Foto: Aija Strazdiņa un Aigars Grāvers pirmajā septembrī uz skolu ved dēlus

Aija Strazdiņa stāsta, ka mācījās vienā no Rīgas lielākajām skolām – 7. vidusskolā, kura vēlāk pārtapa par Natālijas Draudziņas ģimnāziju. Kad režisore sāka skolas gaitas, viņas skolā bija 7 (!) paralēlklases: A, B, C, D, E un F. Lieki teikt, ka aktu zālē visi nesatilpa, tāpēc saule vai lietus – svinīgā Zinību dienas pulcēšanās notika skolas pagalmā. Aija atceras, kā pirmajā skolas dienā viņu tādu maziņu ar lieliem, baltiem pušķiem matos pie rokas veda kāds no pēdējās klases skolniekiem.

«Nezinu, kā pieņemts tagad, bet padomju gados bija tāda populāra tradīcija - tie, kas veiksmīgi izturējuši gandrīz līdz galam, ieved skolā tos, kam visas tās šausmas vēl priekšā. Mans vedējs, cik atceros, nebija pārāk atraktīvs un abpusējas simpātijas mums neradās – viņam bija likumsakarīgs kauns par to, ka jāvāķē maza meitenīte, bet man – ka jāturas pie rokas svešam onkulim. Pēcāk sekoja garas runas, priekšlasījumi un atkal runas – vienīgais, ko atceros, ka visu laiku bija jāstāv mierīgi, nedrīkst kasīties, bakstīties, sarunāties, pārāk skaļi smaidīt un ilgstoši skatīties epicentram pretējā virzienā. Tad bija audzināšanas stunda, kur stāstīja skolas noteikumus, atkārtoja visu, ko nedrīkst darīt, pabaidīja, ka jāmācās būs čakli un špikošana nav tālredzīgs īslaicīgas problemātikas risinājums... Iespējams, morāle bija cita, bet nez kāpēc nevienu pirmās stundas mācību vai piedzīvojumu tagad tā «uz sitiena» nespēju atcerēties. Un tam visam savukārt sekoja kādas apmēram 200 dienas, kuru laikā pedagoģiskā sistēma tevi maigākiem vai skarbākiem grūdieniem izbīdīja līdz vasaras brīvlaikam,» smejas Aija.

Aijai patika iet skolā, jo tur bija draudzenes, starpbrīži, iespaidi, klačas un peldbaseins. Kad pasaule apmeta kūleni un mācīties drīkstēja «brīvā stila» apģērbā, kļuva pavisam interesanti. Arī pats mācību process sievietei patika, par to viņa saka lielu paldies vecākiem, īpaši mammai, kura viņai ieaudzināja labu stratēģiju, kas galarezultātā tomēr padarīja dzīvi vieglāku – izpildīt mājas darbus tajā dienā, kad tie tiek uzdoti, nevis iepriekšējā vakarā pirms to nodošanas.

«Pati sistēma, kādā bija jāapgūst paredzētā viela, bija švaka un greiza – man galīgi nebija dulla galva, mācījos labi, bet es jau pirmajās klasēs sapratu, ka viegli nebūs, ka būs jāizdomā kāda sistēma, kā visu ienākošo informāciju sakārtot pa plauktiņiem un iegaumēt vismaz galveno. Jo, manuprāt, sistēma, kur ik pa 40 (plus/mīnus) minūtēm bērnam tiek mainīta apgūstamā tēma, turklāt mainīta ne pa jokam – no viduslaiku literatūras uz antīko kultūru, kam seko Otrā pasaules kara vēsture, tad matemātika ar kvadrātsaknēm un mākslas stunda, kur jāzīmē Pikaso stilā... Piemēri ir ilustratīvi, bet fakts paliek fakts – nezinu, kā citiem, bet man, lai kā centos, skolā lielākoties bija «pa vienu galu iekšā, pa otru ārā», un, ja man šobrīd lūgtu pateikt, kas notika 16. gadsimtā Eiropā mūzikā, kultūrā, politikā, zinātnē un literatūrā – šķērsgriezumā –, es nevarētu. Tātad kaut kas nav pareizi,» aizdomājas Aija.

