Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Kaspars Bindemanis stāsta, kāpēc nav piedalījies vēlēšanās

FOTO: Nauris Garkaklis

Populārais dīdžejs neapmeklēja 12. Saeimas vēlēšanas, jo kategoriski ir pret pastāvošo sabiedrisko iekārtu. Pēdējo dienu cilvēku histēriskā bļaustīšanās saistībā ar vēlēšanām, kuras ietvaros izmestie apvainojumi aizskar arī Kasparu personīgi, liek vīrietim izskaidrot situācijas otru pusi, savu redzējumu. Šādu informāciju multimākslinieks publicējis savā portāla «Facebook» profilā.

Izrādās, Kaspars Bindemanis neapmeklēja vēlēšanas nevis tāpēc, ka viņam bija slinkums, gļēvums vai vēl kaut kas no visiem absurdajiem šeit dzirdētajiem argumentiem.

«Pirmkārt, es esmu kategoriski pret pastāvošo sabiedrisko iekārtu - tā ir apvainojums jebkuram sevi cienošam, domājošam, brīvību un taisnību mīlošam cilvēkam. Vēlēšanas ir farss, viens no daudzajiem šoviem, kuros rēcošais pūlis var uz mirkli aizmirsties ilūzijā, domājot, ka ir kaut ko paveicis, «izpildījis savu pilsoņa pienākumu», «izglābis valsti», lai pēc tam četru gadu garumā pašapmierināti zvilnētu dīvānā ar pulti rokā un gānītu paša kārtējo reizi ievēlētos varoņus,» nosaka Kaspars.

Otrkārt, pat ja Kaspars piekristu piedalīties šajā pazemojošajā tukšo ložu loterijā ar nosaukumu «Izvēlies mazāko no ļaunumiem», viņam vienkārši nebūtu ko izvēlēties, jo šis cirks vīrieti neuzrunā.

«Neuzrunā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ir jābūt ideālistam, lai vestu sev līdzi cilvēkus, - es tādus šeit neredzu. Es nesaku, ka visi kandidāti ir blēži vai infantili, vienkārši viss kopumā izskatās šļaugani un nepārliecinoši. Vienīgajam šķietamajam ideālistam šajā visā balagānā nav pat elementāras cieņas pret līdzcilvēkiem, nemaz nerunājot par intelektu un cik necik apjomīgu zināšanu bagāžu, kas nepieciešama valsts vadīšanai. Un šī tautas pavilkšanās uz riešanu un siekalu šķiešanu visai skaidri parāda, cik maza nozīme cilvēku apziņā ir veselajam saprātam salīdzinājumā ar tukšu bļaustīšanos,» savu redzējumu atklāj Kaspars.

Arī spārnotās frāzes «Mēs varam pazaudēt Latviju!» un «Neatdod savu balsi ienaidniekam!» ir tukšākās no visām, kuras izskanējušas šajā, Latvijas vēsturē laikam vispretīgākajā, priekšvēlēšanu kampaņā un nav nekādā veidā ietekmējušas Kasparu doties vēlēt.

«Ja mēs vispār varam runāt par kaut kādu mistisku Latvijas pazaudēšanu, tad tā jau sen ir pazaudēta un pie tā nav vainīgi ne krievi, ne «ienaidnieki» - vainīgi ir mūsu pašu bāleliņi, kuru raksturīgākās iezīmes ir mugurkaula trūkums un slinkums. Man ir lērums draugu, krievu gan Rīgā, gan Barselonā, - neviens no viņiem nesapņo par Krievijas impērijas atjaunošanu, viņi visi runā vismaz divās trijās valodās. Krievi nav latviešu nelaimju cēlonis - viņu attieksme ir vistiešākajā mērā saistīta ar mūsējo, tās ir sekas,» tā Kaspars.

Kaspars piemetina, ka tas, ko cilvēks gaida, par ko domā, būs arī tas, ko viņš saņems. Ja modīsies ar domu un iesi gulēt ar domu, ka viss ir slikti, tad tā arī būs.

«Ja vienā laidā bļaustīsieties, ka krievi grib pārņemt Latviju, tad tā arī notiks. Bailes un naids mūs nenovedīs nekur - jāpamaina pašiem sava attieksme un viss būs oki doki. Jādomā nevis, ko KĀDS man ir nodarījis, bet gan KĀPĒC man ir nodarījis, ko es NEESMU izdarījis un ko ES VARĒTU IZDARĪT, lai kaut kas MAINĪTOS. Un darīšana nav tikai iejūgšanās arklā vai stāšanās pie virpas - tā ir domāšanas, attieksmes maiņa, un to izmainīt ir daudz grūtāk, nekā izrakt grāvi. Tas prasa rūpīgu, neatlaidīgu darbu ar sevi. Ja kāds man vaicā, ko tad es pats nepiedalos, ja jau esmu tik gudrs, es varu atbildēt, ka pilnīgi pieļauju iespēju iet politikā tajā brīdī, kad jutīšos tam nobriedis, un pilnīgi noteikti ne tādiem paņēmieniem kā vairums kandidātu. Man laika vēl ir diezgan, jo es dzīvoju pārliecībā, ka viss būs kārtībā, un, kopš pie tādas pārliecības pieturos, tā arī notiek. Bet līdz tam, ja kāds man vēl grib kaut ko stāstīt par slinkumu vai gļēvumu, tautas nodevību… draudzīgs padoms - nevajag, O.K.? Vienkārši nevajag,» tā Kaspars.

Uz augšu
Back