Visupirms, kas tā tāda par rudens tūres noslēgšanu un ko no tādas gaidīt?

Zilus brīnumus, jo, kad koncertzāle pārvēršas par naktsklubu, tad notiek zili brīnumi.

"101" krāsa ir zilā?

Nē, nav. Simtu viens, šķiet, oficiālās ir kādas 16 krāsas, kas randomā mainās. Bet tūre ir tā, ka visi kopā braucam pa dzimto zemi un spēlējam diskotēkas.

Braucot pa Latviju, ir sajūta, ka "101" mīl visā valstī, ne tikai zināmā Rīgas auditorijā?

Ir sajūta, ka "101" ir ļoti atpazīstams brends. Es neuzskatu, ka var mīlēt zemi, maizi, radiostaciju. Var mīlēt mammu, sievu, meitu, dēlu.

Ko pats mīli?

Redzi, es domāju, ka drīkstu mīlēt "Radio 101", jo esmu viens no tētiem, kas izklausās šausmīgi gay, bet tā ir. Es mīlu radio, kas ir dzīvs organisms, nevis kompjūters.

Radio, šķiet, iemīlējies jau bērnībā. Toreiz cerēji, ka kļūsi par šādu radio "tēvu"?

Tā taču dara ikviens sīkais - skaidri un gaiši pastāsta, kas viņš būs, kad izaugs liels: kosmonauts, tramvaja vadītājs, radio dīdžejs... Lielu bērnības daļu gribēju būt operdziedātājs, un viss uz to arī nedaudz gāja - aktiera dramatisms un kaut kāda muzikāla toņkārtu sajēga man piemita, cik nu tas desmit gados var būt... Bet tad baltā radiopulkstenī no Skanstes ielas ierunājās Loks, Mielavs vai Volfs, un jumts vienkārši aizbrauca. Pēc "101" bija akūta nepieciešamība.

Izņemot divus mēnešus, kuru laikā savā dzīvē esmu reklamējis veļas pulveri, vienmēr pats esmu sev izdomājis darbu.

Un sakrita visas zvaigznes tā, ka bija jāizdomā radio! Te nu tas ir. Un nekur netaisās pazust.

Pieteicāt to kā revolūciju. Pašiem ir sajūta, ka tāda radio sfērā ir notikusi, vai runa ir vairāk par iekšējo brīvības sajūtu un radio iekšējo darbības mehānismu?

Vispirms tā bija revolūcija pašam, protams. Tad tā bija revolūcija reklāmas kampaņai. Radio sfērā īstā revolūcija vēl tikai notiks, un pēc desmit gadiem, es domāju, ka no šī brīža stacijām būs dzirdamas kādas trīs... Un "101" būs viena no tām.

Ambiciozi. Kas nebūt nenozīmē kaut ko sliktu. No kurienes tev vispār asinīs šī ambiciozitāte, ar kuru jau esi panācis acīmredzami daudz?

Nu, tas man tev ir jāprasa... Konkrētu radagabalu nenosaukšu. Bet tādu jau pašu plus mīnus padarījusi vide, kurā dzīvojam. Perestroika, resnie gadi, krīzes - jēziņ, ko tik 30 dzīves gados cilvēks jau nav paguvis izdzīvot! Ja negribas iet rakt grāvjus vai braukt uz Korku, vai Londonā mazgāt traukus, tad ir visu laiku jāštuko, neizmirstot arīdzan par izglītību. Jo ir džeki, kas štuko, bet kuriem ir diezgan slikta izglītība. Es neuzskatu, ka man ir pasaules labākā izglītība, taču es katru dienu pāris stundas joprojām veltu sevis izglītošanai un redzu, ka citi to nedara, jo... velns viņ’ sazin’, ko viņi dara.

Kādā intervijā teici, ka piecu minūšu laikā piekristu "biezam" darba piedāvājumam ASV. Tādā situācijā zustu šis izdzīvošanas dzinulis, tad varbūt tādu piedāvājumu labāk nemaz negaidīt?

Pirmkārt, tāda piedāvājuma nav. Otrkārt, tas piedāvājums, visticamāk, nekad nebūs. Bet filozofiski - tagad tas, ko teicu toreiz, ir pārvērties vēlmē vinnēt loterijā.

Minēji tos 30. Februārī tiešām iesoļosi ceturtajā gadu desmitā. Tas tevi jebkādā veidā mulsina?

Svētdien Parīzē, Versaļā, pils biļešu pārdevēja neticēja, ka man ir vairāk nekā 25 (tad būtu par velti ticis iekšā). Internetā kaut kādas meitenes reiz runāja, ka man vienmēr palikšot 24.

Mulsināt mulsina tikai tas, ka jaunība, kas šķita mūžīga, tāda laikam tomēr nav, jo savādāk laiks nekustētos tik ātri.

Tagad jāsāk piestrādāt pie laika pavadīšanas kvalitātes. Bet tas nav nekas mulsinošs.

Un kā ir mainījusies tava vērtību sistēma pēdējo piecu gadu laikā - pēkšņi saproti, ka tas un tas ir mēsls, bet tā gan ir baigā lieta, vai tik krasas izmaiņas tomēr neesi piedzīvojis?

