Iespaidi un pieredzes pēc filmas producēšanas?

Arta Ģiga: Ar prieku jāsaka, ka Alsunga bija ideāla vieta, lai to darītu, – gan vide, gan cilvēki. Un ar šo brīnišķīgo cilvēku atbalstu tas arī izdevās. Vislielākais paldies priesterim Andrim Vasiļevskim, jo bez viņa atbalsta un sapazīstināšanas ar vietējiem cilvēkiem mums darbs uz priekšu tik viegli neritētu.

Cilvēki daudz vieglāk uzticējās un mūs atbalstīja.

Kad Andris savā priestera kalpošanas darbā pārgāja uz Liepāju, viņš joprojām turpināja mūs atbalstīt, savukārt Alsungas jaunais priesteris Gatis Mārtiņš Bezdelīga turpināja Andra misiju un pret mūsu filmēšanu baznīcā, kā arī pret dekorāciju un rekvizītu izvietošanu baznīcā neiebilda, bija ļoti pretimnākošs.

Paldies arī Alsungas vidusskolas direktorei Lijai Baumanei – pateicoties viņas atbalstam, mūsu salīdzinoši lielā grupa varēja dzīvot un pusdienot vienuviet. Savukārt

vietējam zemniekam Mārim Klūģim ir paši garšīgākie tomāti pasaulē, pirkām tos tikai no viņa.

Tik garšīgus tomātus neviens radošās grupas cilvēks vēl nebija ēdis (smejas)!

Skolā, kur pusdienojām, bija arī veikaliņš, - te darbojās Dainis un viņa meita Krista. Viņi savukārt bija mūsu vietējais informācijas centrs, kas palīdzēja gan ar cilvēkiem, gan filmēšanas vietām. Kur dabūt lielo fūri? Kur vietējos mežos atrast īpašu filmēšanas vietu? To visu viņi palīdzēja mums noorganizēt.

Viena no interesantākajām lietām, ko izdevās noorganizēt, bija vietējās iedzīvotājas, astoņdesmitgadīgās Antonijas Kalējas sacerētas dziesmas iekļaušana filmā. Proti, scenārijā ir epizode, ka Aurēlijas Anužītes-Lauciņas tēls Kraukļu Anna pati sacer dziesmu – vienkāršu dziesmu ar pašsacerētiem vārdiem.

Kalējas kundze to veica lieliski – viņa sacerēja vārdus un arī melodiju,

ko mums vienkārši nodungoja. Filmas komponists Kristaps Krievkalns to tikai mazliet apstrādāja, un filmas pēdējās sērijās dziesmu var dzirdēt…

Kas bija visgrūtākais garajā un ļoti saspringtajā filmēšanas procesā?

Arta Ģiga: Bija tāds lūzuma periods, apmēram filmēšanas procesa vidū. Alsungā mums bija tāda liela siena, nolīmēta ar darba grafiku, ļoti daudzām ainām. Un, kad ilgā laikā, nofilmējot kādu ainu, trīs citas jau nāk vietā,

sāka likties, ka apjoms ir tik milzīgs, ka to nav iespējams izdarīt.

Pie tam filmēšanas periodā jau vienmēr rodas nobīdes no grafika – kaut kas salūst, kāds aktieris netiek, vai, nedod Dievs, saslimst… Es domāju, ka ne man vienai, vēl

arī citiem radošās grupas cilvēkiem bija vēlme sakravāt koferi un braukt mājās. Iekšēji.

Jo likās, ka tas nekad nebeigsies… Bet grupa bija fantastiska, cilvēki cēlās un strādāja bez kurnēšanas ļoti, ļoti garas stundas.

Tas, ko es gribu noslēgumā teikt ir: milzīgs paldies režisoram Armandam Zvirbulim, kas bija tas radošais vilcējspēks visai grupai un atbalstītājiem – Kuldīgā, Alsungā, Liepājā un Rīgā.

Kādi iespaidi un pieredze atmiņā ataust pašam režisoram?

Armands Zvirbulis: Šī nebija pirmā filma ne seriāla formātā, ne arī pirmā videofilma manā pieredzē. Bet nu, protams, tas apjoms bija diezgan vājprātīgs. Ja sarēķina kopā darba apjomu – tas ir

600 minūtes gatavā, samontētā materiāla. Tās ir apmēram 7 - 8 pilnmetrāžas filmas.

Būsim reālisti, budžets nebija tik apjomīgs un laika nebija tik daudz, lai to varētu saukt par kino, bet mēs ļoti centāmies noturēt to latiņu…

Ja atskatoties vērtēju procesu, man ir divējādas sajūtas:

Pirmkārt, atmiņas par burvīgo kopdarbu kopā ar visiem cilvēkiem, kas bija kopā ar mums. Ar visu atbildību varu teikt, ka šeit nebija nejaušu cilvēku. Milzīgs paldies gan aktieriem, gan brigādei par cilvēcisko siltumu un izturību brīžam ļoti sarežģītajā darbā. Piemēram,

izturēt aktrisei, šajā gadījumā Sandrai Kļaviņai, ka tevi trīs mēnešus filmē pa 12 stundām… Nu, tas ir baisi.

Un arī pārējiem – tā pašatdeve bija milzīga. Atceroties ir liels prieks, ka neviens nepadevās.

Un otra sajūta, atceroties darba procesu, – es ar baltu skaudību skatos uz seriālu, kas tikai tuvojas un kas Latvijas Televīzijā tiks demonstrēts pēc mums. Jo viņiem bija laiks pēc filmēšanas vasarā un rudenī 3 - 4 mēnešus montēt. Šobrīd es vēl krāsoju pēdējo sēriju, kas ies ēterā. Ja būtu mazliet vairāk laika, tad gandarījums būtu vēl lielāks. Un sirdsapziņa būtu tīrāka gan skatītāju, gan, protams, arī savā priekšā. Bet apstākļi ir tādi, kādi ir. Un paldies televīzijai un arī Artai par piedāvājumu strādāt.

Tu procesa apjomu un tempu raksturoji kā vājprātīgu. Gandrīz visi aktieri, raksturojot tevi šā procesa laikā, bija izbrīnīti, ka tu ne reizi nenolaidi kvalitātes latiņu un tai pašā laikā - ne reizi nepacēli balsi.

Armands Zvirbulis: Jā, bet nebija jau par ko! Visi bija pilnīgi lieliski cilvēki. Absolūti. Un jāsaprot, ka, tik ilgu laiku pavadot kopā, ir jāuzvedas tā, lai šīs darbs sagādātu prieku visiem. Citādi tas nav iespējams…

Protams, jārēķinās arī, ka ir lietas, ko nevar pilnībā kontrolēt.

Seriāls tomēr ir tā māksla, kur, lai sasniegtu rezultātu, nevajag iet, nu, kā saka - «pāri līķiem».

Ja tā būtu spēlfilma, kaut kādā mērā manas prasības būtu vēl lielākas un stingrākas.

Vai piekristu otrreiz uz kaut ko tik sarežģītu vai, kā pats saki, – kaut ko tik vājprātīgu?

Armands Zvirbulis (smejas): Nu, ir cilvēki, ar ko var iet partizānos. Ar Artu (filmas producenti Artu Ģigu) mēs ne pirmo reizi strādājam kopā. Mūsu līdzšinējā sadarbība bija vairāk saistīta ar politiku – vēlēšanu nakts tiešraides LTV vairāku mēnešu periodā, tad seriāls par politiku «100 krēsli»… Tā ka, jā, - liels paldies, ka Arta man šo iespēju piedāvāja, un es būtu gatavs to darīt kopā ar līdzšinējo grupu atkal.