šahista karjeru 35 gadu garumā, uz šo bezgalīgo sacensību un pārbraucienu virkni, kas tik raksturīga mūsdienu šahistiem, es nez kāpēc vispirms atceros 1953. gadu, kad notika mans pirmais starts pieaugušo komandā. Iedomājieties vien: līdzās maestro Aleksandram Koblencam un čempionei Mildai Laubertei spēlē sešpadsmitgadīgs jaunulis. Esmu pārliecināts – tas ir labākais paņēmiens, kā panākt ātru šahista briedumu. Šajā sporta veidā nedrīkst noteikt kādus vecuma cenzus, ne minimālos, ne maksimālos."
***
VIZĪTKARTE
Aivars Gipslis
- Dzimis 1937. gada 8. februārī Rīgā. Miris 2000. gada 13. aprīlī Berlīnē starptautiska turnīra laikā.
- Šahā kopš 1949. gada, astoņkārtējs Latvijas meistars.
- Studentu pasaules čempions komandu sacensībās PSRS komandas sastāvā (1957, 1958).
Eiropas čempions PSRS komandas sastāvā (1970). Piedalījies vairāk nekā pusotra simta turnīros, izcīnot 28 pirmās, 16 otrās un 15 trešās vietas.
- Starptautiskais meistars (1964), starptautiskais lielmeistars (1967).
- Pasaules čempiones Nonas Gaprindašvili (Gruzija) treneris (1966 – 1979), PSRS sieviešu izlases treneris no 1972. gada līdz Latvijas atmodai.
- Gruzijas PSR Nopelniem bagātais treneris (1973), PSRS Nopelniem bagātais treneris (1976).