Tieši tāpēc viņa nolēma saviem bērniem dot iespēju mācīties savādākā veidā un kopā ar vīru meklēja skolu, kur nav pārāk svarīgi, lai tu būtu labākais, ātrākais un pirmais, kur apsveicami ir pirmkārt centieni, ne tikai panākumi, un kur visa pamatā nav salīdzināšana un nolīdzināšana. Zinot, ka informācija nedara laimīgu, pāris gribēja bērnus sūtīt skolā, kur pirmām kārtām iemāca mīlestību pret mācīšanos – tāpēc Alberts šogad sāk mācības Rīgas Valdorfskolas 1.a klasē, bet Adrians turpina mācības Rīgas Valdorfskolas 3.a klasē.

Starp citu, A ir ģimenes laimīgais burts – Aija vienmēr ir mācījusies A klasē, ģimenē visiem vārdi sākas ar A, pat sunim. Tā ka tā noteikti ir laba zīme.

«Ziedonim ir tādas mīļas rindas: «Pirmais septembris. Izšķīlušies no olām, iet cāļi uz skolu - ar gladiolām!» Mūsu pirmklasnieks Alberts tieši tāds šogad izskatījās! Man šķiet, ka tradīciju, ka gladiolas ir pirmā septembra un pirmklasnieku ziedi, iedibinājis kāds ar labu humora izjūtu – jo tas, kā mazie ķipari knosās ar garajiem kātiem, pie katras kustības iešaujot ar puķēm kādam pa aci, – tas ir tik smieklīgi! Tāpēc – kur nu bez gladiolām!?» tā par puķu izvēli stāsta Aija.

Aija ar Aigaru neapmeklēja svinīgo daļu, jo viņiem ļoti nepatīk svinīgās daļas un, ja ir kaut mazākā iespēja, viņi nošmauc un tās neapmeklē.

«Rīgas Valdorfskolas aktu zālē visi svinētāji nesatilpst – Aigars īstajā brīdī iestūma tur Albertu (7), kuru tur pārtvēra skolotāja, savukārt Adrians (9) ar draugiem citus klasesbiedrus sagaidīja pie klases. Es nekādā gadījumā negribu, lai Albertam pirmā skolas diena atmiņā iegulst ar cīņu pēc skābekļa pārblīvētā zālē, tāpēc ņemam to visu vieglāk. Ja būtu labāks laiks, svinīgā daļa notiktu skolas pagalmā – tur ir daudz vairāk vietas un pasākums, manuprāt, būtu jaukāks, bet jaunam bērnam jaunā skolā, pilnam jaunu izjūtu drūzmēties svešu cilvēku pūlī tāpēc vien, ka ir Zinību diena, – tas nav mūsu gaumē. Savukārt pirmā stunda abiem puikām ļoti patika – abu klases audzinātājas stāstījušas pasakas, Albertam bija sagatavotas dāvaniņas, viņi esot arī zīmējuši. Skolotājas esot jokojušas, un visi bērni smējušies. Man mazliet skauž, jo tieši tādus es gribētu atcerēties savus pirmos 1. septembrus – kad esi vēl trausls un maziņš un apkārtējā pasaule iespaido tevi vairāk nekā tu pasauli. Un man prieks, ka Albertam un Adrianam šādas atmiņas būs,» nosaka Aija.

Pirmais septembris daudziem bērniem nav iedomājams bez skaistām drēbēm, kuras veicina svinīguma sajūtu. Arī Aija uzskata, ka ir jāpucējas, jo pucēties ir labi. Pucēties nozīmē apkārtnei un pašam sev pateikt – man šodien ir svētki, šodien ir īpaša diena. Aija uzskata, ka pucēšanās ne vienmēr nozīmē – uzvilkt naudas izteiksmē dārgāko, kas ir skapī. Jo bērns taču nesaprot, ka, piemēram, bikses ir ui, cik dārgas. Cita lieta – tās ir jātaupa, lai pietiek vēl citiem svētkiem, bet skolniekam nav obligāti jāzina, cik tieši tās maksā un vai vecākiem šķiet, ka tas ir pārmērīgi daudz. Tas tikai «nosit prieku» pucēties, tā mēs panākam pretējo efektu – bērns iemācās jaunajā kleitā neelpot, neskriet, nekustēties (vēlams) nemaz. Un kur tad paliek prieks par to, ka ir svētki un esmu tik sapucējies?

