Šobrīd šis triphopa kustības dinozaurs ar lieliem burtiem ierakstīts jebkurā mūzikas vēstures grāmatā. Viņš ir atbildīgs par diviem izciliem sava laikmeta ierakstiem - «Massive Attack» ģeniālo 1991. gada plati «Blue Lines» un savu pirmo solo veikumu «Maxinquaye», kas ierakstīts kopā ar viņa tā laika draudzeni Martinu Topliju-Bērdu (Martina Topley-Bird).

Tieši Martinas melodiskais vokāls un Trikija piesmakusī monotonā deklamācija ir Trikija skaņas formulas veiksmes atslēga.

Un tieši to publika gaida. Jā, arī turpmākajos ierakstos šis balanss bieži vien tiek iestrādāts, arī janvārī izdotajā muzikālā projekta «Skilled Mechanics» albumā dzirdami vairāki viesvokālisti, taču koncertos, acīmredzot ekonomisku apsvērumu dēļ, viņš devies tikai ar diviem pavadošajiem mūziķiem - bundzinieku Lūku Harisu (Luke Harris) un jauno ģitāristu Polu Noelsu (Paul Noels).

Tāpēc gluži saprotams bija dažu vakardienas klausītāju sašutums, ka uz skatuves nav nevienas Trikija dīvas. Lai cik skanīgs ir Noelsa falsets, klasiskais «Makes Me Wanna Die» no 1996. gada lieliskā albuma «Pre-Millennium Tension» (oriģinālā dzirdama Martinas balss) izskanēja formāli un lietišķi. Pēc koncerta publicēti pat šādi tvīti.

tipisks 'ātri atspēlēt un notīties uz viesnīcas bāru' koncerts no Tricky. Patiesībā vakara headlaineri bija Gas of Latvia un @djmonstrs— kaspars ozols (@k4sp4rs) February 6, 2016

Tricky šovakar zīmolu topā nobrauca kaut kur pie Dr. Alban. Vislabāk koncertā bija vokāliste, kura gan uz skatuves tā arī neparādījās.— Kaspars Zavileiskis (@Zavileiskis) February 7, 2016

Varbūt daļēji var piekrist šādam viedoklim, jo tiešām pamatkoncerts beidzās pēc nepilnas stundas un Trikijs ar mierīgu sirdi bija devies aizskatuvē. Tomēr klausītāji, daudzus no kuriem deviņdesmitajos varējām sastapt Vecrīgas klubā «Pulkvedim neviens neraksta», gribēja turpinājumu.

Arī es savulaik bieži iegriezos «Pulkvedī» un pieskaitu sevi pie deviņdesmito gadu paaudzes, kas uzsūca visu, kas interesants un jauns notiek pasaules mūzikā. Trikija pirmie divi solo albumi vēl joprojām glabājas starp vecajām audiokasetēm un kopā ar «Portisehad», «Sneaker Pimps» un «Massive Attack» ir īpaši mīļi. Zināju, ka koncertā vīri muzicēs trijatā, taču gaidīju, ka Trikijs muzikāli dosies atmosfēriskākos, triphopīgākos ūdeņos... Tā vietā koncertā bieži kulminācijas vietas tika veidotas ar dinamiskām bungām, fūzētu ģitāras rifu, kas atkārtojas pa apli, un vienu frāzi, kas teju izkliegta kādam adresātam debesīs.

Jā, Trikijs ir sarežģīts zvirbulēns. Viņa bērnība nav bijusi viegla (4 gadu vecumā māte izdarīja pašnāvību, viņš pats cieš no astmas), un šis nemiers, trauksme caurstrāvo arī viņa dzīvo uzstāšanos.

Protams, mākslinieks attīstās, aug, un viņa pienākums nav izdabāt publikai, kura alkst pēc nostalģijas, taču,

būsim godīgi, Trikijs savu ir izdarījis, savu nospiedumu mūzikā atstājis,

un viņa pēdējo gadu muzikālie eksperimenti ir tikai atblāzma.

Ir tikai viena iespēja, kas vēl varētu «noraut jumtu». Ja «Massive Attack» kopā ar Trikiju dotos «Blue Lines» jubilejas turnejā. Pirmie sadarbības aizmetņi (kopš 1994. gada) jau dzirdami tikko izdotajā EP (dziesma «Take It There»). Starp citu, «Youtube» nav atrodams neviens agrīnā «Massive Attack» koncertieraksts. To gan gribētu redzēt!