Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Visvaldis Lācis savas grāmatas raksta ar pildspalvu. Ne pie datora sēdēdams - kā daudzi citi. Viņa rokraksts ir skaidrs, ass, ar "lidojošiem" vārdu nobeigumiem - it kā viņš būtu vēlējies savu domu pateikt ātrāk, nekā tā uzrakstīta.
It kā būtu steidzies patiesību atdot mums, pirms tā ir ikdienas apbružāta. Visvaldis Lācis ir latviešu leģionārs. Cilvēks, kuru vajāja krievnieku pēckara valdīšanas gados, cilvēks, kura pārliecību "nesaprot" daudzi šodienas "pareizie", kas gatavi ielīst ikvienā neieziepētā spraugā gan pa labi, gan pa kreisi. Cilvēks, kurš ir bijis uzticīgs savai mīļotajai Viktorijai - tikpat uzticīgs kā Latvijai un latviskajai idejai.
Pretim skaistajai Viktorijai
Pastāstiet, lūdzu, kā iepazināties ar savu nākamo sievu Viktoriju!
Sākšu iztālēm. Nesen nomira kāds mans draugs, ar kuru savos laukos, Baltužēnos, 1. septembrī es būtu svinējis sešdesmit gadu draudzības jubileju. Tā bija reti sastopama draudzība... Kad pēc Otrā pasaules kara iznācu no karagūstekņu nometnes, sapratu, ka tajā jomā, kas mani interesē - vēsturē -, man nav nekādu perspektīvu izvirzīties, jo biju leģionārs. Tāpēc izvēlējos veterinārārsta profesiju, jo man ļoti patika dzīvnieki. Lauksaimniecības akadēmijā iepazinos ar nākamo veterinārmedicīnas emeritēto docentu Artūru Garanču, kas man kļuva par labu un tuvu draugu. Vienreiz viņš teic, ka esot jāaiziet ciemos pie māsīcas un puķīte jāaiznes - viņai esot vārdadiena. Labi, ienesām to puķīti. Nu, un kā tas dzīvē nereti notiek, liktenis nospēlēja savu lomu - iepazinos ar Artūra māsīcu Viktoriju, un viņa man iepatikās no pirmā acu uzmetiena. Man toreiz bija 27, Viktorijai - 18 gadi.
Viktorija toreiz mācījās Rīgā, Raiņa vakara vidusskolā. Visvaldis sāka tikties ar Viktoriju, izveidojās ciešas draudzības jūtas. Visvaldis arī uzzināja, ka jaunās meitenes tēvs bija arestēts un izsūtīts uz Sibīriju. "Viņš bija aizsargs, nekāda cita grēka viņam nebija," - tā Lācis.
Visvaldis katru vakaru gāja uz vakarskolu pretim skaistajai Viktorijai. "Mēs ātri samīlējāmies viens otrā," smaidot atzīstas Visvaldis un piebilst, ka viņam patikusi jaunās meitenes neparasti nopietnā noteiktība. Viņš ar prieku atceras, kā pēc skolas abi gājuši pa Raiņa bulvāri līdz Marijas ielai, pēc tam parasti iestaigājuši Ziedoņdārzā, lai ilgāk pabūtu kopā. Reiz Visvaldis sācis runāt par precēšanos. Viktorija esot nopietni atbildējusi, ka viņa vēlas ideālu laulību. "Nu tad jau mēs abi vēlamies vienu un to pašu!" toreiz nopriecājies Visvaldis.
Ko jums nozīmē ideāla laulība?
Tas nozīmē - būt uzticīgiem vienam pret otru, nekad nelaist sev klāt citu cilvēku. Tas nozīmē - būt vienīgajiem mīlestībā vienam pret otru un nodzīvot kopā ilgu un laimīgu mūžu. Tā mēs ātri nolēmām apprecēties. Kā tad tur bija?... 1951. gada novembrī mēs iepazināmies un jau nākamā gada maijā apprecējāmies.
Vienu otru nobučojis...
Kāzas bija trūcīgas, jo naudas jaunajiem nebija. Abi sākuši dzīvot Visvalža mātes nepabeigtajā mājā kādā Rīgas rajonā, istabu tur bijis daudz, bet gandrīz visas tukšas.
