Viņas panākumi ļauj būt tieši tādai, kāda viņa ir, — vaļsirdīgai, atklātai, drošai un ar asu mēli. Dziedot Olga Rajecka aizvadījusi aptuveni 30 gadus un dziedot labprāt tikpat aizvadītu vēl. Varbūt arī Latvijai būs sava Tīna Tērnere?

— Vai dziedi, kopš sevi atceries?

— Tā varētu teikt. Piedzimu Lietuvā, Lungē, bet izaugu Klaipēdā. Aptuveni līdz divu gadu vecumam dzīvoju tur, netālu no Liepājas un jūras. Tad mamma apprecējās un pārcēlās uz dzīvi Lielvārdē, kolhozā "Lāčplēsis". Mana mamma bija un ir ļoti atraktīva, mums mājās vienmēr bija plašu atskaņotājs, skanēja mūzika... Dziesmas mācījos no tām, bet pēc tam izpildīju. Bieži braucām uz Lietuvu pie radiem, mani lika uz krēsla, un es dziedāju. Bet visas tantes, mammasmāsas, kas ir vecākas par viņu, raudāja. Radi un arī es pati jutu, ka man tā lieta šausmīgi patīk. Tāpēc visi, cik vien varēja, manu dziedāšanu tikai veicināja. Kā jau laukos, kāds kādam bija pačukstējis, ka Vidas meita smuki dzied, un mani aizveda uz bērnības svētkiem "Lāčplēsī". Tas notika tā: pie mājas piebrauca melna "Volga", šoferis pateica mammai, ka ātri jāsapucē meita, ka man vajadzēs uzstāties. Man tolaik bija tikai kādi seši gadi, bet es drosmīgi arī uz tās skatuves stāvēju un bez jebkāda pavadījuma dziedāju. Atceros, man ļoti patika, ka pieteica: "Tagad dziedās Olga Rajecka."

— Tas bija kā pamudinājums pievērsties dziedātājas karjerai?

— Drīzāk viens no pamudinājumiem. Tādam mazam bērnam nekāda karjera jau vēl, protams, nebija ne prātā. Tomēr dziedāt man ļoti patika. Mūsu istabā bija liela gulta, bet zem tās čemodāns ar spīdīgiem aiztaisāmajiem. Tolaik iztēlojos, ka spīdīgās slēdzenes ir kameras, kas mani filmē, un visi mani redz. Es dejoju, dziedāju tā čemodāna priekšā.

Manā bērnībā dzīvoja, kā jau agrākos laikos bija pieņemts, vienā mājā visas vecmāmiņas, vectētiņi, brālēni, māsīcas. Tā mēs bērni kopā spēlējāmies un kopā rīkojām koncertus. Es, protams, biju soliste ar neiztrūkstošo lecamauklu. Bet mana māsīca Māra bija koncerta pieteicēja. Aizkari bija skatuves priekškars...

— Par kādiem mūziķiem toreiz sajūsminājies tu?

— Tā īsti vairs neatceros, taču zinu, ka "Lāčplēsī" uzstājās gan Nora Bumbiere, gan Margarita Vilcāne, gan Ojārs Grīnbergs. Protams, arī Viktors Lapčenoks, kam nesu puķes. Vēl tagad atceros, kā mani, mazu skuķēnu, ar visām puķēm cēla uz skatuves.

Manu talantu pamanīja Kaibalas skolas skolotāja Taiga Kalvišķe. Ar viņas gādību piedalījos televīzijas konkursā "Ko tu proti?". Bet vēlāk šī pati skolotāja mani virzīja uz Rīgu mācīties Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumā. Ja tagad atskatos uz tiem laikiem, atraktīva jau es biju — dejoju, piedalījos skolas dramatiskajā pulciņā... Patiesībā liela pateicība pienākas skolotājai, kura mani ievirzīja pareizajās sliedēs.

— Iestājies tehnikumā?

— Iestājos. Tur iepazinos ar skolotāju Maigu Grietēnu. Viņa kļuva par manu vokālo pedagogu, juta, ka man ir potenciāls. Bet es tolaik jau dziedāju "Lāčplēša" estrādes orķestrī. Dziedātājs Alekss bija pie bungām, Ints Viltovičs spēlēja basģitāru, Nauris Puntulis dziedāja, Valts Pūce spēlēja sintezatoru. Vēl pēc tam dziedāju Valmierā grupā "Vitamīns", kur savulaik muzicēja Raimonds Macats, Aigars Grāvers, Aigars Krēsla.

