Jānis Stībelis «2 pasaules»

(atgādināšu, ko rakstīju par šo plati gada sākumā)

Laikam katram māksliniekam viņa daiļradē pienāk tāds brīdis, kad gribas atgriezties bērnībā, pakavēties nostalģiskās atmiņās par laiku, kad zāle bija zaļāka un gaisma spožāka. Arī 40 gadus vecais Jānis Stībelis daudzus gadus sevī glabājis atmiņas no astoņdesmito gadu vidus, kad toreiz mazā talsinieka rokās nonāca pirmā pašmāju popfanka grupas «ODIS» audiokasete, kas izmainīja viņa skatu uz mūziku. «Vai tiešām kaut kas tāds ir iespējams arī pie mums?» viņš nodomāja un pamazām sāka kalt pats savus muzikālos plānus.

Februārī izdotajā Stībeļa devītajā studijas ierakstā «2 pasaules» šīs siltās pagātnes atmiņas - tā laika popmūzika, aranžējumi, bungmašīnu bīti un noskaņa beidzot izlauzušies «uz papīra» jeb Stībeļa gadījumā «uz lentes». Uz lentes varbūt arī nebūs precīzi teikts, tik liels budžets un tādas tehniskās iespējas Jānim nebija pieejamas, lai visus instrumentus rakstītu analogā tehnikā lentēs (kā to darīja «Daft Punk» pēdējā albumā), taču analogo sintezatoru šajā albumā netrūkst. «2 pasaules» (Stibelis Productions) skan ļoti radniecīgi astoņdesmito gadu estētikai, kad modē bija «Scritti Politti», «Level 42», «Duran Duran» u.tml. popmūziķi, kas dekorēja savu skaņu ar amerikāņu disko un fanku.

Savulaik, pirms desmit gadiem recenzējot Jāņa albumu «Paliec tepat» (2004), biju diezgan skarbs, raustot plecus neizpratnē par to, kāpēc tik ļoti jāizpatīk, jāizdabā tirgus konjunktūrai (vēl pa vidu toreiz bija «Jaunais vilnis», Eirovīzija...), taču šoreiz ar jauno plati beidzot ir sajūta, ka Jānis ir savienojis divas mūžīgā konfliktā esošās pasaules (ne velti albums tā arī saucas «2 pasaules») - to, ko pats vēlas radīt, un to, ko vēlas dzirdēt publika.

Lai arī savulaik mācījies vokālu Losandželosā, aktīvi klausījies un uzsūcis soulmūziku un R&B, Jānis tā īsti nekad nav izklausījies pēc autentiska soula dziedātāja. Stībelis vairāk ir Gerijs Bārlovs, nevis Stīvijs Vonders. Vairāk R. Kelijs, nevis Otis Redings. Tradicionālu soulu vai deviņdesmito gadu beigās uzplaukušo neosoulu Jānis savā mūzikā daudz izmantojis netika, kaut, kā pats atzinis, Diandželo (D'angelo) plate «Brown Sugar» (1995) atstājusi uz viņu neizdzēšamu iespaidu.

Stībelim, manuprāt, vairāk piestāv inteliģenta popmūziķa loma, ne velti tieši ar perfekto «Glāzi piena» 2007. gadā viņam izdevās tā pa īstam iekarot Latvijas klausītāju sirdis.

Arī šajā jaunajā albumā popmūzikas netrūkst, netrūkst arī fanka, un šīs divas stihijas (atkal divas pasaules) - fanka enerģija un popa romantika kombinācijā ar samtaino, viegla vibrato pielieto Stībeļa balsi veido ieraksta muzikālo kodolu.

Tekstu ziņā Stībelis arīdzan pieturas pie popa formāta un nekādā pārspīlēti dziļā domu atvarā mūs nevelk. Tas šādai mūzikai piestāv, un nudien būtu jocīgi, ja šāds melodisks popfanks skanētu, piemēram, ar Liānas Langas (visu cieņu šai dzejdarei) dzeju. Izvēlos labāk saklausīt un uzzināt to, ko pats mūziķis vēlas man pavēstīt, lai cik reizēm tas tieši un vienkārši izklausītos, nekā iedziļināties, kā kāds ar gudru sejas izteiksmi interpretē cita sacerētas dzejas rindas, lai cik dziļas un daudzslāņainas tās pašas par sevi būtu (jūs jau sapratāt, par ko domāju!). Tiešām reti ir tie gadījumi, kad cita autora dzejolis kaut ko pavēsta par pašu mūziķi.

