Tā vien šķiet, ka Latvijā par normu kļūst ēterā demonstrēt negatavus darbus. Tiesa, līdz šim daudzmaz bija samanāmas nenogatavināto augļu attīstības perspektīvas, turpretim "Labrīt, Latvija!" jau savā dzimšanas brīdī pati sev ir liegusi izaugsmes iespējas. Studijas dizains, kadra iekārtojums, tematiskā struktūra un vadītāju izvēle – cirvja asmens, kas aizcirtis jaundzimušā saknes.

Lai arī dizaina speciālisti atzīst, ka pats par sevi studijas iekārtojums atbilst mūsdienīgas TV studijas prasībām, tas ir pilnībā nepiemērots izvēlētajai satura struktūrai. Raidījuma vadītāji – pāris, kas savā starpā uztur pārsvarā neveiklu, tukšu, sižetus piesakošu sarunu, ir spiesti sarunāties, novietojoties nedabiskā pozā. Priekšplānā nosēdinātā sieviešdzimtas vadītāja galvu var nemitīgi grozīt 180 grādu leņķī, kamēr kājās stāvošais vīriešdzimtas vadītājs savu sakāmo adresē partneres mugurai... Jaunie vadītāji šīs neveiklās kustības veic nenogurstoši, kamēr pieredzējušie frāzes viens otram lidina, skatot kamerā vai studijas tālēs.

Lai arī ar kadra tekstuālajiem rimbuļiem ir gribēts tas labākais - sniegt papildu informāciju rakstīta vārda formā, dzeltenīgo bimbuļu izvietojums ir aizvakardiena. Var apelēt pie tendences vai visās pasaules TV kadru papildināt ar rakstīto informāciju, tomēr tās izvietojums ir neuzbāzīgs, ļaujot skatītājam izvēlēties, ko no piedāvājuma baudīt. Tekstuālajai informācijai ir jābūt ar lietderības koeficientu, kamēr "Labrīt" tā atgādina tikai un vienīgi kadra pieķēzīšanu.

Raidījuma tematiskā struktūra vairāk atgādina haotisku savārstījumu starp ziņām Latvijā, tad pasaulē, tad laikrakstu apskatiem, pludinot iekšā stāstus par automobiļu modeļiem vai apceres par iespējām Latvijā ieviest karaļnamu. Solījums būt lietderīgiem arī lauku ļaudīm ir palicis solījums. Bet pašu ziņu esamība rīta blokā līdzinās radioziņām mazattīstītas reģionālās televīzijas varēšanas līmenī. Nekas nemainīsies, kamēr tās netiks sajūgtas ciešā sasaistē ar LTV ziņu dienestu, abām pusēm – rītniekiem un vakarniekiem - gribot panākt vienu teicamu rezultātu. Pagaidām ir sajūta, ka to, ko panorāmieši atļauj, pat nepārmontētu, bez izteiktiem jaunas dienas svaiguma akcentiem nodemonstrē, bet pārējo pielasa paši pēc savas saprašanas par rīta ziņu aktualitāšu būtiskumu.

Vienīgā uzteicamā rīta bloka sastāvdaļa, ar kuru pat izdodas iekabināt "900 sekundēm", ir aina iz Rīgas ielām. Kamēr LNT kameras rāda paplūdušu Rīgas tiltu tālskatu, "Labrīt" skaidri nodemonstrē situāciju sastrēgušajās ielās. Taču, līdzko notiek mēģinājumi parunāt par notiekošo uz Latvijas ceļiem, – bēdu ieleja. Statiska Latvijas kartīte sastingst jau tā pieķēzītajā ekrānā, un aizkadrā skan galvu reibinoši teksti, kā, piemēram: "Par situāciju uz Latvijas ceļiem: Valkā beigta bedrīšu labošana!"

Te nu esmu nonākusi līdz kadru jautājumam. Ieplūdinātajām jaunajām asinīm vajadzēja kalpot par labu stimulu "vecajiem" rīta bukiem pamainīt profesionāli rutinizēto darba stilu. Diemžēl jāteic: paldies Dievam, ka Ija Circene–Groša, Aigars Rozenbergs un Elvis Jansons ir atstāti raidījumā, citādi – katastrofa.

