2011. gadā mums jau bija tas prieks un gods baudīt Garbāreka un vokālā ansambļa «The Hilliard Ensemble» koncertu (Garbāreks arī uzstājies 1997. gadā Lielajā ģildē). Tiesa, toreiz tas muzikāli bija cits Garbāreks. Vispār šis 68 gadus vecais, noslēgtais kungs (koncertā Rīgā viņš nebilda ne pušplēsta vārda) Eiropas džeza vēsturē kā novators ir «atzīmējies» vairākos žanros.

Atgādināšu, ka Garbāreks dzimis 1947. gadā poļu karagūstekņa un kādas norvēģu zemniekmeitas ģimenē. 14 gadu vecumā atklāja Džonu Koltreinu (John Coltrane) un kā apsēsts sāka vingrināties saksofona spēlē, smeļoties iedvesmu no Arčija Šīpa (Archie Shepp), «Positivus 2014» festivāla viesa Faro Sandarsa (Pharoah Sanders) un Alberta Ailera (Albert Ayler). Jānam un vispār visam skandināvu džezam paveicās, ka sešdesmitajos gados uz Dāniju, Norvēģiju, Zviedriju bieži brauca koncertēt labākie amerikāņu džezmeņi, daži no tiem pat uz kādu laiku apmetās tur uz dzīvi (kā džeza teorētiķis Džordžs Rasels), tādējādi izglītojot jaunos Eiropas džezmeņus un savstarpēji apmainoties ar pieredzi.

Ja sešdesmitajos gados Latvija nebūtu aiz «dzelzs priekškara», tad esmu pārliecināts, ka, piemēram, saksofonists Raimonds Raubiško, arīdzan būtu kļuvis par vienu no vadošajiem Eiropas džezmeņiem.

Jāns savas karjeras sākumā daudz aizguva no saksofonista Dekstera Gordona un kļuva par vienu no vadošajiem bībopa saksofonistiem Eiropā.

Svarīgi piebilst, ka septiņdesmitajos gados kopā ar izdevniecību ECM un pianistu Kītu Džaretu (Keith Jarrett) viņš definēja skandināvu džeza valodu, kurā jūtama tautas mūzikas ietekme, vēlāk skandināviskus motīvus sapludināja ar Centrālāzijas tautas mūziku (1992. gada albums «Ragas and Sagas») un prasmīgi iespēlēja saksofonu gregoriāņu dziedājumos (ieraksti kopā ar Hiljarda ansambli).

Ar visu šo īso vēstures kursu vēlos uzsvērt vienu būtisku lietu. Kad deviņdesmitajos gados Garbāreks kļuva gaisīgāks, «ņūeidžiskāks», savu skanējumu komercializējot, džeza sabiedrība no viņa novērsās. Arī man par Garbāreku deviņdesmitajos gados bija radies ne tas labākais priekšstats. Viņa tā laika salkanās meldijas kombinācijā ar «new age» sintezatoru tembriem nudien mazliet šķebināja.

Tomēr, kā jau ieskicēju sākumā, Garbārekam ir vairākas šķautnes, un visas vienā spēcīgā maisījumā varējam saklausīt vakardienas koncertā Kongresu namā.

Absolūti izcils bija indiešu izcelsmes perkusionists Triloks Gurtu (viņš jau šovasar viesojās Rīgā, festivālā «World Jazz Festival 2015»), kura solo daļas ar glosālijām koncertā ieveda klausītāju mitoloģiskā kosmosā, teju senās Indijas vēsturē.

Izcilu pirkstu veiklību demonstrēja basģitārists Juri Daniels no Brazīlijas, un visu džeza vēsturi vienā klavieru solo nospēlēja Rainers Brīninghauss.

Vakara gaitā Garbāreks izspēlēja visu savu arsenālu - sākot ar bībopu un šķipsniņu frīdžeza, beidzot ar etnodžezu, kas kulminēja Triloka Gurtu un Garbāreka rotaļīgajā saspēlē koncerta beigu daļā.

Vietumis koncertprogrammā iezagās jau arī pa kādam salkanam «new age» tembram, taču kopējo baudījumu tas nespēja nomākt.

Mūziķi spēlēja ar atdevi, ar sirdi un degsmi, un faktiski nodemonstrēja Eiropas džeza mūzikas vareno spēku, ka balstās uz Eiropas tautas mūzikas mantojuma.

Ceru, ka koncertā bija arī mūsu jaunās paaudzes džezmeņi, lai iedvesmotos jauniem varoņdarbiem. Mūsu tautas mūzikas mantojumam ir milzīgs potenciāls, un, ja to gaumīgi sakausētu ar džezu, tad...

Tā bija izcila etnodžeza paraugstunda!