Mēs sēžam Rīgas centra restorānā, kur tu strādā par bārmeni, viesmīli. Ieraugot tevi, nerodas priekšstats, ka tu daudz ceļotu. Lūdzu, pastāsti TVNET lasītājiem, cik bieži un daudz tu ceļo?

Mana ceļošana sākās pirms trīs gadiem, kad beidzot pametu savus divus darbus un sakravāju mugursomu. Biju domājis paceļot pusgadu. Man liekas, ka to daudzi grib dzīvē izdarīt – aiziet no darba, nedarīt neko un ceļot. Devos uz Jaunzēlandi, jo tur tobrīd dzīvoja divi mani labākie draugi.

Vai latvieši?

Jā, latvieši. Viņi tur strādāja pēdējo mēnesi, ko mēs bijām ieplānojuši pavadīt, ceļojot kopā. Kopā ar citu draugu divatā lidojām pāri visai Āzijai līdz Jaunzēlandei. Tur satikām minētos divus draugus, ar kuriem kopā mašīnā ceļojām trīs nedēļas pa Jaunzēlandes dienvidu daļu. Tā tiešām ir ļoti skaista vieta! Tas bija lielisks ceļojuma sākums.

Pēc tam visi kopā aizlidojām uz Singapūru, kur turpinājām ceļojumu. Braucām klasisko apli – uz Malaiziju, tad divus mēnešus braucām ar vilcienu cauri Taizemei līdz ziemeļiem, kur pārbraucām uz Laosu, Vjetnamu, Kambodžu un atkal Taizemi, kur vēl divas nedēļas atpūtos pasakainā pludmalē. Tad devos mājās.

Vai mājās uz Latviju?

Jā.

Un kādas bija sajūtas?

Jo tuvāk nāca atgriešanās diena, jo vairāk negribēju braukt atpakaļ uz Latviju.

Kāpēc?

Īsti neredzēju iemeslu. Man bija labi tur. Bija ļoti labi.

Kas tur bija tik labs? Citādāki cilvēki, vide, daba?

Viss. Man Latvijā pietrūkst saules, bet tur saule ir visu laiku. Ja arī tur kādu laiku ir apmācies, tad ir uz dienu. Arī lietus pēc stundas ir pārgājis.

Visu pārējo laiku ir saule, kas cilvēkam dod ļoti daudz enerģijas.

Tāpēc daudz ziemeļnieku ir grampīgi [grumpy – tulkojumā no angļu valodas saskābis]. Te cilvēki visu laiku par kaut ko uztraucas, bet tur neviens ne par ko neuztraucas. Tur visiem viss ir labi, pat ja viņiem nekā nav un viņi dzīvo bambusa mājiņās vai vienkārši uz ielas. Viņi tāpat smaidīs.

Āzijā cilvēki ir ļoti sirsnīgi un draudzīgi. Sākumā visi biedē, ka Āzijā ir jāuzmanās. Tās ir pilnīgas muļķības. Man liekas, ka tur ir drošāk nekā Purvciemā vakarā. Man Āzijā nebija gandrīz neviena nepatīkama starpgadījuma.

Man iepatikās arī Āzijas ēdiens. Pirms ceļošanas es vispār nevarēju ieēst asus ēdienus. Tas pamazām mainījās, un tagad man patīk asi ēdieni. Es varētu dzīvot no taizemiešu virtuves, kurā ir citronzāle, laims, ingvers, kokosrieksts, kinza un citas garšvielas. Man ļoti patīk tā virtuve.

Vai var teikt, ka tu iemīlējies Āzijā un tās cilvēkos?

Jā, tiešām iemīlējos. Sapratu, ka Āzijā noteikti atgriezīšos. Nezināju, kad tas būs, bet biju pārliecināts par to. Es arī nepaspēju izbraukāt visu Āziju, un tur ir daudz kas, ko vēl gribu redzēt.

Lai arī pēc ceļojuma uz Āziju tu negribēji atgriezties Latvijā, tu tomēr to izdarīji. Cik ilgu laiku pavadīji dzimtenē?

Sākumā bija doma ceļot tikai pusgadu. Bet, kad atbraucu atpakaļ, sapratu, ka nepalikšu Latvijā visu atlikušo dzīvi Sapratu, ka Latvijā pavadīšu siltāko gada daļu, bet oktobra beigās vai novembrī atkal braukšu prom.

Pēdējos gadus organizēju tā, lai sešus mēnešus pavadītu Latvijā, bet pārējo pusgadu – tur.

Ko nozīmē «tur»?

Otro pusgadu pavadīju Āzijā, bet trešo – Centrālamerikā un Amerikā.

Kad esmu Latvijā, strādāju ļoti intensīvi, reizēm pat 300 stundas mēnesī. Pārsvarā strādāju, pelnu naudu un mazliet atpūšos, izbaudot Latvijas vasaru, cik nu tā mums ir vasarīga. Jau gaidu rudeni, kad būšu atkal kaut kur siltumā un dienā varēs iztikt ar 20 dolāriem. Kad lasīju komentārus intervijai ar Zandu Zariņu, kas man ir laba draudzene, sapratu, ka cilvēki Latvijā netic, ka ar tādu summu ir iespējams dzīvot.