Neatceros, kas īsti mums abiem piederēja - vai mums bija palags, bet segas nebija, vai arī otrādi, - smejas Visvaldis. Man bija trīs červonci, un mēs abi aizgājām uz Elizabetes un Tērbatas ielas stūri, kur kādreiz atradās dzimtsarakstu nodaļa. Es nopirku divus gredzentiņus - tie mums vēl tagad uz rokas - ar iekaltu datumu. Tā mēs apprecējāmies.
Visvaldis bez uzspēles, bet ar krietnu lepnumu atzīst, ka tā viņiem abiem bijusi vienīgā mīlestība, ko rotājusi pilnīga uzticība.
Nekad starp mums nav ielauzies neviens cilvēks, nekad nav bijuši nekādi skūpsti vai dzimumsakari ar citiem, - nopietni stāsta Lāča kungs, bet tūdaļ smaidot atklāj, ka "vienu otru sievieti gan esmu nobučojis... tā, pa jokam".
Nekad arī nav bijis tā, ka Visvaldim kāda būtne nevilšus būtu iekritusi sirdī - ar domu, ka šī sieviete, lūk, ir tikpat jauka kā viņa Viktorija. Šķiet, neviena sieviete nevarēja būt tāda kā Viktorija. Visvaldis ir pārliecināts, ka tieši karš viņam parādīja, ko nozīmē reālā dzīve.
Ja cilvēks redz asinis, utis, nāvi, ja viņš ir kaut dažas dienas izjutis badu, ja viņš zina, ko nozīmē būt cietumā, tad viņš ātri nojauš, kas ir patiesās dzīves vērtības. Kad satiku un iepazinu Viktoriju, tad sapratu, ka viņa, vienkārša Latgales meitene, spēs pārvarēt visas grūtības, viņai nekas nebūs par smagu. Jaunībā es ātri pamanīju, ka Viktorija ir ļoti strādīga. Viktorija visu mūžu ir milzīgi daudz strādājusi, un viņas lielais darbs - mūsu lauku māja - ir daudzkārt atzīta par sakoptāko lauku sētu. Vasarā mūsu sētā ir grūti atrast kādu nezāli... Varu apgalvot, ka es padaru tikai kādus 25 līdz 30 procentus no visiem šiem lauku mājas darbiem. Visu pārējo dara sieva. Es parasti pļauju zāli, sagādāju malku. Bet visu to skaistumu - to dara Viktorija. Viņa staigā pa sētu tā kā stārķis, knābā tās nezāles, katrai puķei taču jāizceļas zālienā.
Dzīvē - tukšums bez Jānīša
Dzīve savulaik, jaunībā, nebija viegla. Viktorija pabeidza tirdzniecības skolu, sāka strādāt, lai varētu eksistēt - kā stāstīja Visvaldis. Abi jaunie izdomāja, ka varētu studēt vienlaikus, bet vajadzēja arī kaut kā nodrošināt eksistenci, tāpēc Rīgas mājas saimniecības ēkā sāka turēt kādas 250 Leghornas vistas.
"Viktorija ik pārdienas gāja uz tirgu ar olu grozu," naudas pelnīšanas laikus atceras Visvaldis. Par spīti grūtībām, Visvaldis un Viktorija nolēma sākt studijas augstskolā.
Ne man, ne Viktorijai nebija kārtīgu pamatu svešvalodās, taču mēs sapratām, ka galvenā būs angļu valoda, - iesāk Lācis, - bet es iestājeksāmenos izgāzos krievu valodā. Viktorijai pietrūka punktu, viņa netika uzņemta. Viņa ļoti raudāja, un bija jau arī par ko... Mēs toreiz gaidījām mūsu pirmdzimto, Viktorija aizgāja lūgties pie dekāna, lai vismaz neklātienē uzņem, bet dekāns nekaunīgi atmeta, ka viņai vajadzēja padomāt, pirms palikt stāvoklī... Nākamajā gadā es mācījos ļoti cītīgi un noliku visus eksāmenus, arī krievu valodu.
