Man vienmēr ir licies, ka kino esmu puslīdz kompetents. Tā vietā, lai savas smadzenes aizpildītu ar noderīgu informāciju par to, kā bez katastrofām izurbt caurumu sienā vai sasiet kaklasaiti, es varu caurām dienām vārīties par to, cik reizes Džekijam Čanam vajadzēja pārfilmēt vienu un to pašu kritienu no trešā stāva (ar galvu uz leju, protams) vai ko īsti ar tām ambiciozajām beigām par cilvēka evolūciju gribēja pateikt Stenlijs Kubriks savā "2001: A Space Odyssey". Tāpēc iedomājieties manu izbrīnu, pagājušās nedēļas ASV kino ienākumu Top 10 saraksta līderpozīcijā ieraugot filmu, par kuru es zināju tikpat daudz, cik zīdainis par makrofiziku.

Sevi nedaudz aizstāvot, teikšu, ka "Hannah Montana/Miley Cyrus: Best of Both Worlds Concert Tour", kura nepilnos septiņsimt kinoteātros nopelnīja trīsdesmit vienu miljonu dolāru (!!!), nav īsti ne mākslas, ne dokumentāla filma (kaut gan, cik noprotu, tajā ir ietvertas intervijas). Tas ir koncerta ieraksts, kurš ir uzfilmēts ar pēdējos gados arvien biežāk izmantoto tehnoloģiju, kura speciāli aprīkotos kinoteātros (kaut vai tie paši IMAX) dod iespēju izjust attēlu trīs dimensijās. Tātad kā kādreiz kinoteātrī "Spartaks", tikai ar vēl asākām izjūtām. Īsti nezinu, uz ko ir spējīga šī tīņu zvaigzne Miley Cyrus un kāpēc katrā otrajā amerikāņu ģimenes bērnistabā pie sienas karājas šīs vēl vismaz vienu mēnesi populārās slavenības plakāti, bet fakts ir tāds, ka šis ir viens no pirmajiem tāda tipa koncerta ierakstu demonstrējumiem kinoteātros. Bēdīga ironija slēpjas tur, ka pirms neilga laika leģendārie "U2" kinoteātros izlaida līdzīgu filmu ar nosaukumu "U2 3D", tikai popularitātes ziņā tā ne tuvu nebija tik apmeklēta kā "Hannah Montana". Jebkurā gadījumā viens labums no šīs filmas panākumiem tomēr ir, proti, daudziem citiem (cerams, jūsu favorītiem) mūziķiem tagad būs motivācija nofilmēt kaut ko līdzīgu. Tikai iedomājieties - jums vairs nebūs jāstāv sasmakušā zālē un iecienītie muzikanti skatīsies jums tieši acīs! Lidojošas bungu vālītes un mediatori diemžēl komplektā neietilpst.

Lai mani pakoriģē kāds ar Āzijas šausmu filmām apsēsts fanātiķis, bet vienmēr esmu uzskatījis oriģinālos "Ring", "Grudge" un "The Eye" par trim galvenajiem iemesliem, kāpēc šis subžanrs kļuva tik iecienīts pirms vairākiem gadiem visā pasaulē. Holivuda uz to reaģēja ļoti ātri, un vismaz "The Ring" un "The Grudge" rimeiki nesa šausmu žanram netipiski labu peļņu, bet "The Eye" amerikanizētā versija ilgi marinējās sagatavošanas stadijā. Protams, tajos nostūros govi slauc līdz brīdim, kamēr tai pupi zili, tāpēc sekoja viens rimeiks pēc otra, šoreiz daudz mazāk pazīstamākām un kopumā vājākām filmām (kaut vai tas pats "One Missed Call" vai "Pulse"), no kurām lielākā daļa joprojām pamanījās atpelnīt to nelielos budžetus - vismaz investoriem jaunai mājai (cerams, bez tumšmatainiem bērniem - spokiem) pietika. Bet fakts paliek fakts, ar katru nākamo filmu nopelnīt kļuva arvien grūtāk, jo skatītāji no šīm savā starpā tik līdzīgajām filmām nogura. Šā iemesla dēļ atgriezīšos pie filmas "The Eye" rimeika ar Džesiku Albu (Jessica Alba) galvenajā lomā. Beidzot uzņemtā filma nopelnīja divpadsmit miljonus dolāru, kas varbūt nav peļami, bet, zinot oriģinālversijas popularitāti, pirms diviem vai trim gadiem tai būtu gājis daudz, daudz labāk.

Par pārējiem debitantiem runājot, ar dzīvniekiem, sniega cilvēku un zāles pīpētāju jokiem piesātinātā komēdija "Strange Wilderness" piedzīvoja diezgan pamatīgu sagrāvi (tikai $ 3 050 000), kas vēlreiz pierāda: ja tu neesi Vils Ferels (Will Ferrell) vai Adams Sendlers (Adam Sandler), tad tavai komēdijai palīdzēt var tikai tīra veiksme, kritiķu uzslavas un ļoti labs mārketinga plāns. Kaut gan neatkarīgi no tā, vai filma būs smieklīga vai ne, tai ir garantēta vismaz kaut kāda popularitāte jauniešu vidū pēc tam, kad filma iznāks DVD formātā. Toties, kā jau biju paredzējis, pat "Desperate Housewives" cienītājus (tādi vēl ir palikuši?) īsti neinteresē, kur, izņemot šo seriālu, filmējas Eva Langorija. Romantiskā komēdija "Over Her Dead Body", kurā šī aktrise tēlo spoku, ar mokām sagrāba 3 miljonus un pat neiekļuva desmitniekā. Dodu šīm filmām vēl divas, varbūt trīs nedēļas, pēc kurām tās pametīs kinoteātrus. Skarbi, bet ko var darīt.