Iespējams, der arī vēls rudens vai pat ziema, taču vispiemērotākais gadalaiks šķiet agrs pavasaris.

Trevī strūklaka nav Liepājas pludmale

Pavasaris ieteicams ne tikai tāpēc, ka varat izjust krasās laika apstākļu maiņas efektu, pāris stundās no Latvijas drēgnās miglas un mežmalās balojošā sniega nokļūstot Apenīnu pussalā, kur zāle ir smaragdzaļa, žilbinošās saules staros puķes zied griezdamās un tūristi izmetušies šortos. Vasara nav vēlama galvenokārt tāpēc, ka Romas centrā nav daudz tādu vietu, līdzīgu mūsu Jūrmalas vai Raiņa parkam, pat ne Rožu vai Čakstes laukumam ne, kur koku ēnā kaut uz brīdi patverties no tveices. Protams, var noslīdēt metro tuneļos un pēc pārdesmit minūtēm izkāpt ēnainajā parkā pie Villa Borgesa vai Palatīna uzkalnā turpat aiz Senās Romas sirds – Kapitolija kalna, kur lejā paliek ielu troksnis, smaržo pēc tikko nopļautas zāles, cauri lapotnei starp apdrupušajiem mūriem koku zaros kārdinoši vīd apelsīnu bumbuļi un pamalē virs kalniem redzama mākoņu blīvēšanās, gatavojoties doties uzbrukumā Romai. Taču, kamēr atgriezīsities savā mītnes vietā, vienalga, pa pazemi vai virszemi, atkal būsit tikpat saburzīts un izkarsis, kā pirms došanās meklēt svaigumu.

Ar vārdu sakot, ja jau aprīļa pirmajās dienās saule sakarsējusi gaisu līdz 23 grādiem ēnā un tveice pēcpusdienā šķiet nogurdinājusi pat pie visa pieradušos Romas baložus, tad vasarā diez vai pietiktu izturības, lai, teiksim, pēc 20 minūšu gājiena no respektablā Piazza della Republica pa izkarsēto Via Nazionale līdz Piazza Venezia izjustu šo laukumu apjozušo Viktora Emanuēla monumenta, Venēcijas pils un Trojāna kolonas majestātiskumu. Arī netālu izslējies grandiozais Kolizejs jums šķitīs nekas vairāk kā vecs grausts un domāsit tikai par to, kā tikt atpakaļ līdz viesnīcai, nevis vēlēsities pabūt vietā, kur mūsu ēras pašā sākumā 55 tūkstoši skatītāju aurēja, gladiatoriem noasiņojot savstarpējās cīņās vai tos saplosot lauvām.

Jā, Romā vai ik uz soļa burbuļo ūdeņi. Tie šļācas no strūklakām, virs kurām paceļas Bernīni un kādu tik vēl dižgaru veidotas skulptūras. Ūdeņi plūst vārtu velvēs, arkās, kāpņu pakājē no ūdenskrāniem, no kuriem droši vien slāpes remdējuši ne tikai patricieši un plebeji, bet arī vergi Spartaka vadītās sacelšanās laikā un varbūt pat Romas iekarotāji barbari, savus dzeltenbrūnos ūdeņus cauri pilsētai veļ Tibra. Taču tās akmenī iekaltās krastmalas nav Liepājas pludmale un greznās strūklakas nav mūsu jūras ūdeņi, kuros atveldzēties.

Ja arī izdosies izspraukties cauri ļaužu aplenkumam ap strūklakām, tad iebrist šajās mākslas vērtībās nebūtu vēlams tā iemesla dēļ, ka droši vien jūs tūlīt atrastos garšļaukus ar visām drēbēm, paslīdot uz monētām, kuras tūristi cerībā atgriezties Romā sabirdinājuši vismaz Trevī un Četru upju strūklakā Navona laukumā tik biezā kārtā, ka no tām Romas ubagiem droši vien būtu nodrošināta lepna dzīve vairāku mēnešu garumā.

