Zaiga Melke: «Labāk kauns vakarā nekā garlaicīgi no rīta!»

Kā izlēmāt piedalīties šovā «X Faktors»?

Pirmo reizi piedalījos jau pirms gada. Meita bija izpētījusi šovus Lielbritānijā un izlēma piedalīties. Viņa man pastāstīja, ka šovam «X Faktors» nav vecuma ierobežojuma un nav noteikumos rakstīts, ka tas tikai Apvienotās Karalistes iedzīvotājiem. Viņa man ieteica, ka es arī varētu piedalīties, un aizpildīja pieteikumu, sakot: «Mammu, tev ir jānodzied tikai viena dziesma!» Pirms atlases arī īpaši gatavojos.

Pastāstiet, kā viss notika, sākot ar mirkli, kad ieradāties norises vietā!

Aizpildījām pieteikumu. Tas parādās internetā drīz pēc tam, kad beidzas iepriekšējās sezonas «X Faktors». Uz e-pastu saņēmām uzaicinājumu. Pirmā atlase notika aprīļa beigās. Ieradāmies; bija jāstāv garā, garā rindā, kas lēnām gāja uz priekšu. Kad ienācām iekšā, pretī stress un troksnis, visi atkārto dziesmas, trinkšķina ģitāras, pēkšņi priekšā kartona aizslietņi, kādi 10, un aiz aizslietņa katram savs vērtētājs, un uzreiz daži jautājumi un jādzied. Visi desmit aiz aizslietņiem dzied reizē - sajūta neaprakstāma. Jautājumus pat nevar dzirdēt, un arī angļu valodas zināšanas man nav spīdošas. Ok, atveru muti, padziedāju... paldies, nē, nākamais. Tas ilga divas minūtes. Meitai arī - paldies, nē, nākamais.

Pēc pirmās reizes uzreiz tā padevies?

Protams, nē, nākamā atlase notika Ņūkāslā. Pērkam autobusa biļetes un dodamies. Ņūkāslā tas pats, bet esam sagatavojušās - būs rupjā atlase. Meita ieteica nomainīt dziesmu: «To, kuru tu dziedāji iepriekš, tā nav dziesma «X Faktoram». Vajag divās minūtēs parādīt skaļumu, pārliecību un diapazonu. Tev vajag pārkliegt tos deviņus, kuri dzied blakām. Dziedi savu mīļāko: Bahs-Guno «Ave Maria». Domāts - darīts. Tie paši aizslietņi, šī vērtētāja neslēpa sajūsmu par manu balsi un dziesmas izvēli - un nākamā kārta.

Kā veicās otrajā kārtā, visi bija sajūsmā par jūsu balsi?

2. kārta tajā pašā dienā un noteiktā laikā. Spriedze tur ir nenormāla, atkārtoju izvēlēto dziesmu domās nepārtraukti. Šoreiz maza, tumša telpa un divi cilvēki. Viena no tām mana vakardienas vērtētāja, jautājumi, nodziedu - un nākamā kārta. Jāpiemin, ka jādzied bez mūzikas pavadījuma, izņemot, ja uzstājies ar ģitāru. Trešā kārta notika jau nākamajā dienā. Tā pati mazā telpa un filmēšana. Taču šajā kārtā man palūdza divas dziesmas. Vērtētāji palaida mani tālāk uz interviju. Tajā telpā jau mēs bijām tikai kādi desmit tālāk tikušie. Trīs vērtētāji izjautāja un visu pierakstīja. Ne tikai es, bet arī citi saprata, ka mūs jau ņem tālāk, jo runa bija, ka tad jau mēs tagad visi satiekamies un dziedam tiesnešiem... bet tas tā nebija, jo tikai tagad viss sākās, un viņi pēc video un intervijām sāk skatīties, kurus ņems atlasei. Šeit, iespējams, ir kļūda organizācijas sistēmā, jo tos, kurus ņem tālāk, viņi uzmeklē, bet tie, kurus viņiem nevajag, nekādu atbildi nesaņem.