Ja nu vienīgi kulinārijā, jo, kā īsts latvietis, pirms sāku par to interesēties pastiprināti, zināju pilnīgi neko. Un jo vairāk brīnumu tu ēd un sagaršo, jo vairāk saproti, kādus mēslus esi ēdis līdz šim. Pats sev vienmēr esmu spēlējis lieliskus ierakstus un rādījis lieliskas filmas. Ja par raksturu, tad šaubos, ka tas cilvēkiem kādreiz vispār mainās.

Pēdējo piecu gadu laikā ir uzradusies pilnīgi jauna ikdienas sfēra - sociālo mediju aktivitātes. Esi tajās meties iekšā ar pilnu jaudu un ar pareizo attieksmi, spriežot pēc Twitter sekotāju skaita. Tā arī ir kvalitatīva laika pavadīšana?

Tam drīzāk ir sakars ar ambiciozitāti. Starp citu, ja šo lasa kaut kādi šovu ļaudis, kas taisa svētdienās tās dziedāšanas pārraides, tad gribētu izmantot iespēju un viņiem ieteikt paskatīties, cik jauki tviteru izmanto viņu aizjūru kolēģi. Ir vēl tikai viens maziņš sīkums - tviters ir jādabū iekšā televīzijā. Un tā, pa nopietno. Tad mission būs accomplished. Bet man tā noteikti ir ļoti kvalitatīva un, galvenais, vērtīga, vārda visās izpausmēs, laika pavadīšana. Par to, vai tas tā ir pārējiem, man ir grūti spriest!

Ko no vēlamā vēl neesi paveicis mediju, publiskajā vidē?

Oi! Ko tad es esmu paveicis? Kad Sirmais beidza TV šovu, viņš teica: "Cilvēki ir sākuši domāt, ko ēd..."

Man nav sajūtas, ka cilvēki ir sākuši domāt, ko klausās! Līdz ar to par sasniegto runāt ir stipri pāragri!

Labs salīdzinājums! Bet varbūt latvietim nemaz neder tā pati mūzika, kas, piemēram, anglim? Pat ja ir runa par popmūziku vai rokmūziku, nevis, teiksim, tautas mūziku.

Neviens jau nesaka, ka viņam jāklausās tas pats, kas anglim. Un viņš arī neklausās. Latvietim patīk dziesmas, kurās svilpo, kurām nav sarežģīts teksts un kurām var dziedāt līdzi. Bet latvietis nezina, kāpēc tas aborigēns vai afro cilvēks tai dziesmā svilpo. Un latvietim nav ne jausmas, ka, ja viņš ieklausītos tekstā, ko tas tur dzied, varbūt viņam tā vienkārši pēkšņi nāktu apskaidrība par daudzām lietām. Latvietim dažādu iemeslu dēļ ir ļoti slikta populārās mūzikas izglītība, un latvietis mūziku neklausās sakarībās. Ir normāla grupa. Šitā normāla dziesma. Šitā nepatīk. Klāss Vāvere var desmitiem gadu plēsties no ādas laukā, lai latvietim nopietni paskaidrotu, ka popmūzikā tomēr eksistē tāda lieta kā "labā gaume", bet latvietis paskatās uz Klāsu, nopērk tādu pašu vīna pudeli, ar kādu Klāss nofotografēts, bet turpina klausīties to pašu neko, ko līdz šim. Žēl Klāsa un žēl latviešu...

Diezgan drūma aina. Varbūt tas ir jaunās paaudzes jautājums un viss tiešām mainīsies, ko mēs, protams, uzzināsim tikai pēc kāda ilgāka laika posma. Bet kāda tad ir šī īsā recepte - klausīties tavas vakara programmas un pašiem rakt tālāk?

Būt atvērtiem, es teiktu. Uzklausīt viedokļus un censties tos izprast. Un izteikt savējos, tikai tad, kad pašiem ir skaidrs konteksts. Tagad komentāros izlasīsi, cik daudzi cilvēki nekad dzīvē nav klausījušies jebkādas manas programmas, jo tās vispār nevar paklausīties. Es neuzskatu, ka manas dzīves misija ir kādam iegalvot, ka Latvijas Radio 2 dzirdama amatierisma un infantilisma kultivēšana par nodokļu maksātāju naudu... Es lieliski pavadu un pavadīšu laiku, vienalga, cik cilvēkiem par to būs interese. Taču, kamēr citi dara citas lietas, es klausos mūziku. Visu dienu, katru dienu. Un es tiešām ceru, ka šā procesa laikā es atrodu ik dienu kaut ko interesantu, ko tālāk nodot citiem.

Visticamāk, ka tā arī ir, tādēļ novēlu turpināt darīt to, kas tiešām patīk un padodas. Ja tā darītu krietni vairāk cilvēku, šī pasaule noteikti būtu labāka! Ir novembris, kas Rietumu pasaulē, kā smejies, jau nozīmē Ziemassvētku buma sākšanos. Novēlējums?

Katram, kas grib iPadu, lai tiek iPads šogad svētkos... Nu, vismaz kaut kas no "Apple". Stīvs (Džobss) mums šogad tāds kā simbols, kurš liek atcerēties, ka par visu pasaules naudu nevar nopirkt nemirstību. Un, ja svētkos kādā brīvā brīdī sanāk, ieslēdziet to "Radio 101" kaut vai uz desmit minūtēm, jo diez vai kādam no tā kļūs sliktāk!