Mikelandželo un Rafaela saruna par futbolu

Tiesa, no tveices var patverties baznīcās, bazilikās, katedrālēs, un tādu Romā ir ap pustūkstoti. Tikai tas nozīmē, ka savā Romas apgaitā netiksit uz priekšu. Jo nemaz nevajag Svētā Pētera baziliku pilsētvalstī Vatikānā, šo pasaules lielāko dievnamu, kas izstiepies divu futbola laukumu garumā un kupols izslējies 136,5 metru augstumā, kļūstot par orientieri, ja esat nomaldījies šauro ielu un ieliņu, laukumu un kāpņu, piļu un baznīcu, tempļu un pieminekļu, renesanses un baroka labirintā. Nevajag arī vislabāk saglabājušos Romas antīko celtni – mūsu ēras 1.gadsimtā būvēto Panteonu, kuru par pēdējo atdusas vietu izvēlējušies ne tikai daudzi Itālijas monarhi, bet arī Rafaels.

Jā, nemaz nevajag šīs un citas dižceltnes, jo savā varā jūs paņems jebkurš dievnams. Ar altāriem un pīlāriem, nišām un sienu gleznojumiem, freskām un vitrāžām, kolonnām un statujām, grotām un portikiem, obeliskiem, baldahīniem un sarkofāgiem, ar Jaunavas Marijas un krustā sistā Jēzus Kristus, ar eņģeļu un pāvestu skulptūrām. Tā vien šķiet, ka esat atgriezušies 15. vai pat 12.gadsimtā, kuru ēnas čukst. Ka aiz dievnamu mūriem pa Via Corso vai Fori Imperiali nedārdinātu automašīnu un motociklu straumes, nekārdinātu Armani, Valentīno un Gucci firmu veikalu greznie skatlogi. Ka tūlīt atvērsies smagās sānu durvis un ieradīsies benediktiešu mūku procesija, lai vienā no nišām kapenēs guldītu pāvestu Pāvilu V. Bet tie divi vīri taču kaut kur redzēti, kuri stāv pie grandiozā sienas gleznojuma – tā kā Mikelandželo, tā kā Rafaels, un gadsimti savās vietās nostājas tikai tad, kad viņu sarunās ieskanas Turīnas "Juventus" un Milānas "Inter" futbola klubu spēlētāju vārdi. Var gadīties, ka patvērumu no tveices esat meklējuši Santa Maria del Popolo vai Santa Maria della Vittorio baznīcās, nemaz nenojaušot, ka rakstnieks Dens Brauns vienā no pasaulē visvairāk lasītajiem romāniem "Eņģeļi un dēmoni" šajās baznīcās vērpj dramatiskus notikumus. Ja nu šo romānu esat lasījuši, tad, ejot pa Svētā Eņģeļa tiltu ar goda sardzē stāvošajiem divpadsmit grandioziem eņģeļiem, jūs citām acīm skatīsieties uz Svētā Eņģeļa it kā drūmo, it kā noslēpumu pilno pili pārsimts metru no Vatikāna. Rakstniekam bija labpaticies šajā pilī izdarīt pagriezienu romāna sižetā, labajam uzvarot ļaunumu. Bet Isola Tiberian saliņa vienā no Tibras līkumiem jums saistīsies ar to, ka pie tās krastiem labais izglābās pēc baismā ieroča – antivielas – sprādziena virs Romas…

Bērni uz vēstures putekļu klātajām drupām

Kas vēl nav ieteicams mūžīgajā pilsētā? Nav ieteicams doties uz turieni tad, kad Romā ir kultūras nedēļa. Es nezinu, cik bieži tā notiek, taču aprīļa sākumā tāda bija. It kā labi – var ietaupīt naudu, jo tūrisma objektos ieeja bez maksas. Tikai diez vai šajā laikā iekļūsit, piemēram, Siksta kapelā Vatikānā vai Borgēzu villā ar to mākslas dārgumiem.

Jo kultūras nedēļa nozīmē to, ka tajā laikā tiešām visi ceļi ved uz Romu un tur ierodas skolēnu ekskursijas no visas Itālijas. Gan tāda vecuma, kurā jau apzinās savas valsts vareno pagātni, gan tāda, kurā par nozīmīgākām personām Itālijas vēsturē uzskata pasaku varoņus Pinokio un Čipolīno. Acīmredzot kultūras nedēļas pieskaņotas skolēnu brīvdienām (vai otrādi – brīvdienas pieskaņotas kultūras nedēļām) un gan Vatikānā, gan pie Kolizeja, gan Romas dibināšanas vietā Palatīna uzkalnā valda tāda drūzma kā pie mums pludmales festivālā.