Visvaldi un Viktoriju saistīja kopīgas intereses, taču visvairāk kopīgā viņi, protams, saskatīja savos bērnos.
Mums bija četri bērni, bet viens puisītis nomira, - skumji atminas Visvaldis. Puika saindējās ar netīru pienu, dabūja salmonelozi. Tas notika sen, 1963. gadā. Vienas dienas laikā aizgāja divi bērniņi - sievasmāsas meitiņa un mūsu Jānītis. Abi divi no tā paša piena... Tā bija briesmīga traģēdija. Jānītim bija gads un astoņi mēneši, viņš man jau skrēja pretim pie vārtiņiem un
sauca: tēta, tēta... Dēla bērēs nevarēju piedalīties, jo uz pārdzīvojumu pamata man sākās stipra asiņošana, mani aizrāva uz slimnīcu, jo domāja, ka mani skārusi kāda infekcija, bet ārsti pārbaudīja, neko neatrada, un es sapratu, ka tas viss no kreņķiem...
Pēc bērēm Visvaldis un Viktorija sajuta nelāgu tukšumu - Jānītis, viņu mazais lolojums, bija Viņsaulē, bet abu vecāku rokās vēl bija tik daudz siltuma, ko viņi nepaspēja atdot pastarītim. Un tad pasaulē pieteicās Dacīte - viņu jaunākā meitiņa. Divi vecākie puikas - Andis un Māris - jau bija paaugušies, nu nāca mazākā. Tas bija liels prieks pēc smagajām bēdām.
Katrā grupā - savs ziņotājs
Vai Viktorijai nebija bail no represijām, kad viņa uzzināja, ka viņas mīļotais ir bijis leģionārs?
Nē, protams, viņai nebija nekādu baiļu. Viņa, tāpat kā lielais vairums latviešu tautas, pret leģionāriem izturējās ar cieņu un sapratni. Viktorija par manu pagāni zināja visu. Arī viņas radiniekiem nebija nekādu šaubu par mūsu abu izvēli. Kā jau teicu - Viktorijas tēvu izsūtīja par to, ka savulaik viņš bija aizsargs, viņš atgriezās 1956. gadā, kad Hruščovs nāca pie varas. Viktorijas tēvs Noriļskā gan bija sabeidzis veselību, un viņš dzimtenē drīz vien nomira... insults.
Zinu, ka daudzi, kas atgriezās no Staļina nāves nometnēm, vairījās saviem bērniem un mazbērniem stāstīt par tur piedzīvoto. Vai ar jums bija tāpat?
Neko daudz nestāstīju, taču slēpt arī neko neslēpu. Mani taču tāpēc padzina no Lauksaimniecības akadēmijas. Avīzē pat bija ielikts raksts ar nosaukumu "Pietiek! Buržuāziskās ideoloģijas paudējiem nav vietas Lauksaimniecības akadēmijā!". Mani izslēdza kopā ar Paulu Kveldi un citiem - kopā septiņus studentus izmeta ārā. Vēlāk mani izslēdza arī no Universitātes - divas nedēļas pirms valsts eksāmeniem. Tas notika tāpēc, ka 1959. gadā biju pozitīvi izteicies par Eduardu Berklavu, kaut gan viņu personiski nepazinu. Katrā grupā jau bija savs ziņotājs. Es neapdomīgi izteicos, ka man nepatīk padomju vara. Ar to pietika. Tika sasaukta studentu kopsapulce, kurā mani "vienbalsīgi nosodīja", un es tiku izslēgts - ar formulējumu "par padomju studenta necienīgu stāju". Sākumā bija - "par amorālu stāju". Es aizgāju pie fakultātes vadības un pajautāju - par kādu amorālību mani nosoda? Ne es kārtis spēlēju, ne dzeru, ne ar meitām eju, tad kas par lietu? Teicu, ka rakstīšu uz kompartijas centrālkomiteju. Dekānam nācās mainīt izslēgšanas formulējumu. Tikai pēc vairākiem gadiem pabeidzu augstskolu - man atļāva to izdarīt Maskavā. Krievu cilvēki arī ir dažādi...