— Kā nokļuvi šajās grupās, biji taču vēl galīgi "zaļa"?

— Uz "Lāčplēsi" mani aizveda skolotāja Kalvišķe, kaut man bija tikai 14 gadu. Galvenajam vadītājam patika, kā es dziedu, un mani pieņēma. Dziedāju ballēs, dažādos pasākumos. Dziedāju arī Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma ansamblī. Regulāri mācījos dziedāt, līdz basģitārists Ilvars Zālītis man izstāstīja, ka Valmierā dibina jaunu grupu, un aizaicināja mani dziedāt. Tobrīd man bija jau 16 gadu. Loģiski, šim piedāvājumam piekritu.

— Un kurā mirklī sākās "Eolika"?

— Arī tas bija tāds kā likteņa pirksts. Boriss Rezņiks meklēja jaunu dziedātāju, jo Ilona Bāliņa no skatuves bija aizgājusi. Skolotāja Grietēna Rezņikam ieteica mani. Viņš atbrauca uz vienu no "Vitamīna" koncertiem, un es šausmīgi uztraucos. Uzstājāmies Aizkrauklē, kur estrādes vidū bija koks. Es no Rezņika visu laiku slēpos, lai viņš mani neredzētu. Bet Rezņiks vienalga mani uzaicināja. Tā arī nokļuvu "Eolikā". Sākumā ļoti baidījos, taču vēlāk pieradu pie slavas, lielās publikas... Patika man tas laiks. "Eolikā", kuru mēdza dēvēt arī par latviešu "ABBA", dziedāju kādus sešus gadus. Kopā apceļojām bijušo PSRS, vairākas sociālistiskās valstis un tam laikam guvām fantastiskus panākumus.

— Kas notika pēc tam?

— "Eolika" kaut kā loģiski izbeidzās, un es sāku dziedāt pie Imanta Kalniņa "Turaidas rozē". Bet pēc tam, nākamajā gadā, piedalījos konkursā "Jūrmala "87", kur dziedāju "Svētku dienu", "Mežā" un "Mi ubiļi komara". Saņēmu vissavienības skatītāju simpātiju balvu, kas bija ļoti augsts novērtējums. Tāpat jau man bija augsta vieta, tomēr pirmo gan nedabūju. Iepriekšējā gadā bija uzvarējis Igo, un nākamajā taču nevarēja uzvarēt vēl viena latviete!

Tad izveidojās "Dāmu pops", vēlāk spēlēju kopā ar "Odis", un izveidojās grupa "Tango". Pēc tam man piedzima meita Marija, un es kopā ar viņu aizbraucu uz Vāciju, kur spēlēja mans vīrs, basketbolists Igors Miglinieks. Ilgi nodzīvot tur nevarēju, mani dīdīja vēlme atkal kaut ko darīt, rīkoties, piedalīties. Tāpēc atgriezos un kopā ar Raimondu Macatu un Aigaru Grāveru nodibinājām grupu "Bāze 7". Reiz Macats uz mēģinājumu bija paņēmis līdzi arī Jolantu Gulbi. Viņa stāvēja maliņā ar tamburīnu rokā un skatījās. Izdomāju, kāpēc gan lai ar mums neuzspēlētu arī viņa? Uzreiz arī uzaicināju Jolantu uz skatuves, un viņa piekrita. Tā sākām muzicēt četratā. Vēlāk Macats un Gulbe aizgāja muzicēt pie Laimas Vaikules un mēs ar Grāveru palikām divatā. Atkal nodibinājām jaunu grupu "7. fāze" un koncertējām pa visu Latviju. Tajā pašā laikā piedalījos arī citos pasākumos, konkursos. Biju Sopotā, konkursā "Āzijas balsis", Rumānijā konkursā "Kirbul auri", konkursā Austrijā un vēl uzstājos Turcijas prinča organizētā pasākumā. Turklāt visos konkursos biju laureāte, ar ko ļoti lepojos. Vēlāk nāca arī neskaitāmi citi projekti, ierakstīju diskus, sadarbojos ar Ufo, Valdi Atālu, Mārtiņu Freimani. Principā piedalos visur, kur vien var piedalīties. Pagājušo vasar mums bija "Eolikas" jubilejas koncerts, joprojām koncertējam katru piektdienu, sestdienu pa visu Latviju. Piedalījos arī izrādē "Vella kalpi", kas man atkal bija ļoti laba un liela pieredze.