Šī tekstuālā vienkāršība (labā nozīmē) lieliski nolasās plates tituldziesmā - balādē «2 pasaules», kas guvusi neticami labus panākumus radio. Tiesa, šī dziesma neraksturo visu albumu kopumā.

Jo dzīvojam mēs divās pasaulēs, tepat šeit uz zemes. Kaut kur - tu un es.

Bet pasaule jūt, ka mēs satiksimies, lai nešķirtos nemūžam (vairs).

Albums, kurā iekļautas 11 kompozīcijas, ir ritmisks, dejisks un, pateicoties Kaspara Zemīša trāpīgajiem ģitāras rifiem (nudien labākajās Naila Rodžersa tradīcijās), ļoti grūvīgs (groove - angļu val). Starp citu, arī pats Jānis ņēmis rokās ģitāru, un tieši ar šo sešstīgu instrumentu tapusi albuma ievadošā dziesma «Klusumā» (vienu no ģitārām iespēlējis «bet bet» dalībnieks Uģis Tirzītis).

Katrā dziesmā saklausāmi krāšņi sintezatoru tembru un motīvu krāvumi - viena interesanta tembrāla pagalīte uz otras.

Lieliski izskan «Lai tā upe tek», kurai, manuprāt, lemts kļūt par radiohitu, arī «Melnās acis» (atsauce uz paša dziesmu «Brown Eyes»?) ir skanīgs astoņdesmito gadu «ODIS» laika paraugs (šur tur ieskanas kaut kas no «Šodien ārā saulains laiks») ar Ilutas Valteres (no meiteņu trio «Limonāde») papildvokālu fonā. Līdzīgā manierē izskan arī «Kad sapņi izbeigsies» - vēl viens radio grāvējs.

Viena no plates interesantākajām dziesmām ir «1986. gads», kurā Jānis iedomātā laika mašīnā pārceļas uz astoņdesmito gadu vidu, piemin Berlīnes mūri, «perestroiku» un plaši izmanto 80. gadu bungmašīnu, sintezatoru arsenālu, radot izcili melodisku Prinsa (asociācijas ar «1999») un «Tears for Fears» muzikālo nospiedumu. Patriotisku noti dziesmai piešķir sarkanbaltsarkanā karoga pieminēšana un Ēvalda Valtera runas sampls. «Te pēkšņi gaisā virmo kaut kas tāds» - lielisks melodiskais āķis, kas paliek prātā un nelaiž vaļā.

«Laid pa vējam» ar vokoderi un tekstu «21. gadsimta kaujas lauks» pārceļ mūs atpakaļ uz 2015. gadu, apliecinot, ka pavisam iegrimis astoņdesmito gadu nostalģijā Jānis tomēr nav.

Pie albuma neveiksmēm gribētu minēt dziesmu «Ir tik karsts», kas ieturēta dejiskā latino stilā ar nedaudz kaitinošiem izsaucieniem «Hei!», taču, iespējams, tieši šāda dziesma, kas tikpat labi iederētos, piemēram, Enrikes Iglesiasa repertuārā, ir tas, kas plašākai publikai vajadzīgs. Kompromiss.

Sekojošā «Naudā laimes nav» atgriež plati uz jau iemītās 80. gadu takas, atkal citējot «ODIS» un izmantojot padomju analogā sintezatora «Alisa» iespējas. Vokālā samplera dekorācijas albuma tehniskā producenta Ginta Stankēviča ziņā. Prinsa elektrofanks caurvij arī jau zināmo singlu «Zvaigžņu bērni», kurā fona vokālu iedziedājusi Aminata Savadogo, arī noslēdzošais skaņdarbs «Šis laiks» ar fanka ģitāras rifu, kustīgu basu un steidzīgu ritmu organiski iederas kopējā plates noskaņojumā.