Jautāju jums par savu pārdzīvojumu un piedzīvojumu nestāstīšanu bērniem un mazbērniem tāpēc, ka tā patiešām notiek - tēvi un mātes maz stāsta saviem bērniem par vēsturi, arī par neseno - par Atmodu - nestāsta.
Jā, ir tāda lieta. Daudzi cilvēki toreiz, padomju laikos, baidījās, jo domāja - ar runāšanu var kādam nodarīt ļaunumu. Zinu kādu cilvēku, kurš līdz pat Atmodai nestāstīja savai meitai, ka viņš bijis leģionārs. Bet daudzus attur nevis bailes, bet gan intereses trūkums.
Varām paklausīgie
Pērn, 16. martā, ap Brīvības pieminekli tika uzsliets apkaunojošs žogs - gļēvā vara tādā veidā norobežojās no tautas. Kas būs šogad?
Saeimā esmu Aizsardzības, iekšlietu un pretkorupcijas komisijas sekretārs, Juris Dalbiņš tur ir vadītājs. Es runāju komisijas sēdē, atcerēdamies - šķiet, tas bija 1998. gadā? - puķu klājienu līdz Brīvības piemineklim, kad godinājām leģionārus. Bet tagad mūsu valdība ir tik gļēva, ka tikai runā par kaut kādiem teroristiem, par labējiem un kreisajiem, bet priekš kam tad ir Drošības policija un citi spēki? Priekš kam ir Zemessardze? Tiem taču jānodrošina, ka mēs mierīgi aizejam no katedrāles līdz piemineklim. Komisijā man visi tā kā piekrita (Minētā sēde notika februāra sākumā, savukārt saruna ar Visvaldi Lāci - 19. februārī. - E.V.), un beigās palikām pie tā, ka gājienā ies jauniešu organizācijas - "Visu Latvijai!", liepājnieku radikālais "Klubs 415", vēl citi, protams, arī mēs, leģionāri. Taču - bez politiskajiem plakātiem, vienīgi ar karogiem.
Apbrīnojami. No kurienes lēmējos tāda drosme šogad? Varbūt aiz kauna par pagājušo gadu?
Mūsu lēmēji kādreiz baidījās, ka "Amerika mūs nesapratīs", tāpēc nevarēsim iestāties NATO. Nu, pilnīgas muļķības. Kā tad igauņi izdarīja? Viņi atveda sava pulkveža Rebanes pelnus un pārbedīja dzimtenē. Igauņi nebaidījās, viņi nebija gļēvuļi - kā mūsējie. Viņi savus leģionārus sauc par brīvības cīnītājiem. Bet mēs - ko? Neko! Es Dalbiņam teicu, ka mūsu laiks ir pienācis, beigu beigās - krita taču 50 000 mūsējo. Lai arī naivi un utopiski cerējām, ka kopā ar vāciešiem pieveiksim padomju sērgu, taču... Lai nu kam, bet mums, minētās komisijas locekļiem, uz nākamo vai aiznākamo sēdi jāuzaicina Drošības policijas vadība, lai tā apliecina, ka policisti pienācīgi apsargās mūsu gājienu, neļaujot ekstrēmistiem mest uz mums dažādus priekšmetus, kliegt "fašizm ņe proidjot" (Fašisms netiks cauri. - Krievu val.) un tamlīdzīgi. Dalbiņš tā kā iebilda, ka tas neesot mūsu uzdevums - atļaut vai neatļaut gājienus, bet es pastāvēju uz savu, jo tas gan ir mūsu komisijas uzdevums. Uzzināju, ka arī Aigars Kalvītis nav pret mūsu gājienu. Mēs gājienā iesim jebkurā gadījumā. Mēs nevaram neiet.
Vēl ir interesants jautājums par mūsu prezidenti. Viņa īstenībā varētu pateikties leģionāriem, kas nosargāja Kurzemi, lai latviešu bēgļi varētu tikt uz Zviedriju. Arī viņas ģimene bija šo bēgļu skaitā. Taču tagad viņa ne tikai nepauž pateicību, bet pat demonstrē nievīgu attieksmi pret saviem glābējiem.