Pēc gada atkal izlēmāt piedalīties un tikāt līdz lielajiem tiesnešiem!

Meita izstāstīja, ka tālāk līdz tiesnešiem tiek arī «trakie un dīvainie»... Pasmējos, bet tad «Wikipēdijas» mājas lapā ieraudzīju kādu frāzi... Šajā mājas lapā ir soļi, kā piedalīties «X faktorā». Sestajā punktā ir rakstīts: «Run through your piece every other day or so until you can do it on one leg with your hands tied behind your back...» (Izmēģini savu uzstāšanos katru dienu, līdz tu vari to veikt uz vienas kājas, aiz muguras sasietām rokām) – izaicinājums pieņemts! Rakstīts taču, ka tā jādzied? (Smejas.) Izvēlējos pozu, kurā kāju turu puslotosa pozā, ar rokām sadotām aiz muguras, lūgšanas formā.

Kad pirmo reizi pamēģinājāt šādi dziedāt?

Ak, esmu tā dziedājusi vienmēr (smejas). Proti, tad arī pamēģināju, reizi dienā nodziedāju. Dziesmas izvēle tā pati - Bahs-Guno «Ave Maria». Būtībā jau sanāk tāda savdabīga lūgšana. Protams, nebija doma visu šovu uzstāties šādi, tikai tikt garām producentiem. Taču ne viss sanāca kā plānots...

Kā šoreiz veicās pirmajās atlases kārtās?

Pirmā kārta. Šajā gadā bija tikai viena noklausīšanās, telpā ar diviem cilvēkiem. Stādījos priekšā, teicu, ka dziedāšu šādi. Balss skanēja vidēji, un es pat nenoturēju līdzsvaru un beidzu ar improvizāciju. Par atbildi vispārēja sajūsma un pozitīva attieksme pret mani: «Jums ir laba balss un ideja ir interesanta, tieši tā arī turpiniet! Cik vien ilgi varat, stāviet uz vienas kājas.»

Otrā kārta un filmēšana, bet tajā pašā dienā, pēc ilgstošas nīkšanas. Atlase šoreiz notika viesnīcā. Viens vērtētājs un viena filmētāja. Izjokojos ar viņiem un izsmējāmies, un pozicionēju sevi kā personu, kurai patīk joki. Dziedu. Mīkstais segums traucē līdzsvaram, nogurums nenormāls, balss gandrīz nekāda, savu priekšnesumu es nosauktu «Mocekles lūgšana X Faktorā». Tomēr nostāvēju šajā pozā visas dziesmas garumā, bet, lai noturētu līdzsvaru, acis arī bija aizvērtas.

Trešā kārta. Saņēmu e-pastu, ka esmu tikusi tālāk - iepatikās viņiem mana personība! Ir rakstīts: tas, ka jūs esat saņēmusi šo e-pastu, negarantē, ka jūs dziedāsiet nākamajā atlasē. «X Faktors» patur tiesības jebkurā laikā jums atteikt.

Kas sekoja tālāk?

Sekoja telefona zvans: «Apsveicam, esat tikusi tālāk! Bet vai nodziedāsiet Saimonam uz vienas kājas?» Balsī jūtams izsmiekls. Ko darīt? (Smejas.) «Bet protams.» Apstāties var vienmēr, bet vai vajag? Tālāk dokumentu pieprasījums. Trīs intervijas telefoniski. «Vai jums ir bijuši solo koncerti? Kāda ir jūsu koncertu pieredze?» Vairāku anketu aizpildīšana, viss par personisko dzīvi. Atnāk pieprasījums sagatavot piecas dziesmas, un saite uz fonogrammām, kas jālejuplādē, un jāaizsūta, pamatojot savu izvēli, tās pašas dienas vakarā. Konkrēti datumi nezināmi. Pēkšņi atnāk e-pasts, ka uzstāšanās ir pēc dažām dienām. Tikai tagad uzzinu, ka tas būs Vemblija stadionā, piecu tūkstošu skatītāju priekšā. Viena kārta iztrūkst, un iepazīšanās ar tiesnešiem nebūs... Pirms uzstāšanās man vēl meistarklase pie Bordo operas diriģenta Salvatores Kaputo, kurš parāda, nostājoties uz vienas kājas, puslotosa pozā: «Jūs šādi nekad nenodziedāsiet?» Precīzi parādot manu pozu...

