Ani Lorakas atklātā vēstule:
Es rakstu šo vēstuli no tīras sirds. Esmu ilgi klusējusi, un visdrīzāk tā bija kļūda, jo mana klusēšana tika izmantota pret mani. Esmu nolēmusi salikt punktiņus uz i, pasakot, ko es patiesi domāju.
Pēdējā laikā mans vārds tiek nelietīgi lietots, lai izraisītu politiskas diskusijas, veicinātu nemierus. Neskatoties uz to visu, mana pilsones pozīcija ir un paliek nemainīga: es mīlu Ukrainu un mīlestība pret dzimteni man ir iemācīta jau no mazotnes. Uzskatu, ka patriotisms ir jāizrāda ar darbiem, ne skaļiem, tukšiem vārdiem. Jau divdesmit gadus esmu uz skatuves un nesu Ukrainas vārdu visā pasaulē, dažādos konkursos un festivālos.
Es neesmu politiķe, un nekad man nav bijušas ambīcijas šajā sakarā. Uzskatu, ka nevar jaukt kopā abas šīs lietas – politiku un mākslu. Tieši šobrīd politiķi izmanto manu vārdu ar mērķi spēlēt savas «netīrās» spēles.
Tajā dienā, kad, izpildot savu internacionālo pienākumu, Afganistānā gāja bojā mans brālis, mana sirds salūza daļiņās. Domāju - kāpēc? Atveda cinka zārku, kuru pat neatļāva atvērt. Man bija izvēle starp naidu un mīlestību. Es izvēlējos dzīvot ar mīlestību sirdī. Nauda... vara, kāda cilvēka politiskās spēles... Es joprojām neesmu atradusi atbildi un nesaprotu, kāpēc viņš nomira.