Grāmatu no franču valodas tulkojusi Marta Aiše. Viņa saka: «Ir patīkami lasīt darbu, kurā klišejas izmantotas asprātīgi un ironiski, nevis kā nopietns rādītājs tam neizprotamajam, ko visur pasaulē dēvē par parīzietes šarmu, bet neviens tik un tā līdz galam nezina, kas tas ir un kā to noformulēt. Parasti uzdodot šādu jautājumu, atbilde veidojas visai mīklaina: «Nu, tas ir tā..., it kā....tas nav nekas konkrēts, bet, drīzāk, sajūtu līmenī...tāda kā aura?...Jā, tā laikam ir aura, jo tikai parīzietes var iziet laukā neķemmējušās un bez grima, bet izskatīties tik lieliski, ka modeļu plakāti uz afišu stabiem skaudībā lobās nost.»

Tomēr šajā grāmatā ir mēģināts noķert, apskatīt un izpētīt to sievietes paveidu, kas negrozāmi ieguvis apzīmējumu «parīziete». Apzīmējumam līdzi nāk vesela bagāža ar sievišķīgi paradoksālām un kaprīzām niansēm, kas sakārtotas dzelžainā nerakstītu likumu kodeksā. Vai arī tā mums tikai šķiet? Mums, ne-parīzietēm. Lai gan grāmatā netrūkst dažādu tīri praktisku stiķu (pat receptes!), kas liek sievietei lēnām kļūt par parīzieti, (sākot no nevīžīga matu sakārtojuma un beidzot ar Burberry mēteli, kas vislabāk izskatās uz kaila auguma), tomēr grāmatas galvenā vērtība, manuprāt, ir vēstījums, ka katrai sievietei ir jābūt Sievietei. Tik vien. Grāmatā apkopoti un ar humoru izklāstīti lieliski, iedvesmojoši sīkumi, kas veido parīzietes pasauli, kurā tā vada savas dienas tikai un vienīgi pēc sava prāta. Tomēr

tas, kas ieslēpts starp šīm dzirkstošajām rindiņām, ir lūgums un aicinājums sievietei apjaust, sajust un izbaudīt to, ka viņa ir sieviete.

Tas, protams, nozīmē arī garderobi, kosmētiku, pavārmākslu, etiķeti, telefonsarunas, grāmatas, nedaudz vēstures, nedaudz augstprātības, nedaudz pašironijas. Tā nav paniska skriešana pakaļ katrai modes lupatai, katrai kosmētikas bundžiņai un kārbiņai, kas sola mūžīgu jaunību un skaistumu. Grāmatas forma sasaucas ar to, kas lasāms un ieraugāms lielajā vairumā sieviešu žurnālu, taču tonis un izteiksme atšķiras – tā necenšas pārdot vai pievērst jaunākajām modes tendencēm vai attiecību modeļiem un nav no «šis tev obligāti jāizlasa» sērijas. Tomēr tai vajadzētu būt sievietes grāmatu plauktā. Nevis kā obligātam sezonas aksesuāram, bet kā melnai vakarkleitiņai, kas noder vienmēr. Varētu šķist, ka tā ir par parīzietēm, varētu šķist, ka tā propagandē to, ko mēs zinām jau gadu desmitiem ilgi – jā, jā, Parīze ir modes un stila galvaspilsēta! – un tā tālāk. Tomēr lasot arvien vairāk, šķirot lapu pēc lapas, atkal jūtams vēstījums – «lūdzu, rūpējies par sevi».

Būt sievietei taču ir tik dabiski! Visi to zina. Vīrieši valkā bikses, sievietes valkā kleitas. Tomēr ik pa laikam tas aizmirstas. Sieviete aizmirst, ka ir sieviete. Tam ir daudz cēloņu, un, skaidrības labad jāsaka, ka grāmatā neviens no tiem nav nedz minēts, nedz iztirzāts. Ja vien šo grāmatu neuztver burtiski un pēc tās izlasīšanas nesadauza krājkasīti, lai nopirktu Chanel, bet ielasās mazliet rūpīgāk, top skaidrs, ka sievietes (un, galvenokārt, parīzietes) šarms neslēpjas ārējā veidolā, bet tur, kur stūrītī ierāvusies sēž mūsu ļaušanās būt dabiskām, ne perfektām. Tas mulsina, bet arī ieintriģē.

Patiesi simpātisks šķiet fakts, ka grāmatu veidojušas četras sievietes, kuru dzimtā vieta tik tiešām ir Parīze, un tieši šis aspekts ļauj francūžiem raksturīgajai pašironijai izpausties visā krāšņumā. Tādējādi uzrakstītais ticis sveikā cauri no jūsmīgas apceres, sapņainas romantikas Eifeļa pakājē, slavas dziesmām Parīzei, tās sievietēm, viņu stilam un manierēm. Skaidrais saprāts un laba gaume ļāvuši arī Parīzei būt dabiskai, ne perfektai. Ja taisnība teicienam, ka par sievieti nepiedzimst, bet, drīzāk, kļūst, tad šis varētu būt lielisks sākums.

Pieejama arī e-grāmata.

www.zvaigzne.lv

No franču valodas tulkojusi Marta Aiše.