«Pucēšanās drēbes cenšos pirkt kopā ar puikām. Viņiem ir ļoti laba gaume, un abi zina, kas viņiem patīk un ko viņi nevēlas vilkt. Es domāju, ka ir svarīgi, kā bērns jūtas, – un tad nu es tā pēc iespējas elegantāk mēģinu pārliecināt, ka viena vai otra izvēlētā štāte nav gaumīga, vai paskaidroju, kāpēc kaut kas «iet kopā» un citas lietas savukārt «neiet». Gaume tomēr katram ir sava, un, ja kāds no puikām labāk jutīsies ar tuneļiem ausīs un panka grebeni, es nebūšu tā, kas teiks, ka jāstaigā adītā vestītē,» savu nostāju pozicionē Aija.

Pēc oficiālās daļas visa ģimene parasti ēd kopīgas pusdienas, Aija cer, ka nākamgad viņi būs jau gana gudri, lai kādā vietā rezervētu galdiņu, jo citādāk sanāk pusdienot tur, kur ir kāda brīva vieta, – jo, cik viņa saprot, šī nav īpaši reta tradīcija un pēc skolas pusdienotāju netrūkst.

«Pirmās klases pirmā septembra tradīcija ir mobilais telefons – šogad to dāvanā saņēma Alberts. Cenšamies normēt laiku, kas tiek pavadīts, spēlējot viedtālrunī spēlītes, bet telefons ar iespēju piezvanīt mammai, tētim vai krustmātei mūsmājās tiek uztverts kā tāds «lielo čaļu gadžets». Daudzi uzskata, ka sākoties skolai pazūd bērnība... Kurš ir teicis, ka skolā jāšķiras no bērnības?! No bērnības vispār nav jāšķiras – tur jau tas āķis. Ir kaut kā jāiemācās tieši palikt (saprātīgā mērā) bērna prātā, jāmācās skatīties uz pasauli ar bērna acīm un priecāties par mazām lietām un no visas sirds. Ja turpmākajos gados skola un skolotājas maniem bērniem iemācīs pie šīs sajūtas turēties, no tās nekaunēties un to izkopt – es būšu viena laimīga mamma. Un mācīšos no viņiem, kā tas panākams,» smaida Aija.

Valdorfa pedagoģijā ir vairāki plusi, un viens no tiem – pirmajās klasēs nav pārāk daudz mājas darbu. Otrais pluss – skola sākas pusdeviņos, tāpēc Aija var rītos ilgāk pagulēt. Interesanti, ka vecākais no dēliem, Adrians, kaut gan vizuāli ir «atsities» Aigarā, tieši tāpat kā Aija rītos ir absolūti nelietojams un guļ, kamēr tiek piestutēts pie skolas vārtiem, savukārt pastarītis Alberts var kaut brīvdienā septiņos no rīta smaidīgs mosties ar vārdiem: «Mammu, celies, saulīte jau augšā.» Viņš noteikti vairāk iegaumēs pirmajās skolas stundās nekā pēdējās. Bet, protams, Aija izbauda vasaras brīvlaikus – kad var izgulēties un kad puse dzīves netiek aizvadīta, sēžot mašīnā uz Vanšu tilta.

«Skatoties, cik priecīgi šodien bija abi puikas, dodoties uz skolu, cik Alberts bija lepns un laimīgs – kad es viņam no rīta pogāju ciet kreklu, viņš teica «paldies» pie katras podziņas –, ja bērni ar tādām sajūtām iet uz skolu, tad viss ir kārtībā un, kā dzied kādas populāras pašmāju grupas puiši, – «dzīve izdodas»! nobeidz Aija.