Tikai nedomājiet raidīt niknus skatus uz skolas bērniem, kuri ātrvilcienā "Eurostar", tam no Milānas traucoties pa Lombardijas līdzenumu, aiz Boloņas sākot līkumot starp kalniem un pēc Florences rībinot cauri tuneļiem, jūtas kā palaisti brīvībā starpbrīdī pēc smagas mācību stundas. Itālieši rauca pieri, ja vilciens četrarpus stundu garajā ceļā aizkavējās par trīs minūtēm, taču uz bērnu klaigāšanu noraudzījās labsirdīgi. Tāpat nebrīnieties, ka bērni gulšņā uz vēstures putekļiem klātajām tempļu drupām Forumā, kur, sasprindzinot dzirdi, var saklausīt Jūlija Cēzara un Kleopatras soļus, Kaligulas orģiju skaņas un oratora Cicerona runas mākslu, apvārdojot savus politiskos pretiniekus. Tā arī nemanīju, ka kāds aizrādītu jauniešiem, kuri dzenāja bumbu pie vienas no kādreizējo pāvestu vasaras mītnēm – greznās Villa Giulia un dimdināja to pret mūriem, no kuriem Nērons bija vērojis degam Romu. Bērniem Itālijā tiek ļauta vislielākā vaļa. Bērni ir pāri visam, un nedod Dievs tiem nodarīt pāri.

Tajās dienās Parmā notvēra noziedznieku, kas bija nolaupījis pusotru gadu veco Tomazo, lai no ģimenes izspiestu naudu, un puisīti nogalinājis. Kaut arī kulmināciju sasniedza parlamenta vēlēšanu kampaņa, kaut arī trīs itāļu klubi aizvadīja izšķirošas spēles Čempionu līgā sporta veidā, kas Itālijā ir svēts – futbolā, tomēr televīzijas pirmā kanāla galvenās ziņas vismaz četrus vakarus sākās ar citu sižetu. Atkal un atkal intervēja Tomazo vecākus, policistus, juristus, dažādas citas amatpersonas, atkal un atkal rādīja notverto noziedznieku un nogalināšanas vietu. No apjomīgo laikrakstu pirmajām lappusēm vairākas dienas pēc kārtas pretī raudzījās smaidošais puisītis, baznīcās viņa piemiņai iededza svecītes, Romas pāvests desmitiem tūkstošu cilvēku klātbūtnē aizlūdza par Tomazo. Sabiedrība tik sacelta kājās, radot visas nācijas kopējas traģēdijas apziņu, lai mazinātu līdzīgu noziegumu atkārtošanos.

Roma neguļ, guļ tikai Romā

Būdami Romā, neatstājiet vaļā viesnīcas istabas logus, lai arī cik vilinoši būtu vērties mūžīgās pilsētas naksnīgajās debesīs un klausīties, kā slēģos rotaļājas vējš, nākdams no Sicīlijas klintīm pāri Tirēnu jūrai, padziedot Kapri salā un Neapolē, un pierimstot, aizķēries Romas baznīcu smailēs un apmaldījies kupolos. Ne jau nu zagļi līdīs iekšā pa logu, tie savu darbu profesionāli dara gaišā dienas laikā ļaužu drūzmā. Tikai, logam paliekot atvērtam, jūs nebūsit izgulējies.

Jo Roma ir nomodā visas divdesmit četras stundas diennaktī. Ja no miega neuzraus krodziņu vēlīno apmeklētāju došanās mājup, tad to izdarīs motociklu dārdoņa, kas šaurajās ieliņās atgādina tanku armādas došanos kaujā. Ja neuzmodinās divu kaimiņu sasaukšanās pāri ielai, novēlot labu nakti, tad to izdarīs veikalnieki un krodzinieki, vēl pirms saules lēkta cits citam arī pāri ielai novēlot labrītu. Laiku pa laikam noblīkšķēs atkritumu konteineri, tos iztukšojot atkritumu savācēju automašīnās. Šķiet, tikko vēl nožvadzēja žalūzijas, verot ciet veikaliņus, kad tās jau nožvadz, verot tos vaļā.