Tā vien šķiet, ka jaunā trijotne - katrs savā pamatnodarbē, visticamāk, spējot būt ne tikai profesionāļi, bet arī personības – TV kadrā uzvedas kā pilnīgas nulles. Latvijas Radio2 pārstāve Velga Vītola padarīta par pelēko peli, kura vienkārši pazūd aiz ausij tīkamā balss tembra, pareizās dikcijas. Personības valdzinājums – nulle, lai gan noteikti taču ir?! Banku speciāliste Iveta Šnepa var šarmēt ar izskatu, bet tas arī viss. Kāpēc savam vecumam atbilstošas inteliģences sieviete kadrā pārvēršas par dumju smukulīti, kas čivina par saviem sapņiem pavizināties, šķiet, poršē vāģī un aizceļot uz aizjūras zemēm? Atļaujos pieņemt, ka šīs pilnīgi debilās un no raidījuma konteksta kliedzoši ārā lecošās repliciņas, kas domātas materiālu pieteikumiem un vadītāju savstarpējās sarunas uzturēšanai, nāk no izmisuma: kaut kas taču jāsaka, bet scenārijā, iespējams, nekas nav uzrakstīts, tad nu, kas lampu drudzī uz mēles, tas ārā.

Par aktiera Andra Bula izdaudzināto seksīgumu dažāda vecuma sieviešu un arī vīriešu skatītāju auditorijās varētu pastrīdēties, taču ne jau seksīgu vīrieti meklējam rīta TV raidījuma blokā. Kokainība tandēmā ar paštīksmināšanos (arī izteikta īpašība Šnepas darbā), spēj dzemdināt tikai tādas spārnotas frāzes kā: "Lai jums būtu veiksmīga un laba diena – informācija par sastrēgumiem uz Rīgas tiltiem…"

Protams, atrunai varam piesaukt lampu drudzi, kas ir neatņemams traucēklis darbam visiem iesācējiem TV, turklāt vēl dzīvajā ēterā. Taču, ja reiz jauni cilvēki tiek izraudzīti darbam kadrā, ar viņiem ir jāstrādā aizkadra profesionāļiem. Tieši jums, LTV aizkadra profesionāļi, šie pārmetumi par Velgas, Ivetas un Andra nostādīšanu nevarīšu statusā. Tieši jums ar viņiem bija jāstrādā tik ilgi, kamēr, ielaisti kadrā, jaunie spētu domāt tikai par darāmo darbu, sasniedzamo mērķi.

"Labrīt" jauno vadītāju izpildījumā ir klasisks piemērs mācību televīzijai, melnajiem ēteriem, bet nekādā gadījumā ne gatavam, noslīpētam, skatītājiem piedāvājamam produktam. Un, kad vēl jauno saliek pārī ar "veco", pirmā nespēja turēties līdzi uzplaukst kā košumkoša puķe.

Finišējošā TV sezona liek domāt par jaunu tendenci LTV – necienot skatītāju, ēterā laist negatavus projektus, kuru izaugsme tad nu ir mokoša abās televizora ekrāna pusēs mītošajiem, negatīvas publicitātes ieskāvumā. Lai atminam skaļākos un mokošākos projektus - "100 g kultūras", "0 pozīcija".

Kad "Labrīt, Latvija!" startēja 4. maijā, tā bija pārpilna ar tehniskiem brāķiem, materiālu nobrukumiem. Atvainojoties skatītājiem par ķibelēm, vairākkārt tika uzsvērts: priekš pirmās reizes tas ir piedodams... "100 g kultūras" "piedošanu" no skatītājiem saņēma pēc 4-5 mēnešu darba, "0 pozīcija" pēc trīs mēnešu darba vēl balansē uz robežas. Cik ilgi "Labrīt, Latvija!" skatītājiem nāksies būt saprotošiem un piedodošiem? Un kurš būs nākamais mācību projekts LTV?