Dziedātāja uzstājas latino šovā brazīliešu restorānā. Šovs ir trīs stundas garš un ietver sambas šovu, vēderdejas, kabarē, kapoeiras šovu un, protams, dziedāšanu. Šovs veidots dažādās krāsās un žanru buķetēs.

«Mans dzīves moto ir pavisam vienkāršs: «DZĪVO!» Šis viens vārds ietver tik daudz. Atzīšos, ka šajā dzīvē man ir bail nepaspēt, bail nokavēt un bail baidīties. Tāpēc apzināti iemetu sevi citā vidē, citos apstākļos, lai tāda slimība kā rutīna nepieklauvē pie manām durvīm. Manuprāt, atrodoties rutīnā, mēs neattīstāmies, tieši otrādi, degradējamies. Mēs it kā esam mierā ar sevi un pasauli un ļaujam dienām skriet savu steigu, notriecot mums doto laiku dzīves izzināšanai, attīstībai, izaicinājumiem! Nav viegli atvērt acis un pateikt sev, ka ir laiks uzdrīkstēties, laiks izkrāsot šo dienu, kuru Dievs mums ir uzdāvinājis. Jo mēs baidāmies,» atklāj Sandija.

Cilvēki baidās nožēlot, izgāzties vai gluži vienkārši ir par slinku, lai nodarbinātu savas dārgās smadzenes ar jaunām idejām, jo galva tāpat jau pilna ar 300 domām un problēmām, kuras jārisina.

«Un te mēs iestrēgstam. Nekurienē. Un daudzi ir ar to mierā un tā arī pavada savu vienreizējo dzīvi, astoņas stundas dienā skaitot naudu, nosēž dibenu ofisā vai noguļ visu dienu dīvānā, gaidot, kad darbs pats atskries un izvilks no mājas. Bet es pavadīju dienas un naktis, prātojot, kā vēlos sevi attīstīt, kas liks man piespiedu kārtā mainīties, pieaugt, gūt jaunas zināšanas. Un ticiet vai ne, es atradu savu aicinājumu. Mums katram tāds ir dots. Misija. Un, manuprāt, mūsu galvenā misija šajā dzīvē ir ATRAST SEVI! Tas ir tik paradoksāli. Tas ir kā meklēt spoku. Mūsu vienīgā kompānija, kura mūs nepamet pat miegā, esi tu pats! Bet tas PATS ir kas neizprotams, kas prātam līdz galam nesaprotams. Viņš reizēm nezina, ko vēlas, kur iet, ko plānot. Un tā ir tā mūsu galvenā misija, iepazīt sevi pašu. Es centos to darīt, patiešām,» dzīves misiju atklāj Sandija.

Sandija saprata, ka vienīgais veids, kā šis process sāk progresēt, ir mirklis, kad viņa atrodas simtiem kilometru attālumā no ģimenes, draugiem un cilvēkiem, kuri viņu var kādā veidā ietekmēt, šajā svarīgajā posmā, kad māksliniece cenšas ieraudzīt un iepazīt sevi, izprast un mainīties. Tuvinieki vienmēr redz tevi caur rozā brillēm, pat viņiem nav ne jausmas, kas tu patiesībā esi. Un vienīgais cilvēks, kurš var tev palīdzēt, esi tu pats.

«Daru savu sapņu darbu. Esmu pateicīga Dievam, ka mani ir apveltījis ar balsi, ar kuru varu pelnīt. Esot šeit, cenšos sadzīvot ar dažādām mentalitātēm, nav viegli, bet es no tā mācos. Būt vienam nav viegli, bet arī no tā mācos. Dziedu sešas dienas nedēļā, es no tā mācos - franču, spāņu, arābu valodu. Šobrīd mans mērķis ir pabeigt savu iesākto grāmatu, tāpēc naktis pavadu, klusībā sēžot uz terases un drukājot iesākto,» nākotnes plānu atklāj Sandija.

Katru dienu dziedātāja apmeklē sporta zāli, tā ir viņas terapija it visam. Sandijas ķermenis un gars ir pateicīgs, turklāt veselā miesā vesels gars. Jaunā sieviete nebija domājusi, ka tas ar viņu notiks, bet viņa ir kļuvusi ļoti stipra.

«Esmu lepna, ka esmu lauzusi biezu sienu, kas mani agrāk vadīja kā trauslu un bailīgu būtni. Laikam tā apziņa, ka esmu attīstībā un ceļā uz mērķi, neļauj ilgām manā sirdī pat eksistēt. Manas mājas vienmēr gaidīs mani atgriežamies, mana ģimene mani nemīlēs mazāk tikai tādēļ, ka esmu bijusi prom, tieši otrādi, mēs esam morāli kļuvuši tuvāki nekā iepriekš. Internetam šajā ziņā ir arī labā puse. Esot prom, esmu iemācījusies sākt sevi mīlēt. Tas ir tik svarīgi. Nemīlot sevi, ir tik grūti būt labam cilvēkam. Mīlot sevi, mums ir vieglāk mīlēt citus. Nemīlot sevi, mēs neesam tas, kas vēlētos būt. Mēs redzam ar greizsirdības acīm un runājam skaudības vārdiem. Mīlot sevi, mēs varam būt paraugs pašam sev, un tad ir viegli redzēt skaidrām acīm un runāt taisnības vārdiem,» tā Sandija.

Dziedātāja iesaka celties katru dienu un atcerēties, ka šodien ir diena, lai sāktu ko jaunu, lai uzdrīkstētos, jo dzīve ir neaprakstāmi skaista, kad TU ļauj tai tādai būt!