Ir lielpilsētas, kuras var labāk izjust, izmetot līkumu agrā rīta stundā, kad ielas un laukumi vēl klusi un tukši. Uz Romu tas neattiecas. Vēl ilgi jāgaida līdz brīdim, kad pirmie saules stari nopulēs sarkanos dakstiņu jumtus, tie vēl nav pat pamodinājuši auļojošo zirgu skulptūras virs Viktora Emanuēla monumenta un likuši iezibēties zobenam, kuru pacēlis eņģelis virs šīs būtnes vārdā nosauktās pils, taču Romas ielas jau murd. Preces uz galdiņiem izlikuši ielu tirgoņi, kuri pat lietus laikā jums centīsies pierādīt, ka jāiegādājas saulesbrilles, bet saulainā laikā pārliecinās, ka pats nepieciešamākais priekšmets jums ir lietussargs. Suvenīru pārdevēji piedāvā krūzītes, šķīvīšus, šķiltaviņas, pelnutraukus ar Vatikāna, Kolizeja, Spānijas laukuma kāpņu, Kapitolija kalna, Venēcijas laukuma attēliem, medaljonus un piespraudes ar iepriekšējā un pašreizējā pāvesta portretiem, kreklus ar Itālijas futbola zvaigžņu Trezegē, Indzagi, Bufona, Ševčenko, Kafū, Figu, Kakā uzvārdiem un spēlētāju numuriem, vilcenes un Romas dibinātāju Romula un Rema figūriņas kokā, metālā, plastmasā, jostas, somiņas un visādus nieciņus.

Savas vietas jau ieņēmuši ubagi, gan pilnā balsī pievēršot sev uzmanību, gan stājoties garāmgājējiem ceļā. Uzsēduši uz motocikliem un motorolleriem, cauri automašīnu biezoknim uz darbu spraucas Vatikāna kalpotāji sutanām mugurā un banku ierēdņi, tērpušies solīdos, melnos uzvalkos un kaklasaitēs. Vienīgi klaidoņi, satinušies segās, turpina snaust Tibras krastos, patiltēs, metro stacijās, zem arkām pie greznajiem veikaliem.

Arrivederci, Roma! par vienu eiro

Neuzķerieties uz kafejnīcu īpašnieku un viesmīļu izdomu. Lai arī cik atjautīgus variantus izstrādājuši ielu tirgotāji, ubagi un kabatzagļi, lai jūs atbrīvotu no naudas, tomēr tie nevar mēroties ar sabiedriskās ēdināšanas sektora pārstāvjiem. Ja viņi, nostājušies savu iestāžu durvīs vai zem nojumēm, rīta agrumā jūs uzrunā – buon giorno,signore!, bet vakarā – buona sera, signore!, tad nelepojieties pie sevis, sak, redz, cik esmu slavens, mani pazīst pat Romā. Pirmajās reizēs šāda uzmanības parādīšana varētu šķist interesanta, taču, ja tev vai ik uz soļa gar degunu vicina ēdienkarti un gandrīz vai aiz rokas rauj pie galdiņa, tad ātri vien tas jau liekas uzmācīgi. Vienalga, kaut arī tas notiktu slavenajā Navona laukumā, ap kuru kafejnīcas saspiedušās cita pie citas un iestiepušās apkārtnes ieliņās, pa visu kvartālu izplatot kafijas aromātu, vai laukumiņā, kur savulaik uz sārta, labajai vecenītei pakurot uguntiņu, sadedzināts Džordano Bruno, ādai loboties un matiem švirkstot.

