Itālijas premjerministrs Mateo Renci pieminēja Skolu, sakot, ka viņš bija ekrāna «meistars ar vienlīdz neticamu un griezīgi asu spēju lasīt Itāliju, tās sabiedrību un tās piedzīvotās pārmaiņas».

Skola sāka darboties kino industrijā 1953. gadā kā scenārists, bet 1964. gadā pirmoreiz guva iespēju parādīt sevi kā režisoru ar filmu «Parunāsim par sievietēm» – inovatīvu darbu ar deviņām vinjetēm, kurā Vitorio Gasmans tēlo dažādus personāžus, kas pavedina sievietes.

Aptuveni 40 gadu laikā Skola režisēja 41 filmu. Starp viņa darbiem bija «Oskaram» nominētā 1977. gada filma «Īpaša diena», kurā Marčello Mastrojāni tēlo vajātu radio žurnālistu un Sofija Lorēna iejūtas sentimentālas mājsaimnieces lomā, tiekoties trīsdesmito gadu Itālijā.

Viņš arī bija scenārists un režisors 1974. gada komēdijai-drāmai «Mēs visi tik ļoti viens otru mīlējām», kurā parādīta triju Itālijas atbrīvošanā piedalījušos partizānu pēckara dzīve.

Laikraksta «Corriere della Sera» kinokritiķis Paolo Meregeti atzina, ka Skola bija īpatnēja «politiska» balss Itālijas pēckara kino.

Skola kā bijušais Itālijas Komunistiskās partijas biedrs pat kļuva par kultūras ministru «ēnu valdībā», kuru 1989. gadā izveidoja šīs partijas līderi.

«Viņš izprata, kurp Itālija dodas, un tikai nedaudziem kinorežisoriem ir šāda izpratnes spēja,» Meregeti paziņoja telekanālam «Sky TG24».