Tās ir pilnīgas muļķības! Vienkārši vajag pacelt savas pēcpuses no dīvāna dzīvoklī, iziet ārā un darīt. Āzijā tik tiešām var iztikt ar 20 dolāriem dienā. Tikai piecus dolārus vajag viesnīcai.

Tik maz?

Vairāk nevajag. Divatā ceļojot, esmu palicis par pusotru latu.

Kur tas bija?

Taizemē. Tur ir lētas palikšanas vietas. Bet visur citur arī nevajadzēja vairāk par pieciem dolāriem. Reti kur bija 10 dolāru – laikam kādā tūristu pārpilnā vietā.Bangkokā bija 7-8 dolāri.

Pieskāries naudas tēmai, norādot uz daudzu neticību, ka var iztikt ar 20 dolāriem. Izstāsti, kā iespējams pusgada laikā sapelnīt tik daudz naudas, lai otro pusgadu varētu par to pilnībā nedomāt un tikai ceļot.

Tas ir mierīgi.

Kas ir jādara?

Jāstrādā. Pēc Āzijas sapratu arī savu vērtību skalu.

Es vairs nevarēju nopirkt dārgas lietas Latvijā.

Āzijā pirku apģērbu par normālām summām. Atbraucot šeit pēc pirmā gada, man bija jāpērk darba bikses. Iegāju veikalā H&M, kur bikses maksāja, ja nemaldos, 17 latus. Man tas likās ļoti dārgi. Drēbes Āzijā ir ļoti kvalitatīvas un lētas. Man liekas, ka mēs šeit par tām maksājam neadekvāti daudz. Pēc tam es sāku vairs netērēt naudu tam, kam iepriekš tērēju. Sāku mazāk arī ballēties un izklaidēties, ko agrāk diezgan daudz darīju. Sapratu, ka naudu, ko notērēju ballītē alkoholam un visam pārējam, labāk izlietot pēc mēnešiem savā ceļojumā. Tas jau nenozīmē, ka nekur negāju, bet darīju to daudz mazāk.

Tu sacīji, ka iepriekš strādāji divos darbos. Ko tu darīji pirms ceļojumiem un ko tagad?

Tie darbi ir tie paši, ko arī tagad daru. Es viesmīlībā restorānos un kafejnīcās strādāju jau aptuveni desmit gadu. Restorānā «Osiris» jau deviņus gadus strādāju par viesmīli un bārmeni, pēdējos gados par viesmīli.

No saņemtajām dzeramnaudām iekrāju tik daudz, lai varētu ceļot.

Nekādu citu papildu ienākumu man nav.

Kāpēc tu vispār ceļo? Kas ir tie mirkļi, kuru dēļ ir vērts braukt prom?

Es saprotu, cik maza ir Latvija, liela pasaule un cik daudz ir ko redzēt. Mēs šeit esam ļoti mazā un šaurā vidē. Diemžēl esam ar provinciālu un diezgan šauru domāšanu un redzējumu. Tas nav pārmetums, bet pasaulē ir tik daudz vietu, ko redzēt, un tā ir tik plaša, ka gribu ceļot ja ne visu mūžu, tad noteikti daudz. Man patīk sajūta, ka ceļoju ar mugursomu, kas sver ap desmit kilogramiem (pusi no svara veido mans fotoaparāts Zenit un 40 filmiņas). Pirms tam Latvijā un Eiropā nedaudz pamēģināju uzņemt bildes ar melnbalto filmiņu, bet ceļojot vēl vairāk atklāju fotografēšanās prieku.

Cik ilgam laikam tev pietiek ar 40 filmiņām?

Ar to man pietiek sešus mēnešus. Ceļojot es tās piefotografēju un tad nēsāju līdzi, nezinot, kas tajās būs.

Kad atbraucu mājās, aizeju uz fotosalonu ar visām 40 filmiņām un saņemu tūkstoš bildes.

Ko tu dari ar attēliem?

Es tās visas uztaisu par bildēm. Tās ir saliktas kastītēs manās mājās. Pagājušajā gadā pirms prombraukšanas organizēju mazu personālizstādi. Kopā man ir aptuveni 2,5 tūkstoši bilžu.

Saprotu, ka tu ceļo diezgan ekonomiski.

Jā, ir jātaupa. Ir dažādas shēmas, kā nemaksāt par to, par ko citi tūristi maksā. Es nelaužos iekšā nacionālajos parkos un muzejos bez maksas, bet vienmēr jau var notēlot muļķīti, ja pieķer. Piemēram, ir vulkāns, par kura apskati un gidu visi maksā 15 dolārus. Es vienkārši eju bez gida pa citu taciņu. Mēs beigās ejam pa vienu taku, bet sākums ir cits. Es iepriekšējā dienā aizbraucu un izpētīju, kur iet, nākamajā rītā pulksten četros cēlos un ar lukturīti gāju. Citu grupu gidi visu laiku vaicāja, kur ir mans gids, bet es atbildēju, ka esmu kopā ar lielu grupu, kas pārvietojas lēni, tāpēc eju ātrāk.

Sarunas tupinājumu TVNET lasiet jau rītdien.