Es karoju tieši Kurzemē. Tās bija ļoti smagas un asiņainas kaujas. Ja Džūkstes-Lestenes fronti pārrautu, tad krieviem būtu taisnais ceļš uz Ventspili. Tajā ziņā jums taisnība: tad gan no Kurzemes krasta neviens nevarētu aizbēgt uz Zviedriju. Cīņu smagumu izjutu pats, tā bija briesmīga ziema, un kritušie vēl ilgi gulēja sasaluši... Mani ievainoja, un vietējo iedzīvotāju attieksmi es sajutu pilnībā: ja jau mūsu zēni te karo, tas nozīmē, ka Latvijai vēl ir cerības. Jā, prezidente ir leģionāriem pateicību parādā.
Diez vai mēs viņu kādreiz ieraudzīsim, piemēram, Lestenes memoriālā, lai parādītu godu un izteiktu pateicību saviem glābējiem...
Nē, protams! Kad atbrauc Zurofs vai kāds cits žīds, tad viņa pirmā ir klāt. Bet pie leģionāriem - nekad. Piedaloties Saeimas debatēs par robežlīgumu, es pieminēju Vairas Vīķes-Freibergas jaunībā teikto, proti, ka trimdai jau sen ir brēcoša vajadzība pieņemt morāles vadlīnijas attiecībā uz mums. Tāpēc arī es teicu, ka robežlīguma gadījumā prezidentei kopā ar Kalvīti bija lieliska iespēja nostāties šajās morālajās vadlīnijās. Izrādījās, ka šis viņas lieliskais teikums īstenībā ir tikai tukša frāze. Gluži tāpat kā Pabrika kungs - pirms pāris gadiem runā vienu, tagad - par robežlīgumu - runā gluži pretējo. Pabriks ar savu rīcību ir pierādījis, ka viņš ir gļēvs cilvēks. Absolūti paklausīgs augstajām varām - gan rietumu, gan austrumu pusē. Bezmugurkaula cilvēks. To, ko Pabriks par robežlīgumu teica pirms pāris gadiem un tagad, man iedeva izlasīt Aleksandrs Kiršteins. Tikai citāti! Bet kā raksturo vienu cilvēku...
Ja vienreiz samelo...
Jūs esat taisnīgs cilvēks. Kā jūs uztverat citu cilvēku melus?
Man būs atbilde - tikai ar cita cilvēka vārdiem. Tie būs Konrāda Adenauera vārdi. Esot Tautas frontē, biju arī ārzemēs un tur dabūju grāmatu par nule minēto valstsvīru. Zināt, kā bija? Daudzi cilvēki Atmodas gados, braucot pie ārzemju tautiešiem, prasīja naudu, bet es kā tāds apsēstais uzstājīgi prasīju grāmatas! Viktora Zemesarāja sieva man atrakstīja vēstuli, kurā par to pastāstīja. Nu, lūk... Adenauers ir teicis, ka politika var būt un tai jābūt tikumiski orientētai, politiķis nedrīkst melot, bet tas nenozīmē, ka viņam viss jāpasaka atklāti, respektīvi, viņš var arī nerunāt. Tā ka Pabrika kungs ir iekritis - vienā vai otrā reizē viņš ir melojis.
Vai pats esat kādreiz melojis?
Nē, cilvēks taču nevar nodzīvot, 83 gadus nemelojis! Ir jau lietas, ko nevar teikt citiem.
Bet sievai?
Sievai arī vienreiz, jā...
Kas tas bija par gadījumu?
Nesen tas bija... Man kaimiņos dzīvo... Ai, bet to gan nerakstiet, sieva bēdāsies...
Taču īsā sarunā noskaidrojām, ka šis Visvalža "nodarījums" nav tik briesmīgs, lai to noslēptu uz mūžīgiem laikiem. Patiesību sakot, viņa godprātība un cieņas pilnā attieksme pret sievu liecina par joprojām dzīvo mīlestību, kas viņus abus saista. Savukārt nebēdnīgais nodoms "paslēpt grēciņu" mums stāsta par Visvalža humorpilno iedabu.