— Kas nodrošināja un joprojām nodrošina tavus panākumus?

— Vispirms jau tas, ka man ir īpaša, neparasta balss, tāda, kā nav citiem. Arī Imanta Kalniņa piesitiens vienmēr nācis man līdzi.

— Kurā mirklī uzsāki savu sirds projektu "Olgas disenītes bērniem"?

— Tas notika 1995. gadā, kad Marijai bija gads un mēs dzīvojām netālu no kluba "Bimini". Krieviem bija konkurss "Rīta zvaigzne", un es izlēmu, ka tāds jārīko arī Latvijā. Šis konkurss joprojām notiek, jau 13. gadu, un tajā var piedalīties bērni no visas Latvijas. Bērni piesakās savas pilsētas kultūras namā, tad notiek vietējais konkurss, kur žūrija atlasa labākos, bet 4. jūnijā Saulkrastu estrādē būs fināls.

— Un ko dari tagad?

— Strādāju krodziņā "Čau, Rasma!", izmantoju savas kultūras darbinieka prasmes — rīkoju pasākumus, dažādu mūziķu uzstāšanos. Vēl arī studijā "Dzirnas" pasniedzu bērniem dziedāšanu. Un, protams, joprojām rīkoju "Olgas disenītes bērniem".

— Vari pateikt, kā viens cilvēks spēj paveikt vienlaikus tik daudz darbu?

— Man ļoti daudz enerģijas dod draugs Verners. Varu pateikt: ja sievietei ģimenē ir viss kārtībā, viņai enerģijas nekad netrūkst, viņa ir laimīga un apmierināta. Tu vari sasniegt mērķi tikai tad, ja ģimenē viss ir kārtībā. Ja tev palīdz otrs cilvēks un tu viņam, panākumi ir neizbēgami. Vēl esmu ļoti laimīga, ka esmu iekļauta Latvijas mūziķu galerijā Liepājā. Tas viss uzmundrina.

Vēl esmu ļoti neatlaidīga. Ja esmu apņēmusies kaut ko sasniegt, to noteikti izdarīšu. Tas nenozīmē, ka iešu pāri līķiem, taču izlikšu sevi visu, lai tikai īstenotu iecerēto. Esmu arī ļoti prasīga gan pret sevi, gan citiem. Tāpēc ļoti gribētu, lai tie, kas strādā ar mani, pret sevi attiektos tāpat. Man vienmēr gribas, lai viss ir maksimāli forši.

— Kas veidojis un veido tavus skatuves tērpus?

— Visādi bijis. Taču man ar tērpiem tiešām ir paveicies. Visforšākos man ir radījusi modes māksliniece Elita Patmalniece. Uzskatu: ja kāp uz skatuves, tev jābūt pamanāmam, košam, spožam. Arī savos skatuves tērpos gribu izcelt to, kas manī ir skaists. To es gan neteikšu, ko izceļu. Ceru, ka tas ir redzams. Skatuves cilvēkam vispār jābūt košam — gan ārēji, gan dvēseliski. Tāpēc, ja man ir slikti, nemaz neeju ārā no mājas. Taču attiecībās ar citiem vienmēr esmu koša — uzklausu, atbalstu, runājos... Tāds ir košs cilvēks.

— Kādas rakstura īpašības var nodrošināt panākumus dziedātājam?

— Talants panākumu skalā veido tikai vienu procentu. Pārējais atkarīgs no paša cilvēka. Jābūt komunikablam, tik vienkāršam (nevis prastam), lai varētu sarunāties ar jebkuru cilvēku no prezidenta līdz pašam nabadzīgākajam un necilākajam. Jābūt neatlaidīgam, prasīgam, ārkārtīgi uzņēmīgam. Protams, jābūt arī veiksmei. Bet galvenais ir darbs, šausmīgs, grūts un ilgs darbs. Bez tā panākumu nebūs. Svarīgi arī koncentrēties uz savu mērķi un neklausīties, ko baumo apkārtējie un ko raksta prese. Esi, kas tu esi. Tā arī ir visa panākumu atslēga.

Es, piemēram, ļoti ceru, ka varēšu uzstāties vismaz līdz 60 gadu vecumam un ka arī tad mani neviens nenomētās ar tukšām pudelēm. Es kopju sevi, sportoju, veselīgi ēdu. Un daudzi pat netic, ka man ir tik daudz gadu. Gribu dzīvot līdzi laikam un nenolaisties.