(papildināts viss teksts)

Pits Andersons dzimis 1945. gada 22. martā. Pēc padomju roka autoritatīvākā eksperta Artemija Troicka datiem — pirmais nopietni vērtējamais padomju rokeris. Īstajā vārdā Alfrēds Pēteris Andersons. Bērnībā māte ar varu dzina pie klavierskolotāja, tāpat lika apgūt angļu valodu. Piecdesmitajos gados Rīgā parādījās uz rentgena plēvēm kopētās platītes, līdz ar tām rokenrols - šoks, kas atstāja milzīgu emocionālu ietekmi uz miljoniem pusaudžu visā pasaulē. Arī uz Pitu.

Piecpadsmit gadu vecumā, mācīdamies elektromehāniskajā tehnikumā, viņš tur pievienojās tehnikuma grupai. Tajā visi bija pilnīgi diletanti, taču milzu entuziasma pārpilni - līdz izjukšanai paguva nospēlēt dažas ballītes. Spēcīgs impulss Pitam šajā laikā bija Latvijā dzīvojošais igauņu aktieris Bruno Oja - pusdievs, kurš uz skatuves spēlēja ģitāru un dziedāja Bila Heilija «Rock Around The Clock».

Tad Pits iepazinās ar savu vienaudzi Valēriju Seifudinovu (Seiski), nedaudz dīvainu pustatāru, pusebreju. Abi mīlēja mūziku, klausījās vienas un tās pašas raidstacijas, mācījās spēlēt ģitāru. Sešdesmito gadu sākumā Seiskis dibināja grupu «Revengers», kas spēlēja Elvisa, Čaka Berija, Litla Ričarda u.c. klasisko repertuāru. Andersons sākotnēji tajā nedarbojās, bet turējās tuvu klāt - rakstīja no lentēm dziesmu vārdus un tikai pa retam apsēdās pie klavierēm. Pēc diviem gadiem Rīgas centra jaunatnes vidū «Revengers» jau bija guvuši vērā ņemamu cieņu, taču Seiskim bija jāiet dienēt armijā.

Pits kopā Zigismundu Lorencu (sk. «Selga»), kuram pirmajam Rīgā bija īsta amerikāņu «Fender Strato caster» ģitāra, izveidoja jaunu grupu «Melody Makers» (no angļu mūzikas avīzes, kas bija parādījusies arī Rīgā). «Melody Makers» popularitāte jau bija lielāka nekā «Revengers».

1965. gadā «Melody Makers» popularitāte jau bija tik liela, ka kādā aprīļa svētdienā jaunatklātajā Zinību namā bija iecerēts oficiāls grupas koncerts un tikšanās ar publiku. Svētdienas rītā tika paziņots, ka pasākums atcelts — neesot saskaņots Kultūras ministrijā, grupa neesot reģistrēta Estrādes orķestru birojā (BEO)... Taču mājās neviens negāja. Pie Planetārija sākās spontāna jaunatnes masu manifestācija, pūlim piepulcējās arvien jauni garāmgājēji.

Nez kur uzradās lieli lozungi ar saukļiem «Brīvību ģitārai!», «Nost BEO!», «Melody Makers». Atbrauca milicija, taču, kā par brīnumu, atklāti incidenti neradās. Tika izlemts, par spīti visam, koncertu noturēt uz Planetārija kāpnēm. Cilvēki neizklīda līdz pašam vakaram, par notikumu baumoja vēl ilgi. Oficiālajām birokrātiskajām iestādēm tas bija signāls sākt nopietni domāt, kā apspiest un ierobežot par vērā ņemamu spēku izaugušo jaunatnes enerģiju un mūziku. Tika ieviesti tādi jēdzieni kā tarifikācijas, skates, radās prasība pēc obligāti izpildāmiem padomju komponistu sacerējumiem utt.

Jaunajai roka kustībai sākās grūti laiki. «MM» izšķīrās, un 1966. gadā Andersons pārcēlās uz Tallinu, kur ātri iemācījās igauņu valodu un spēlēja rokenrolu pirmajā igauņu grupā «Optimistid» pie sava drauga Heigo Mirkas. Šeit pavadīto laiku - īpaši divu mēnešu turneju pa Gruziju - viņš atceras kā savas dzīves zelta periodu.

Taču «Optimistid» sašķēlās, un 1967. gadā Pits atgriezās Latvijā. Nesen pārnācis bija arī Seiskis, un abi atkal dibināja grupu — «Natural Product». Augstāk par visu tika vērtēta neatkarība un klasiskais rokenrols, tādēļ daudz kas bija jāpārcieš. Arī biežie izsaukumi uz Drošības komiteju, kur nemitīgi tika pārmesta «nepareizās» mūzikas spēlēšana, tādējādi sējot buržuāzijas kaitīgo sēklu padomju jaunatnē. «Natural Product» kaut kā noturējās līdz 1971. gadam, kad punktu pielika atklāti draudi ar fizisku izrēķināšanos.

Bija pirmais lielais emigrācijas vilnis, un daudzi progresīvi cilvēki, nesaskatīdami nekādu perspektīvu, izbrauca no PSRS. Arī mūziķi, to skaitā Seiskis uz ASV. Pits, piecreiz iesniedzis dokumentus izbraukšanai un saņēmis atteikumu, tāpat 1972. gadā aicināts, bet neticis uz «Rock'n'Roll Revival Show» Vemblija stadionā Londonā, krīt dziļā un ilgā depresijā. («Neizveidoju savu dzīvi ne šeit, ne tur. Likās, ka esmu iznīcināts pilnīgi — gan kā cilvēks, gan kā mūziķis.») Turpmāk dzīvo ļoti noslēgti, par mūziku neinteresējas, tikai pa retam tuvu draugu pulkā paņem rokās ģitāru.

Jauns pacēlums nāk 1980. gadā, kad no Igaunijas pienāk vecā drauga Heigo jaunās grupas «Rock Hotel» fotogrāfija un uzaicinājums kopīgi doties uz mūzikas dekādi Šauļos. Braukts tiek caur Rīgu, un «Hotelim» vakarā nolikts koncerts kolhozā «Nākotne». Tajā Ivo Linna, iepriekš nebrīdinot, uzrauj Pitu uz skatuves, un viņš milzu uztraukumā nodzied «Blue Suede Shoes».

Atgriezies Rīgā, Andersons atkal meklē domubiedrus. Tiek izmēģināti daudzi mūziķi, līdz rodas «Arhīvs», ar kuru Pita Andersona vārds astoņdesmito gadu otrajā pusē atgūst savu agrāko skanējumu un klasiskais rokenrols atkal iemanto plašu auditoriju Latvijā. Tā popularizēšanai Andersons daudz darījis ne tikai kā dziedātājs, bet arī uzstādamies TV un radio, publicēdamies presē. Ne velti viņš ir Pasaules rokenrola izpildītāju asociācijas goda biedrs.

2009. gadā Andersona mūzikas albums «Brass-a-billy», piedaloties ASV notiekošajā konkursā «Just Plain Folks Music Awards», uzvar nominācijā Rockabilly Album. Andersons bija pirmais pārstāvis no Latvijas, kurš jebkad tika nominēts pirmajā desmitniekā, kā arī pirmais, kurš saņēmis šādu balvu.

_{Izmantoti žurnāla «Liesma» materiāli (Klāss Vāvere)}