Katra no kafejnīcām cenšas pievilināt ar kaut ko savu, kaut arī tikai noformējumā. Valdošā tēma ir kino, konkrēti – Itālijas kino zelta laikmets, neoreālisms, kad pasaulē valdīja režisoru Roberto Roselīni, Vitorio de Sikas, Pjēra Paolo Pazolīni, Lukino Viskonti, Federiko Fellīni filmas un tolaik arī par mūsu jaunatnes elkiem kļuva Sofija Lorēna, Džina Lollobridžida, Džuljeta Mazīna, Marčello Mastrojani. Pie kafejnīcu sienām attēli no filmām – "Roma – atklāta pilsēta", "Rokko un viņa brāļi", "Velosipēdu zagļi", "Kabīrijas naktis", "Saldā dzīve", "8 ½", bet gandrīz katras kafejnīcas īpašnieks par pienākumu uzskatījis goda vietā likt "Romas brīvdienas". Un Odrija Hepberna un Gregorijs Peks jums raugās pretī, gan vizinoties motociklā ap palmu rundāli ielu krustojumā, gan stāvot uz Spānijas laukuma platajām kāpnēm, gan mansarda istabiņā, apkārt vijoties jumtu dārziem.

Ja nu esat ievilināti kafejnīcā, bārā, tratorijā, tad neapmulstat, ja viesmīlis jums centīsies paglaimot, sakot, ka atgādināt viņam Sofiju Lorēnu vai Roberto de Niro. Un viņš nesabozīsies, ja atbildēsit skaidrā latviešu valodā ar nelielu Velnaciema izloksni, ka savukārt viņš jums atgādina Sicīlijas mafijas bosu donu Karleoni vai Benito Musolīni.

Vienā vietā viesmīlis nesīs pasūtīto spaghetti alla carbonara un filetti di bacolla dejojošā solī, ik pa brīdim piesitot kāju, citā jūs savu saltimbocca alla Romana saņemsit, viņam dziedot kaut ko no Lučano Pavaroti repertuāra, bet varbūt arī tas ir Totto Katunjo repertuārs. Vēl citā viesmīlis pie jūsu galdiņa atsūtīs muzikantu, kas par vienu eiro akordeona pavadījumā nodziedās klasisko Arrivederci, Roma!, tikai vārdus gan zinās vienīgi pirmajām divām rindiņām. Gaidīts viesis jūs būsit vienmēr, kaut arī tikai par trīs eiro pasūtīsit uno piccolo cofe americano, kas nozīmē neko vairāk kā tikai mazītiņu tasīti visparastākās kafijas.

Ir arī citas metodes. Viesmīlis centīsies uzzināt, no kurienes esat ieradies, un, ja teiksit, ka no Otaņķu pagasta, piekrītoši mās ar galvu, sak, kā tad nu es nezinātu tādu vietu. Vai arī tikai un vienīgi jūs pacienās ar paša darināto dzeramo piņģerota lieluma trauciņā. Tikai pēc viņa brūvējuma nobaudīšanas nerādiet uz augšu paceltu īkšķi, jo pēc uzslavas viņš būs klāt ar prāvu pudeli un turpinās jūs cienāt vēl un vēl, gaidot, kad skopums būs nodzīts un jūs jau pasūtīsit pats. Un arī attiecīgi maksāsit. Jo tas taču darināts tikai un vienīgi jums. Vai pēc tam jutīsities kā gladiators, kas gatavs varoņdarbiem ne tikai Kolizeja arēnā, jeb Tibrā ūdens šķitīs līdz ceļiem – tas atkarīgs no katra paša. Bet visticamāk, ka soļosit tālāk pa civilizācijas šūpuļa un pasaules kultūras un garīguma centra ielām un laukumiem, ieklausoties varenās pagātnes elpā. Jo galu galā nekādi lielie attālumi miljonu pilsētas galvenās dižvietas neatdala. No Santa Maria Maggiore baznīcas netālu no dzelzceļa stacijas līdz Kapitolija kalnam Romas pašā sirdī nav tālāk kā no Ezerkrasta rajona līdz Rožu laukumam, bet no Kolizeja līdz Vatikānam varat aizsoļot ātrāk nekā no Pērkones kanāla līdz Raiņa parkam.

Bet varbūt tā tikai šķiet? Jo tā taču ir Roma, pa kuru iet nav garlaicīgi ne brīdi.