Nu, tā... Netālu no manis dzīvo kāds atvaļināts ugunsdzēsības majors. Mēs draudzējamies jau ilgāku laiku, un pirms pāris gadiem nejauši uzzinājām, ka abi esam kaislīgi bliceri - spēlējam šahu ar pulksteni. Un tā mēs sākām blicot. Sieva man pārmeta: sak, tev līgums ar "Jumavu", tev jāraksta grāmata, bet tu tikai spēlē - divas stundas, divarpus stundas... Tā jau palika kā tāda atkarība. Bet dakteris Jānis Strazdiņš man teica, ka šī spēle esot laba smadzeņu darbības veicināšanai. Lai nevajadzētu strīdēties ar sieviņu, es teicu: labi, divus vai trīs mēnešus rakstīšu grāmatu, tāpēc vairs nespēlēšu. Vienu dienu gāju staigāt, aizstaigāju līdz majora mājām un - nenoturējos, iegāju! "Norāvām" pāris stundu. Aizgāju uz mājām, sieva jautā - kur tad tu staigāji tik ilgi, bet es izlikos, ka neesmu tur bijis. Kaut gan viņa jau saprata, kur patiesībā esmu bijis...
Vienreiz mūžā cilvēks samelo...
...un viņu tūlīt pieķer. (Smejas). Un tad es pateicu, ka līdz maijam nespēlēšu. Nu, negribu es tos pārmetumus un asumus. Patiesību sakot, ir nācies melot arī vēl kādreiz: esmu taču bijis leģionārs, darbā mani ņemt nekur negribēja, tāpēc vajadzēja kaut kā izlocīties.
Nav Eņģeļu partijas
Kāds ir jūsu lielākais nedarbs?
Eņģelis jau neviens nav... Un nav arī eņģeļu politiskās partijas. Visur priekšgalā ir cilvēki. Mūsu partijai ir Lembergs, Repšes partijai ir žīdi, Andrim Bērziņam un Kārinai Pētersonei - "Parex" banka, Šlesers pats sevi baro, "tēvzemiešus" savulaik baroja Lakučs un Cepurnieks. Varbūt skaidrot atkal ar cita cilvēka vārdiem. Piemēram, Seljē raksta, ka cilvēks savu dzīvi nevar nodzīvot bez egoisma, kas ir dabiska parādība ikvienas dzīvas būtnes mūžā, un ir muļķīgi turēties pie kristīgās ticības baušļa, kas teic: mīli tuvāko kā sevi pašu. Seljē uzskata, ka tā ir pretdabiska prasība, tāpēc to noraida. Bet cilvēkam ir jābūt godīgam, derīgam citiem un nav jākaitē citiem cilvēkiem. Tāpēc, ja jūs man tā prasāt, tad es pat nevaru iedomāties, ka būtu kādam kaitējis...
Vai, dieniņ, nedarbs jau nav tad, kad kādam kaitē! Varbūt pats sev?
O, tad jau gan man ir kaudzēm visa kā! Septiņi divnieki, un es palieku uz otru gadu!
Kad tad tas tā bija?
Vidusskolā. Tas bija 1938./39. gada ziemā. Tēvs nomira, māte domāja, ka viņas dēls Visvaldis ir ne tikai ģeniāls, bet pat ļoti ģeniāls, tāpēc nobāra skolotājus, kuri viņas dēlam liek tos divniekus. Ko dēls? Pamet skolu, sāk spēlēt kārtis - pokeru, zolīti -, pārdod deķi, pārdod tēva uzvalku, lai dzēstu parādus - citādi jau kompānijā neņem iekšā, ja ir nenomaksāti parādi. No tā laika es zinu, ka kāršu parāds ir goda lieta.
Bet kas notika pēc tam - pēc tās ziemas, kad skolu pametāt?
Aizgāju karā. Tad, kad visapkārt bija utis, netīrība, asinis, tad, kad visvairāk par visu gribējās karstu tēju ar rupjmaizi, - tad tu, cilvēks, sāki saprast, ko nozīmē dzīve un zināšanas. Pēc tam jau es skolu pabeidzu ar izcilību. Pēc tam, kad izgāju leģionāru skolu. Bet tas jau ir cits stāsts.