Vainers savus pētījumus un secinājumus apkopojis grāmatā "Don’t Try This At Home: The Physics of Hollywood Movies" ("Nemēģini to izdarīt mājās: Fizika Holivudas filmās").

Attiecībā uz Džordža Lukasa iespaidīgo fantastikas sāgu sešās daļās "Zvaigžņu kari" Veiners iesaka pat nepievērst uzmanību dīvainajam faktam, ka "senos, senos laikos galaktikā, kas atrodas ļoti, ļoti tālu", dzīvojošajiem bijušas grandiozas zināšanas par prātam neaptveramu kosmosa kuģu būvēšanu.

Galvenā "Zvaigžņu karu" kļūda ir dramatiskās starpgalaktiku kaujas kosmosā, ko pavada sprādzienu un šāvienu trokšņi, taču skaņa vakuumā nepārvietojas, līdz ar to patiesībā šādas kaujas notiktu stindzinošā klusumā.

Skaņas ātrums gaisā ir 340 metri sekundē un ūdenī un cietās vielās tā pārvietojas daudz ātrāk, taču vakuumā nav nekādas matērijas, caur kuru skaņas viļņiem pārvietoties.

Šo kļūdu ir pieļāvuši arī daudzu citu filmu, kā "Star Trek", "Galaxy Quest" un "Starship Troopers", veidotāji, taču šos fizikas likumus ir ņēmis vērā Stenlijs Kubriks savas filmas "2001: A Space Odyssey" uzņemšanā, kosmosa klusumu izmantojot papildu dramatisko efektu sasniegšanai.

Kā lielisku piemēru fizikas zināšanu trūkumam Holivudā Veiners min 1989.gada filmu "Betmens", kurā supervaroni atainoja Maikls Kītons.

Filmā Betmens un Kimas Beisingeres atveidotā varone krīt no daudzstāvu mājas, taču Betmenam kritienā izdodas ar virvei piestiprinātiem āķiem aizķert notekcauruli, paglābjot abus no drošas nāves, jo abi varoņi paliek karājoties virvē.

Tomēr, ņemot vērā Ņūtona pirmo likumu, nav nekādas nozīmes, vai kritienu strauji aptur ietriekšanās zemē vai arī kā citādi, un pēkšņa kritiena apturēšana gaisā nodarītu tikpat nopietnus ievainojumus kā atsišanās pret zemi.

Pie strauja paātrinājuma un pēkšņas ātruma samazināšanas cilvēkiem lūst lielie kauli un iespējami arī iekšēji savainojumi, jo cilvēka iekšējie orgāni nav ķermenī piestiprināti un saskaņā ar Ņūtona pirmo likumu tie turpinās pārvietoties "nemainīgā ātrumā taisnā līnijā, līdz uz tiem iedarbosies kāds ārējs spēks". Šajā gadījumā - līdz tie ietrieksies cilvēka ribās.

Attiecībā uz grāvēju "Armagedons" zinātnieki norāda, ka filmā atainotie notikumi ir teju neiespējami. Pirmkārt, nav saprotams, kāda jēga Brūsa Villisa vadītajai glābēju komandai Zemi apdraudošajā asteroīdā ieurbties 60 metru dziļumā. Filmā teikts, ka asteroīds ir aptuveni "Teksasas štata izmērā" - tas nozīmē, ka tā diametrs ir aptuveni 1300 kilometri, līdz ar to 60 metru garš tunelis ir ļoti niecīgs salīdzinājumā ar visu asteroīdu.

Veineru arī māc šaubas, vai atombumbas sprādzienā asteroīds patiešām sašķeltos precīzi divās daļās, nevis izšķīstu daudzos fragmentos, un vai sprādziens spētu atmest asteroīda daļas pietiekoši tālu, lai izmainītu to kursu prom no zemes.

Jebkurā gadījumā ar filmā minēto 100 megatonnu atombumbu asteroīda saspridzināšanai nemaz nepietiktu, bet vajadzētu vēl 70-80 miljonus šādu bumbu.

Arī notikumi pasaules galu vēstījošajā filmā "Diena pēc rītdienas" nav īsti reāli. Filma minimāli balstīta uz teoriju, ka globālā sasilšana galu galā var izraisīt globālu sasalumu, mainot pasaules okeānu straumju virzienu.

Taču filmā globālais sasalums iestājas paātrināti, izraisot tūlītēju ledus laikmetu. Vienā no filmas dramatiskākajiem momentiem Zemes atmosfērā pazeminoties ienāk ledusaukstas gaisa masas, kuru temperatūra ir mīnus 100 grādi pēc Celsija skalas, izraisot tūlītēju sasalumu.

Veiners norāda, ka gaisa temperatūra troposfērā - Zemes atmosfēras zemākajā slānī - ir no mīnus 45 līdz mīnus 75 grādiem pēc Celsija skalas. Un, pat ja brīnumainā kārtā gaiss troposfērā kļūtu tik auksts, gaiss pazeminoties sasiltu.

Savukārt 1996.gada filmā "Neatkarības diena", kur Zemei uzbrūk citplanētiešu kosmosa kuģu flote, cilvēkiem, neskatoties uz citplanētiešu acīmredzamo tehnisko pārākumu, kaut kādā veidā izdodas ielauzties iebrucēju gigantiskā bāzes kuģa datorā un uzspridzināt kosmosa kuģi.

Filmas gaitā tiek stāstīts, ka citplanētiešu bāzes kuģa masa līdzinās vienai ceturtdaļai Mēness masas un ka tas riņķo ap Zemi orbītā, kas atrodas desmit reizes tuvāk nekā Mēness.

Šāda kuģa gravitācija izraisītu milzīgus uzplūdus, pilnīgi iznīcinātu piekrastes teritorijas un visdrīzāk saspiestu Zemes garozu, izraisot katastrofiskas zemestrīces, skaidro Veiners.

Taču iebrucēji izsūta veselu floti ar mazākiem kosmosa kuģiem - katru 30 kilometru diametrā - lai tie draudīgi karājas virs pilsētām un pēc tam iznīcina tās ar liesmojošiem nāves stariem.

Veiners norāda, ka atbilstoši Ņūtona trešajam likumam, lai kuģis varētu karāties gaisā, uz to jāiedarbojas augšupejošam spēkam, kas ir vienlīdzīgs tā svaram. Līdz ar to kuģim vajadzētu izplatīt uz leju virzītu spēku. Ja šis spēks rada gaisa plūsmu, tad gaisa spiediens vien pilsētu pilnībā sagrautu. Tad kāpēc tērēt enerģiju tiem nāvējošajiem stariem?