Fredis atklāj jaunības gadu traumas, kuras to padarījušas par Fredi

Ierodoties studijā un saņemot jau pirmo jautājumu no Renāra Zeltiņa, Fredis sajutās kā pie psihologa un uzreiz iekārtojās ērtāk dīvāniņā, tajā apguļoties un sākot stāstīt savas divas lielās traumas, kuras viņu padarījušas par to, kas viņš ir tagad.

Pirmā trauma bijusi astoņu - deviņu gadu vecumā, dodoties uz baseinu. Tā kā jūrā līdz pirmajam sēklim, kustinot rokas, bet ar kājām aizskarot zemi, viņš pratis peldēt, tad baseinā domājis - arī viss izdosies.

Kā izrādās, viss nav tik vienkārši; ielēcis baseina dziļajā galā, Fredis sācis slīkt un viņu izvilkuši ārā ar garu koku, kuram viņš pieķēries.

Joprojām mākslinieks nesaprot: ja bērns slīkst, kāpēc tas tiek izvilkts ar koku, ne lecot ūdenī. Apkaunojuma dzīts, Fredis devies prom no baseina uz ģērbtuvēm un, skatoties zemē un purpinot, iegājis dušās, izrādās, sieviešu. Par traumu nav kalpojušas kailas dāmas, bet vēlāk apziņa, cik lieliski būtu bijis, ja tas notiktu pāris gadus vēlāk.

Otrā trauma bijusi bērnudārzā, kad dziedātājs aizgājis uz grupiņu, zem garajām biksēm aizmirsis uzvilkt mazās biksītes. Dziedātājs smejoties stāsta, ka juties brīvāks nekā jebkad, bet, ejot gulēt diendusu, bijis kauns ģērbties. Saņemot rājienu no audzinātājas, viņš ātri noģērbis bikses un aizskrējis uz savu vietu, skrējiens izrādījies ilgs, jo bija jāuzkāpj vēl uz otro stāvu.

Visa grupiņa smējusies, viņš jau gribējis raudāt, bet blakus gultiņā guļošā meitene teikusi: neraudi, viņi visi ir muļķi.

Fredis novēlēja ikvienam gulēt kailam gultā un saņemt visu skaistas sievietes uzmanību tikai sev, turklāt vēl uzmundrinājumu vārdus.

Pēc otrā stāsta arī beidzās Freda psiholoģijas seanss un viņš devās dziedāt savu jauno dziesmu «Ciemos pie malkas».