Vai ar šādu muzikālo materiālu ir iespējams ieinteresēt Krievijas tirgu, kurā Jānis galvenokārt pazīstams ar Raimonda Paula meldijām, šaubos. Vai šādam ierakstam ir izredzes Rietumos? Arī šaubos, ņemot vērā to, ka šāda «jaunā disko» renesanse sākusies jau pirms laba laiciņa (tas pats komerciālais Daft Punk «Get Lucky») un konkurence šajā nišā ir milzīga. Taču tas šoreiz nav būtiski. Galvenais, ka Jānis Stībelis ir beidzot radījis skanīgu, personisku ierakstu, kuram saknes meklējamas pašmāju mūzikā («ODIS») un kurš viņu pašu no sirds uzrunā. Un to mēs jūtam.

Mākslinieciskā vērtība: 5/5

Tehniskā kvalitāte: 5/5

Rezonanse: 4/5

Gas Of Latvia «Swan Lake»

Mūziķa Andra Indāna elektroniskās brīvformas mūzikas projekts «Gas Of Latvia» šo albumu laidis klajā tikai decembrī, taču, to noklausoties, uzreiz bija skaidrs, ka «Swan Lake» («Gulbju ezers») ir viens no labākajiem Indāna ierakstiem (turpinot NSRD tradīcijas, viņš mūzikas diletanta Hardija Lediņa idejas pacēlis profesionālā līmenī), un noteikti spēcīgākais šā gada veikums pašmāju elektroniskās mūzikas laukā. Tajā, starp citu, nemaz tik daudz jaunu ierakstu šogad nav bijis. Jaukas noskaņas spējis uzburt bītmeikers Kashuks (Kaspars Kubeckis), ar analogajiem sintezatoriem interesanti atkal rotaļājies «dzelzs vilks» Kaspars Tobis (nav tikai skaidrs kāpēc pieaicināta vokāliste no talantu TV šova), pieklājīgus albumus izdevuši «Astrowind», «UHU», Ksenija Kamikaza, Skaitītājs... tas arī, šķiet, viss.

«Swan Lake» («Naba music/Melo Records») ir dziesmu albums ar Marta Pujāta, Andra Žebera un Annas Fomas dzeju. Tā ierakstos kopā ar Indānu piedalījusies čelliste Undīne Balode un vokāliste un taustiņinstrumentāliste Anna Ķirse, kuras nazālā deklamācija ir tieši tā psihedēliskā garšviela, kas visus šos gadus «Gas Of Latvia» piektrūka.

Albums ar pārtraukumiem tapis no 2011. gada «Gassound» studijā, Rīgā, kā arī izbraukuma sesijās «Medņu Rubeņu Pienotavā» un brīvdienu mājā «Susēja». Albuma vizuālā noformējuma autore ir Zane Zelmane, tajā redzami NLO, kurus viņa nofotografēja pēc «Gas Of Latvia» koncerta Jumpravā, šā gada septembrī.

Mākslinieciskā vērtība: 5/5

Tehniskā kvalitāte: 5/5

Rezonanse: 2/5

Skyforger «Senprūsija»

Pašmāju smagās mūzikas lepnums - grupa, ko šajā žanrā pazīst un ciena arī ārpus Latvijas, - «Skyforger» šogad laida klajā albumu «Senprūsija» («Thunderforge Records»), kas veltīts senajai baltu tautai prūšiem. Tas ir vēl viens apliecinājums «Skyforger» vokālista Pētera Kvetkovska radošajam ģēnijam, viņa spējai iznest pasaulē Latvijas vārdu, turklāt darot to dzimtajā valodā. Taisnības labad jāpiebilst, ka jaunajā platē daži panti ir arī prūšu valodā.

«Mūsu jaunais albums «Senprūsija» ir veltīts senajai baltu tautai prūšiem, kuri gadsimtu laikā ir iznīcināti kopā ar savu unikālo kultūru. Domāju, ka mums, atlikušajiem baltiem, latviešiem un lietuviešiem, ir ļoti svarīgi nepazaudēt un neaizmirst šo savu kopējās vēstures posmu, tāpēc mēs uzskatījām par svarīgu izveidot šādu albumu,» stāsta Kvetkovskis. «Runājot par albuma vāciņa bildi, mana doma bija parādīt, ka viss, kas palicis pāri no kādreiz varenās prūšu tautas, ir kauli (arheoloģiskajos izrakumos) un daži artefakti, viss pārējais ir zudis nebūtībā.»

Mākslinieciskā vērtība: 5/5

Tehniskā kvalitāte: 5/5

Rezonanse: 4/5

Mielavs un pārcēlāji «Atsaukties»

Pēc septiņu gaudu pauzes «Mielavs un pārcēlāji» šogad atgriezās ar deviņām jaunām dziesmām, kas apkopotas skaņuplatē «Atsaukties». Muzikāli albums ir elektriskāks, bagātīgāk aranžēts par agrīnajiem, bardiskajiem «pārcēlāju» ierakstiem. Lielisks papildinājums «pārcēlāju» sastāvam ir saksofonists Mikus Solovejs (savulaik spēlējis projektā «kuba»), kurš vietām atturīgi, bet šur tur spilgtāk, elegantā Veina Šortera manierē iekrāso lirisko «Ķīvītes, dzērves un mēs». Saturiski albums ir ļoti autobiogrāfisks, vietām pat līdz sīkām detaļām. Dziesmā «Gandrīz» (starp citu, dziesmas sākums pārsteidzoši līdzīgs citai albuma melodijai - «Ar sakniebtām lūpām pa liepu gatvi») Ainaru uz ielas gandrīz notriec «Kamaz» smagais auto, citā epizodē melna «Volga», bet dziesmā par kaimiņpuiku Daini uzzinām teju visu Mielava bērnības nama kaimiņu vārdus.

Pārdomāta atgriešanās. Lai arī albums nesatricināja radioviļņus ar jaunu «Tu saviļņoji mani», tas ir viens no labākajiem Mielava un Solas tandēma veikumiem pēdējos padsmit gados jau nu noteikti.

Mākslinieciskā vērtība: 5/5

Tehniskā kvalitāte: 5/5

Rezonanse: 4/5

The Sound Poets «Pulsē»

Bieži dzirdu runājam, ka mūsu populārās mūzikas supergrupai «Prāta vētra» viss iet no rokas (pulcēt desmitiem tūkstošus cilvēku uz saviem koncertiem, piebāzt pilnu somu ar trofejām ikgadējās mūzikas balvas ceremonijās u.c.) tādēļ, ka nav jau īsti konkurentu. Cik jaunu, perspektīvu poproka ansambļu ir savulaik izaicinājuši «prātniekus», taču pēc pāris veiksmīgiem singliem spiesti nolikt ieročus. Savulaik «re:public» veiksmīgi debitēja ar jestro «Strēlnieci», taču kur šī grupa ir tagad? «Tumsa» atklāti kopēja «Prāta vētru», taču arī šīs grupas stāsts aprāvās, līdz galam neizstāstīts. «The Sound Poets», laizdami šogad klajā jaunu albumu «Pulsē» («TSP Music»), šobrīd faktiski ir vienīgie, kas gada izskaņā nopietni varētu paspēkoties ar «prātniekiem» par labākā poproka albuma titulu.

«Pulsē» ierakstīts lauku mājā Jumurdas ezera krastā, un tā skaņas arhitektūru meistarīgi veidojis Gatis Zaķis (strādājis ar «Instrumentiem», «Carnival Youth»), rotaļādamies ar niansēm. Tomēr kā producenti plašākā kontekstā startējuši arī paši mūziķi, gan solists Jānis Aišpurs, gan grupas motors, bundzinieks Pēteris Lunde.

Detalizētāku albuma apskatu lasi šeit:

Mākslinieciskā vērtība: 4/5

Tehniskā kvalitāte: 5/5

Rezonanse: 5/5