«Esmu ļoti pateicīga Dievam par šo iespēju būt ar viņiem kopā, būt daļa no filmas «Māja pie ezera». Ziniet, tā ir dzīves lielākā laime, būt ar cilvēkiem, kas zina: ne jau naudā ir laime. Cilvēkam var samaksāt, bet smaidu, inteliģenci, izpratnes dziļumu nevar nopirkt. Patiesi radošs cilvēks atdod visu, pretī negaidot neko. Tas ir par šīs filmas veidotājiem,» par seriālu procesu izjusti runā Aurēlija Anužīte-Lauciņa. «Esmu ļoti priecīga un pateicīga par darba procesu. Un par tām garajām stundām, ko pavadījām kopā. Es mazliet ar humoru gribu teikt:

visi pīkstuļi lai brauc un skatās, ko var izdarīt vienā dienā!

Es arī pati sev guvu lielu skolu, ko var paspēt izdarīt 12 stundās!»

Kāds šķiet pats rezultāts - samontētais materiāls, ko saņem skatītājs?

Rezultātu vērtēt ir ļoti grūti, jo mans sākotnējais viedoklis bija: man ļoti patīk! Problēma radās sadursmē ar citiem viedokļiem, kas bija atšķirīgi.

Pārdomājot un rediģējot savu viedokli, īpaši uz dažkārt dzirdētā negatīvā fona, es sapratu, ka man seriāls patīk vēl vairāk nekā iepriekš!

Galvenā vērtība ir tā, ka nekas «nemidžinās» gar acīm. Es varu baudīt mākslu, varu baudīt bildi, kas ir vienkārši apbrīnojama, it kā es būtu mākslas izstādē! Un tas rezultāts tiešām ir redzams ikvienam, kas vēlas to saskatīt. Operatora un režisora darbs ir lielisks!

Vai arī pati skaties seriālu?

Mēs ar vīru skatāmies seriālu katru sestdienu, jau no pirmās sērijas, kur mana varone vēl neparādās. Un tieši tāpēc mēs objektīvāk varējām skatīties, un - mēs sajūsminājāmies. Tiešām,

skatoties filmu, mēs priecājāmies par ekrānā redzamo – skaisto kadru, nesteidzīgo tempu…

Mākslā vajag apstāties, padomāt, nevis paskriet garām būtiskajam ar hamburgeru rokā…

Tavas attiecības ar režisoru?

Režisors Armands Zvirbulis tiešām ir izcils. Neesmu satikusi nevienu cilvēku, kas tik ilgā, psiholoģiski un fiziski saspringtā periodā nav pacēlis balsi.

Un kā viņš strādā ar aktieriem! Ja tā varētu strādāt vienmēr, tas būtu izcili!

7. sērijas anotācija

Marija pavada Elziņu uz mājām. Pašā nakts melnumā pie Marijas mājas durvīm parādās Kraukļu Anna ar satraucošu vēsti – meitene nav pārnākusi mājās… Elzas meklēšanā iesaistās ikviens pilsētiņas iedzīvotājs… nakts ir auksta. Vai līdz rītam Elziņa tiks atrasta? Dārta cīnās ar saaukstēšanos, Kārlis mēģina viņu iepriecināt. Marija izjautā Madaru par Kārli. Kārlis vēlas nokārtot šķiršanos, tāpēc piesakās atbraukt uz Krūgām. Madara ar Kārļa atbraukšanu saista cerības atjaunot abu laulības dzīvi. Pie baznīcas Madara vēlreiz satiek pievilcīgo zobārstu Jāni. Abu acu skatieni sastopas, lai viens otrā uzkavētos ilgāk… Marija un Ēvalds uz kvadracikla ietraucas pagalmā, un Madara pa logu redz ko pārsteidzošu…

Anna Kraukle

Kādreiz viņa bija Anna, bet tagad viņu sauc tikai par Kraukļu Annu. Bija klases skaistākā un gudrākā meitene, bet izdarīja nepareizu izvēli. Laulības ar Kraukļu Juri viņu iedzina postā. Krauklis dzer un līdzi velk arī Annu.

Annai un Jurim ir jauka meita Elza. Elza arī labākā skolniece klasē. Daudz laika viņa pavada pie Marijas Krūgās. Tur ir dators un internets, tur Elziņa var mācīties.

Anna ir ļoti lepna. Palīdzību viņa ne no viena negrib pieņemt. Arī Elzai viņa to neļauj. Marija un Elvīra redz, ka meitene vienmēr ir izsalkusi, viņas atrod iespēju meiteni palutināt. Bet Anna vienmēr liek atstrādāt vai sakasa santīmus un samaksā par kārumiem.

Lepnības dēļ Annai grūti izlauzties no savas dzīves posta. Viena viņa to nevar, bet pieņemt palīdzību negrib. Tikai smags trieciens piespiež Annu mainīt dzīvi.