Dienā, kad augstākās sabiedrības dāmu no Parīzes - Kamillu, trīsdesmitgadīgu stervu pēc dabas un aicinājuma – kārtējoreiz atlaiž no apnicīgā darba, viņa nolemj uz visiem laikiem darīt galu savai verdzībai un nekad mūžā vairs nestrādāt. Iemesls tam gluži vienkāršs – viņa pelnījusi ko vairāk! Ar ciešanām vairs nedrīkst samierināties, un ciešanas izraisa kā sabiedriskā transporta izmantošana, tā arī pakļaušanās nekompetentam priekšniekam, kam dvako elpa. Tāpat prieku nesagādā nodokļu maksāšana, kad ieņēmumu dienests pieprasa naudu, ko Kamilla jau sen notērējusi.

Viņa vēlas normālu dzīvi, kādu dzīvo tādi sabiedrības lauvas un lauvenes kā Jay-Z, Bejonsē vai Vanesa Paradī.

Veltījusi īsu brīdi pārdomām, francūziete apjauš, ka visus viņai tik nepieciešamos labumus var sniegt tikai viens vienīgs vīrietis – princis Harijs (Viljams, par nelaimi, jau precēts). Lai sasniegtu savu mērķi, Kamilla nolemj doties uz Angliju un savaņģot pēdējo vecpuiša kārtā palikušo princi no karaliskās dzimtas, kurš, pēc viņas domām, neizskatās nemaz tik draņķīgi, pat ja no rudajiem. Kamillai par milzu izbrīnu, princis par viņas ierašanos nav informēts, pils vārti nez kādēļ slēgti. Taču Kamilla tik viegli nemetīs plinti krūmos!

Parīzes padauza, kuras lomā iejutās franču aktrise Kamilla Kotēna, meklē piedzīvojumus Londonas ielās un, cik spēdama, izprovocē kārtību mīlošos angļus, to skaitā arī karalisko ģimeni. Gluži kā Borata sievišķā versija, viņa mēdz būt vēl trakulīgāka mutes palaidēja. Kamillas alkas pēc tādas dzīves, kāda aprakstīta sieviešu žurnālos, visticamāk, nebūs svešas nevienai, kura kādreiz šādus žurnālus pārlapojusi un iemetusi aci rakstiņos par slavenību dienišķajām gaitām.

Skatoties filmu, rodas sajūta, ka galvenās lomas īpašniece un filmēšanas grupa bijuši gatavi uz visu, lai radītu spraigu sižetu. Kamillai Kotēnai pēc Kensingtonas pils ainas uzņemšanas, kurā viņa cenšas pārrāpties pāri žogam, lai tiktu pie sava sapņu prinča, divas naktis nācās pavadīt aiz restēm. Turklāt tagad aktrisei liegts Londonā tuvoties ar karalisko ģimeni saistītām vietām. Varone filmā tiekas gan ar nejaušiem garāmgājējiem, gan īpaši izvēlētiem «upuriem» – etiķetes skolotāju, stilisti, personīgo iepirkšanās asistenti. Par filmas uzņemšanu aktrise stāsta: «Vissvarīgākais bija tas, lai mēs netiktu atmaskoti – ne es, ne kameras, ne līdzzinātāji. Mans personāžs ir ļoti ekscentrisks, brīžiem pat kaitinošs, taču neviens nedrīkstēja nojaust, ka tā ir spēle, nedrīkstēja mosties aizdomas, ka viņus izjoko...»

Filmas veidotāju komanda šajā stāstā pasmaida par daudziem modernās sabiedrības paradumiem, taču tajā pašā laikā filmai izdodas nevienā brīdī nekļūt augstprātīgai. Un lai cik neciešama ir galvenā varone, tā tomēr spēj iekarot apkārt esošo cilvēku sirdis – to filmā fiksējušas slēptās kameras.

Filmas mājaslapa latviešu valodā: