Jau no decembra sākuma rakstnieces Kristīnes Teilānes mājās ir svētku eglīte. Kamēr citi tikai izrotā svētku eglītes, sieviete jau paspējusi nomainīt pirmo eglīti pret nākamo. Tāpat arī piparkūku cepšana Kristīnei nav sveša un sagādā lielu prieku.
Rakstniece Kristīne Teilāne Ziemassvētkus svin visu decembri
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Rakstniece paziņo, ka Ziemassvētkus svin septītajā janvārī, jo ir pareizticīga, bet, tā kā vairums svin Ziemassvētkus divdesmit ceturtajā decembrī, arī viņa vēlas sev svētkus un svin šo īpašo pārdomu laiku, būšanu kopā ar ģimeni divas reizes.
«Bērnībā svinēju tikai Jauno gadu, bet, pārvācoties uz Somiju, sāku svinēt Ziemassvētkus, jo tur skolā dažādi pasākumi, ģimenēs pieņemts svinēt, tā arī šie svētki ienāca manā dzīvē,» nosaka Kristīne.
Nu šie ir kļuvuši arī Kristīnes ģimenes svētki, kuri tiek sagaidīti kopā ar vīru un dēlu, kurš jau ir tajā vecumā, kad eglīte, mantiņas, Ziemassvētku vecītis rada brīnumainu sajūtu.
«Esmu izrotājusi jau otro eglīti šogad. Ļoti agri iegādājos pirmo eglīti, jo man patīk sajūta, kad mājās ir eglīte. Patīk eglīšu smarža, neciešu mākslīgās egles, saprotu, tām nebirst skujas, bet dabīgs ir un paliek dabīgs,» prāto Kristīne.
Teilānes ģimenē eglīte katru gadu tiek rotāta ar citas krāsas mantiņām, šis ir baltās krāsas gads, pirms gada bija violetas mantiņas un vēl senāk pat padomju laika rotas.
Rakstniece neizmet ārā izmantotās mantiņas, bet kombinē tās par jaunu.
«Tā kā man patīk visu dekorēt, nav brīnums, ka man patīk cept piparkūkas un tās dekorēt, bet cilvēku pārpilnības dēļ veikalā iegādājos nepareizo glazūru. Nācās ļoti nopūlēties, un smalkās mežģīnes uz piparkūkām neizdevās tādas, kā bija paredzēts,» atklāj Kristīne.
Lai dabūtu vajadzīgo piparkūku izskatu Kristīne izmanto gan vīram dāvātās latviešu rakstu formiņas, gan to, kas pagadās pa rokai, lai iegūtu to, ko vēlas.
«Šogad piparkūkas cepu viena, sapratu, ka divatā ir interesantāk. Man patīk gatavot, cept visu, ko var dekorēt – saldumus, tortes, protu arī vārīt zupas, ar citām lietām neaizraujos. Man būtiskāk ir vizuālais, ne tas kā garšo. Mūsu svētku galdam cepeti ceps Agris, bet ābolus krāsnī ar medu, dzērvenēm un karameli taisīšu es, šie divi ēdieni ir mūsu svētku galda tradīcija,» atklāj Kristīne.
Runājot par Ziemassvētku vecīti, rakstniece atklāj, ka jau agrā vecumā izbeigusi tam ticēt, jo, ejot ar tēti uz pastu un nesot vecītim paredzēto vēstuli, bet nesaņemot atbildi, viņa sapratusi, ka kaut kas nav tīrs.
«Es necerēju uz dāvanām, gribēju tikai atbildi, bet nesaņēmu. Tā kā tajā vecumā vēl nemācēju rakstīt, lūdzu tētim uzrakstīt priekšā vēstuli, un es to mēģināju nokopēt. Tētis pēc tam apgalvoja, ka tāpēc nesaņēmu atbildi, ka man neizdevās tik labi kopēt burtus,» smejas Kristīne.
Dāvanas sieviete iegādājas jau labu laiku pirms svētkiem, lai izbēgtu no lielās burzmas, cilvēku masām. Pie ikvienas dāvanas tiek piedomāts, lai neatkārtojas gadījums, kad viens no ģimenes locekļiem svētkos saņēmis 11 svečturus.
Dzejoļu skaitīšana pie eglītes nav rakstnieces stiprā puse, jo viņa nevēlas izjust to stresu, kad jādodas priekšā pie egles, toties bērnībā, kad dzejoļi bija obligāta lieta, lai tiktu pie dāvanas, viņa pati izdomāja četrrindes, kuras skaitīt.
«Ziemassvētkos ikvienam novēlu mieru, novēlu nestrīdēties un neapcelt vienam otru, dzīvot, būt laimīgiem, meklēt pozitīvismu, ne negācijas,» nobeidz Kristīne.