Kā notika atlase, kurā piedalījās Saimons Kouels?

Ielidoju Londonā divos naktī, astoņos no rīta jau jābūt Vemblija stadionā. Priekšā kameras, mikrofons pie kostīma, katra epizode tiek filmēta vairākkārtīgi: «Tagad tu uzvarēji!» «Zaiga, tagad tu ej ārā, tagad tu zaudēji!», «Tagad tev ir jāvingro», «Nostājies uz vienas kājas.» Viss notiek no astoņiem līdz diviem, tu vairs nepiederi sev. Apkārt desmit cilvēki, kuri dod norādījumus, un tad tu esi spiests atkārtot. Tev ir uzrakstīts pilnīgs scenārijs. Piecas minūtes pirms iznākšanas uz skatuves man tiek sacīts, ka nav jau svarīgi, vai stāvēšu tajā puslotosa pozā, galvenais, lai stāvu uz vienas kājas, un arī ko man jāsaka, un tad viņi tev saka «ej».

Un tu izgāji!

Es izgāju aplausu pavadīta, sajutusi sevi kā vislielākā zvaigzne, pacēlu rokas, un visa lielā publika man aplaudēja vēl skaļāk, tas bija skaisti. Spilgtās gaismas sejā, un tu esi viens ar sevi. Visi jautājumi atskan no tāluma, un es dzirdu, kā Saimons man prasa: «What is your name?» ... «What are you doing for a job?» Biju nogurusi jau no tiem standarta jautājumiem. Atbildēju pirmo, kas ienāca prātā. Uz jautājumu, vai, esot tik skaista sieviete, esmu precējusies - gluži kā aklajā randiņā, atbildēju: «I am on the market!» Publika noelsojās pēc katras atbildes!

Seko dziedāšana uz vienas kājas!

Es sapratu, ka tomēr dziedāšu uz vienas kājas, bet ne puslotosa pozā, un tā būs pilnīga improvizācija. Un tagad noskan tās trīs notis, un, neskatoties uz visu to stresu, balss man ir, bet jūtu, ka man zūd līdzsvars, un, kad sāk krist šalle, es pēkšņi pamanu, ka esmu ar to iznākusi uz skatuves, tā nebija paredzēta skatuvei un tā slīd nost, un es atceros, ka, stāvot uz vienas kājas, ļoti labi ir izpildīt dažādus vingrinājumus mugurai, un tā es varēšu pacelt šalli, ideja aptvert mikrofona balstu ar kāju nāca spontāni. Lencīte nokrita pati no sevis... Saimons pēc uzstāšanās man pavaicāja: «Bet Zaiga, ko tu šeit dari?» Kad nogāju no skatuves, man uzreiz deva dzert nenormāli daudz ūdens un neatkāpās no manis. Tas ir šoka stāvoklis un šoka intervija, jo sešas stundas viņi rada cilvēkam zvaigznes imidžu un tad: «Congratulations, you have three NO!»

Uzskatāt, ka tas ir īpašs veids, gluži kā harisma, kas izceļ cilvēku?

Slavena ar to es paliku... Labāk kauns vakarā nekā no rīta garlaicīgi! (Smejas.)

Daudzi jūs apskauž, jo bijāt vienā telpā un runājat ar Saimonu Kouelu!

Nopietni? (Smejas.) Es to nesauktu par skaudību. Bet saruna ar Saimonu bija interesanta.

Jūs netikāt uz nākamo kārtu, uzskatāt tas bija taisnīgi - nelaist jūs tālāk?

Esmu pārsteigta, ka tiku tik tālu. Paldies Saimonam, ka viņš man uzsauca Vemblija stadionu Londonā, ar pieciem tūkstošiem atsaucīgas un jaukas publikas.